Art Nouveau. Ciemiņš no nākotnes Jozefs Hofmanis

Varvara Vitkovska

Novatorisko un risinājuma ziņā pārsteidzošo Stoklē pili lepnajā Briseles villu kvartālā XX gadsimta sākumā uztvēra kā „ciemiņu no nākotnes”.

Mūžsenā mākslinieku tiekšanās pēc aizvien kompleksākas pašizpausmes XIX gadsimta beigās dažu Eiropas valstu mākslā radīja „universālā mākslas darba” (Gesamtkunstwerk) koncepciju, un rezultātā parādījās jauna tipa universāli mākslinieki, kas darbojās vienlaikus kā arhitekti, gleznotāji, sadzīves priekšmetu projektētāji un teorētiķi.

Jēdzienu „universāls mākslas darbs” XIX gadsimta 50. gados ieviesa vācu komponists Rihards Vāgners. Pēc viņa domām mākslinieks, īstenojot kopējo ieceri, varēja būt pilnībā apmierināts tikai tad, ja bija panācis visu mākslas veidu sintēzi.

Riharda Vāgnera koncepcija tika tālāk attīstīta pēc 50 gadiem. Par idejas Gesamtkunstwerk sekotāju un tās protagonistu arhitektūrā kļuva Jozefs Hofmanis (1870–1956). Viņš dzimis Austrijā, bijis viens no tiem, kas nodibināja Vīnes mākslinieku apvienību Sezession, kuras sastāvā bija arī Jozefs Marija Olbrihs, Kolomans Mozers, Gustavs Klimts, Makss Kurcveils. Viņi centās mākslas ietvarus paplašināt ārpus vispārpieņemtajām tradīcijām, kas bija radušās XIX gadsimtā. Viņu noskaņojumu atspoguļoja uzraksts virs Vīnes Sezession izstāžu paviljona ieejas: „Katram laikam – sava māksla, katrai mākslai – sava brīvība.”

Jozefs Hofmanis nebija apmierināts ar vispārpieņemto izpratni par mākslas uzdevumu. Viņa dekoratīvi lietišķās mākslas darbiem bija raksturīga funkcionalitāte, atturīgums un koncentrēšanās uz priekšmeta materiālo vērtību. Turklāt viņš ievēroja dekoratīvi lietišķās mākslas pamatprincipus, kas noteica, ka mākslinieciskā vērtība dominē pār praktiskumu.

Hofmaņa uztverē noteicošā bija ideja par vienotu mākslas darbu, un to viņš tiecās īstenot visās jaunrades izpausmēs. Jozefs Hofmanis realizēja savu izpratni par „universālo mākslas darbu” kā individualitātes un radošo meklējumu atspoguļojumu. Viņš piederēja pie ievērojamākajiem jūgendstila arhitektiem, kas dziļi ietekmēja šā stila veidošanos arhitektūrā un dizainā.

Jozefs Hofmanis kopā ar Kolomanu Mozeru 1903. gadā nodibināja māksliniecisko ražošanas apvienību „Vīnes darbnīcas”, kas kļuva par īstu jauno estētisko formu kalvi. Interpretējot jūgendstila tradīcijas, Hofmanis un Mozers izstrādāja novatoriskus mēbeļu, stikla un sudraba trauku, galda piederumu, juvelierrotājumu paraugus, paklāju un audumu rakstus.

Par Jozefa Hofmaņa jaunrades virsotni arhitektūrā kļuva Stoklē pils (Stoclet Palace), kas tiek uzskatīta par izcilu sasniegumu arhitektūrā un spilgtu universālā mākslas darba koncepcijas iemiesojumu.

Stoklē pils ir privāta rezidence, ko arhitekts Jozefs Hofmanis laikā no 1905. gada līdz 1911. gadam Briseles Avenue de Tervuren uzcēla baņķierim un mākslas lietpratējam Ādolfam Stoklē.

Ādolfs Stoklē (1871 – 1949) nāca no finansistu ģimenes, bija pazīstams mākslas darbu lietpratējs un kolekcionārs. Austrijā uz viņu dziļu iespaidu atstāja Sezession dalībnieku darbi, to novatorisms, avangardisms. Tikšanās ar Jozefu Hofmani kļuva liktenīga. Ādolfam Stoklē, vērojot Hofmaņa darbus arhitektūrā un dekoratīvajā mākslā, kā arī viņa līdzgaitnieku meklējumus, radās priekšstats par to, kādai jābūt ģimenes rezidencei: jāatbilst laika garam, noteiktiem šķiras estētiskajiem un morālajiem principiem, jābūt funkcionālai – jākalpo par mājokli, mākslas darbu krātuvi, slavenību, ietekmīgu un augstu personu pieņemšanas, kā arī privātu koncertu norises vietu.

Pēc tēva nāves Ādolfs Stoklē kļuva par lielās Beļģijas bankas Société Générale vadītāju. Viņš aicināja Jozefu Hofmani atbilstoši saviem arhitektūras un mākslas principiem uzbūvēt pili. Projektam netika noteikti nedz estētiski, nedz finansiāli ierobežojumi. Pasūtītāja piešķirtā radošā un finansiālā brīvība ļāva Hofmanim darbā iesaistīt labāko mākslinieku un meistaru komandu un iespējami pilnīgi realizēt savu arhitektonisko un māksliniecisko ieceri. Stoklē pils noformēšanā piedalījās arī Kolomans Mozers, Francis Mecners, Ričards Lukšs, Bertolds Leflērs, Mihaels Povolni, Ludvigs Henrihs Jungnikels, Karls Oto Češka, Leopolds Forstners. Katras telpas interjers pilnībā tika modelēts Vīnē, palīdzot sasniegt to, ka viss iekārtojums bija maksimāli organisks. Pēc tam interjera priekšmetus nogādāja Briselē.

Jozefa Hofmaņa ieceres pamatiezīmes bija redzamas jau pie ieejas ēkā: laikmeta arhitektūrai raksturīgās marmora virsmas, ritmiskais logu izvietojuma zīmējums, pagalms ar filigrāni apgrieztu koku taisnām rindām. Ēkai bija taisnstūra aprises, kas veidoja asimetrisku kompozīciju, kuras elementiem bija lakoniska ģeometriska forma. Ēku ieskaujošais dārzs atkārtoja tās līnijas un apjomus, pagalmam bija vairāk dekoratīva nekā funkcionāla loma.

Sienu apšuvumam tika izmantoti plāni marmora paneļi, bet savienojumu vietas un sienu augšmalas apdarinātas ar bronzas elementiem, mājai piešķirot līnijveida un bezsvara veidolu. Logu rāmjus izvietoja tā, lai stiklus pietuvinātu sienu virsmai. Kāpnes apgaismojošais logs atradās pašā ēkas augšā.

Nedaudz asimetriski izvietoto torni vainagoja četras Franča Mecnera skulpturālas figūras un bronzas kupols – Sezession ēkas kupola samazināts variants. Visa pils bija būvēta no plakēta marmora, tās apjomi veidoja kubus un paralelipipedus, ieejas forma atkārtoja virs tās esošā kupola formu.

Uzmanību piesaistīja divstāvu halle ar marmora kolonnām un pilastriem, ar strūklaku un parketu sarežģītā rakstā. Gaitenis veda uz plašā nama centrālo daļu un Gustava Klimta monumentālo frīzi zelta un pusdārgakmeņu apdarē. Viesistabas iekārtojums visā pilnībā parādīja, cik virtuozi meistari pārvaldījuši telpu, apjomus un tekstūras. Marmora kolonnas harmonēja ar ādas mēbelēm, gaismasķermeņu un mēbeļu izvietojums veidoja vienotu ritmu. Visu telpas elementu un nokrāsu mijiedarbība piešķīra svinīgumu un majestātiskumu.

Pēc tiem pašiem noteikumiem bija veidots arī ēdamistabas interjers, bet, pateicoties Gustava Klimta frīzēm, pati ēdamistaba bija viena no skaistākajām telpām pilī. Pēc Klimta pilnizmēra skicēm Vīnes meistari no marmora izgatavoja frīzes, ko inkrustēja ar pusdārgakmeņiem un stiklu. Gustavs Klimts personīgi kontrolēja frīžu uzstādīšanu pilī. Ēdamistabā esošā Klimta frīze, kurā redzams dzīvības koks, eksotiska dejotāja un apskāvienos savijies mīlētāju pāris, vakaros lampu vai sveču gaismā „atdzīvojas” un izstaro maģisku valdzinājumu.

Īpašu greznību ēdamistabai piešķir arī pēc Jozefa Hofmaņa dizaina izgatavotais mēbeļu komplekts, kurā ietilpst pusdienu galds ar 24 briežādu apvilktiem krēsliem, gari melna marmora un melnkoka trauku skapji, sudraba galda piederumi, porcelāna trauki un stikla glāzes.

Hofmaņa darbs izcēlās ar nevainojamu precizitāti un noteica gan telpas materiālo organizāciju, gan tās auru. Radās sajūta, ka arhitekts ne tikai radījis dzīves telpu, bet arī noteicis uzvedības noteikumus tajā. Katram mājas elementam piemita neapstrīdama estētiskā vērtība, katram objektam bija jēdzieniska slodze un katrs palīdzēja izprast kopējo ideju. Telpas izkārtojuma struktūra, interjeri, dekora priekšmeti – tas viss iemiesoja noteiktus simbolus un veidoja no cilvēku kaislību un netikumu pilnās parastās ikdienas savrupinātu rekreatīvu vidi.

Šī pils – sava laika kompleksās mākslinieciskās projektēšanas virsotne – kļuva par jūgendstila novēlējumu pirmskara Eiropai. Jāteic, par visnotaļ optimistisku novēlējumu, kas pārliecinoši iezīmēja tos divus arhitektūras un dizaina virzienus, kam bija lemts attīstīties jau pēc kara, – art deco un konstruktīvismu.

Laika gaitā Stoklē pilī būtiskas pārmaiņas nav notikušas. Ansambļa vērtība nenogurstoši tiek uzturēta. Izdarīti tikai minimāli funkcionāla un tehniska rakstura pārveidojumi. Interjers saglabāts nemainīts. Atbilstoši oriģināliem atjaunoti atsevišķi mēbeļu fragmenti, nomainīts apvilkuma audums, restaurēti daži paklāji un gaismasķermeņi.

Stoklē pils 2009.gada jūnijā tika iekļauta UNESCO vispasaules mantojuma sarakstā.