Art deco. Greznība pēc franču formulas

Atšķirībā no daudziem citiem pasaules mākslas un arhitektūras stiliem, kuru attīstības dati ir visai miglaini, art deco stila aizsākums ir fiksēts ļoti precīzi – tas ir 1925. gada 28. aprīlis. Tieši šajā dienā Parīzē atklāja Starptautisko dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādi (Exposition Internationale des Arts Décoratifs et Industriels Moderne), kura atspoguļoja topošā stila raksturīgās iezīmes un deva tam nosaukumu. Tiesa, šis nosaukums netika pieņemts uzreiz, bet to ar vieglu spalvas vilcienu tikai pēc 40 gadiem ieviesa mākslas zinātnieks Beviss Hiliers…

Izstādē, kuras uzdevums bija apliecināt Francijas noteicošo lomu lietišķās un rūpnieciskās mākslas attīstībā, kā arī tās globālās tendences, iezīmējās divigalvenie virzieni. Pirmais virziens, ko vēlāk nosauca par funkcionālismu, pieteica vienkāršas un tehnoloģiskas formas, un tā mērķis bija apmierināt visu sabiedrības slāņu aktuālās vajadzības, bet pie reizes samazināt sociālo spriedzi pēc 1917.–1920. gada revolūcijas uzbangojuma. Šis virziens visspilgtāk ir pārstāvēts Lekorbizjē un Grand Prix par padomju paviljona projektu saņēmušā Konstantīna Meļņikova darbos. Savukārt otrais virziens, kas izcēlās ar dekoratīvismu un mākslotību, atspoguļoja pēc revolūcijas atguvušās buržuāzijas intereses un noslieces. Art nouveau metru (Hektora Gimāra, Luja Mažorēla un citu) mēģinājumi pēc kara atdzīvināt „līniju histērijas” stilu beidzās ar neveiksmi, bet, kā zināms, iekārojama vieta tukša nemēdz stāvēt, tāpēc 1925.gada izstādē kritiķi centās tam atrast adekvātu maiņu.

Par vienu no oriģinālākajiem izstādes objektiem kļuva Kolekcionāru paviljona interjers, ko bija noformējis pieredzējušais luksusmēbeļu meistars Žaks Emīls Rulmans. Art nouveau plastiskais elastīgums tur apvienojās ar baroka materiālu greznību un daudzveidību, bet daudzajās koka paneļu inkrustācijās bija jaušama XX gadsimta sākuma moderno strāvojumu ietekme. Tieši šī klasiskā mantojuma un laikmetīgo mākslas līdzekļu kombinācija tika pasludināta par jaunā stila pamatu. Pateicoties plašsaziņas līdzekļiem, jaunās strāvas ātri izplatījās Eiropā un viņpus okeāna, katrā valstī iegūstot jaunas formas un reizē saglabājot saikni ar franču kultūru. Svarīgi bija tas, ka art deco ideologi spēja publikai piedāvāt jaunu, tūdaļ plaši pieprasītu priekšstatu par laikmetīgo greznību.

Viena no visiem zināmām mākslas vēstures patiesībām ir tāda, ka jaunās vēsmas un tendences visspilgtāk izpaužas arhitektūrā. Art deco gadījumā tas ir pareizi, bet tikai attiecībā uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur visus satriecošais tornis Radiator building, debesskrāpji Empire State Building un Chrysler kļuva par jaunās greznības etaloniem. Francijā šā perioda arhitektūras sasniegumi ir mazāk nozīmīgi – iespējams, tāpēc, ka pati stila ideoloģija bija vērsta nevis uz ārēju pompozumu, bet gan uz ikdienas komfortu un greznību. Protams, tika būvētas efektīgas ēkas, piemēram, tās pašas starptautiskās izstādes paviljoni, kuros izpaudās jaunā stila iezīmes – simetrija, monumentalitāte, ēku pakāpjveida struktūra, plaši stiklojumi, liela mēroga dekors skulptūru un bareljefu veidā. Tās pašas iezīmes bija raksturīgas viesnīcu un transporta celtniecībai. Piemēram, Ruānas stacijas ēkas fasāde (arhitekts Ādolfs Dervo, 1926–28) ir izteikti simetriska. To rotā daudzi logi, kā arī divi piloni ar milzīgām alegoriskām skulptūrām (jāatzīmē, ka Eliels Sārinens kaut ko līdzīgu Helsinkos uzbūvēja jau divdesmit gadus agrāk). Transportlīdzekļu ekspresīvais izteiksmīgums rada atspoguļojumu ne tikai amerikāņu, bet arī franču arhitektūrā. Tas redzams viesnīcas Belvédère ēkā Cerberā (arhitekts Leons Baile, 1928–32), kura ar savu vieglo šaurleņķa siluetu un apaļo kāpņu laukumu stūra galā atgādina okeāna laineri.

Attīstības gaitā art deco mākslas līdzekļu arsenāls papildinājās ar līdzekļiem, kas bija patapināti no tiem Amerikas laikiem, kad to vēl nebija atklājis Kolumbs, no Āfrikas un Okeānijas, Ķīnas un Senās Ēģiptes, šos līdzekļus sajaucot kopā ar kubisma, fovisma un citu moderno strāvu sasniegumiem. No vieniem tika pārņemti ornamentālie un dekoratīvie motīvi, bet no otriem – spilgtie krāsu salikumi un izteiktās ģeometriskās formas. Sava loma bija arī tehnikas progresam – laikabiedrus tik dziļi ietekmējušo mašīnu, mehānismu un transportlīdzekļu attēli tika burtiski kanonizēti un izmantoti ik uz soļa. Tiesa, atšķirībā no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur pēc Čārlza Lindberga vēsturiskā lidojuma vispārēja aizraušanās ar aviāciju vainagojās ar tā saucamā pludlīnijas stila triumfu, Francijā dizaineri visai pārliecinoši aizrāvās ar tehniku – galvenokārt ar vilcieniem un automobiļiem – un lielāku nozīmi piešķīra vēsturiskajam mantojumam – no baroka līdz art nouveau.

Lai gan mācību grāmatās par mākslas vēsturi art deco tiek pretstatīts funkcionālismam, šiem stiliem bija daudz kopīga – piemēram, tendence uz vispārinātām ģeometriskām formām, tīru, ar dekoru neapgrūtinātu virsmu un materiālu dabisko īpašību izmantošanu. Tiesa, „buržuju” stila materiāli bija daudz dārgāki. Piemēram, mēbeles tika izgatavotas no nerūsoša tērauda, lietas bronzas un eksotisku šķirņu koka (rožkoka, melnā koka). Bet apdarei lietoja perlamutru, ziloņkaulu, bruņrupuču bruņas, kristālu un pusdārgakmeņus. Īpaša vieta tika ierādīta dabiskai ādai, ar kuru apvilka ne tikai mīkstās, bet arī korpusa mēbeles, kā arī galda aksesuārus (etvijas, paliktņus, pultis). Lietā tika likti visdažādākie eksotiskie dzīvnieki: krokodili, čūskas, haizivis, rajas, zuši un pat nelielas ķirzakas. Piemēram, ievērojamais Andrē Grū skapis, kas atgādināja sievietes torsu, bija izgatavots no sarkankoka un izrotāts ar ziloņkaulu un haizivs ādu. Tika izmantotas arī kažokādas, tai skaitā leoparda un zebras ādas. Zināmā estētisko pozīciju līdzība dekoratoriem ļāva pēc kārtas strādāt abos stilos un tos pat savstarpēji jaukt. Piemēram, ievērojamā māksliniece Eilīna Greja, kas pēc izcelsmes bija īriete, mūža lielāko daļu strādāja Francijā, kur pēc Pirmā pasaules kara izveidoja vairākus interjerus un mēbeļu paraugus, ko šobrīd godā kā art deco klasiku, bet 30. gadu sākumā viņas jaunrade kļuva vienkāršāka un racionālāka, par ko tika iemantojusi pat Lekorbizjē atzinību. Izrādījās, ka Eilīnas Grejas mēbeļu projekti ir tik veiksmīgi, ka vairāk nekā 20 no tiem ir ražošanā līdz pat mūsdienām.

Efektīva jaunā stila propagandas forma bija speciāli izstāžu zālēm un fotosesijām būvētie interjeri. Var droši teikt, ka dzīvojamo telpu interjeru kompleksā iekārtošanā franču dekoratoriem līdzīgu nebija. Mēbeļu formu monumentālismu viņi mīkstināja ar paklāju un gobelēnu rakstiem, bet dienasgaismas spilgtumu papildināja ar gaismasķermeņu kristāla mirdzumu. Par franču art deco raksturīgu iezīmi kļuva sīkplastikas un tēlotājas mākslas objektu ieviešana interjerā. Piemēram, attiecībā uz dekoratīvo skulptūru parādījās pat jēdziens „kabineta formāts”, kurā bieži vien veidoja slavenajai Džozefīnei Beikerei līdzīgu vieglprātīgu dejotāju figūras. Cits populārs plastikas veids bija dekoratīvā stikla panno, kuru ievērojama piegādātāja bija Renē Lalika darbnīca. Interjeros karināja daudz panno un gleznu – lielākoties vispārinātas fi gurālas kompozīcijas un portretus Tamāras de Lempickas stilā. Turklāt gleznas izvietoja ne tikai pie sienas – pēc ķīniešu tradīcijas tika apgleznoti auduma aizslietņi.

Svarīgs art deco interjeru elements bija tekstilijas tapešu, gobelēnu, aizkaru, aizslietņu veidā. Tā attīstību ietekmēja viens no krievu kultūras fenomeniem – Sergeja Djagiļeva balets, kas 1910. gadā veiksmīgi sniedza viesizrādes Parīzē. Dekorācijas un tērpus izrādēm „Šeherezade”, „Kleopatra”, „Armīdas paviljons” veidoja Leons Baksts apzināti barbariskā pseidoaustrumnieciskā stilā, izmantojot neproporcionālus siluetus un spilgtus, pat agresīvus krāsu salikumus. Krievu baleta sezonām Francijā bija satriecoši panākumi, un tās momentāni radīja pieprasījumu pēc austrumu eksotikas. To apmierināt apņēmās vairāki kuturjē, kuru vidū bija Pols Puarē, kas 1912. gadā atvēra speciālu skolu Atelier Martine, lai popularizētu art deco idejas modes un tekstiliju jomā. Pēc kara modē nāca arī fovisma un kubisma stilistika, kuru veiksmīgi izmantoja ievērojami stilisti, to skaitā slavenā Koko Šanele.

Modernā aizraušanās ar mašīnām un mehānismiem izpaudās ne tikai art deco stilistiskajos meklējumos, tā atspoguļojās dažādos tehnikas paraugos. Par visslavenāko franču „transporta” art deco šedevru nepašaubāmi kļuva transatlantiskais laineris Normandie, ko ūdenī nolaida 1932. gadā, bet ekspluatācijā nodeva 1935. gadā – tik daudz laika aizņēma kuģa iekšējā apdare, kurai tika iztērēta tiem laikiem nedzirdēta summa – 55 miljoni dolāru. Lēmums būvēt kuģi bija ne tikai komerciāls, bet arī politisks solis, kas iezīmēja lielās depresijas beigas, tāpēc būvniecību daļēji finansēja Francijas valdība. Milzīgā pusdienu salona, teātra zāles, veikalu, restorānu un daudzo pirmās klases kajīšu apdarē tika iesaistīts franču dekoratoru zieds ar Ričardu Bouensu un Rodžeru Ekspēru priekšgalā. Viņi pašrocīgi izstrādāja tikai daļu projekta, bet citu darbu veikšanai piesaistīja Žanu Dinānu, Žanu Dipā, Raimondu Sibē un citus ievērojamus autorus. Tika izmantoti daudzi interesanti stilistiskie risinājumi. Piemēram, konstruktīvu iemeslu dēļ milzīgajā pusdienu zālē ar 700 vietām nebija neviena loga, tāpēc par galveno gaismas avotu kalpoja 12 vertikāli caurspīdīga stikla Lalique piloni ar iekšēju pagaismu, kā arī 38 deviņmetrīgas kolonnas zāles malās.

Kuģa interjeros dizaineri centās uzsvērt ne tikai „peldošās pils” pompozo raksturu, bet arī kuģa Normandie kā ātrgaitas transportlīdzekļa atmosfēru. Tāpēc līdztekus figurāliem panno un citiem tēlotājas mākslas objektiem kajītēs, ēdamzālēs, lasītavās un spēļu zālēs bija visnotaļ lakoniskas mīkstās un korpusa mēbeles, iebūvēti gaismasķermeņi un stingrās ģeometriskās formās ieturēti plafoni. Par franču kuģu būvētāju un dizaineru sasniegumiem drīz uzzināja visa pasaule (tai skaitā par tiem sajūsmu pauda satīriķi Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs, ceļojot uz „vienstāvīgo Ameriku”). Normandie interjeriem bija daudz atdarinātāju ne tikai jūrā, bet arī uz sauszemes. Lai gan Francijas lepnumu piemeklēja bēdīgs liktenis – 1942. gada rudenī kuģis nogrima tieši Ņujorkas ostā –, vairums lietišķās mākslas darbu tika saglabāti un līdz pat šim laikam atrodas franču un amerikāņu muzejos.

Otrā pasaules kara liesmās izplēnēja ne tikai Normandie korpuss, bet arī pēdējās franču aristokrātijas ambīcijas. Grūtajos pēckara gados nebija no kā atjaunot augstā stilā ieturēto art deco estētiku un nebija arī kālab to darīt. Mākslas vēsturē šis stils uz visiem laikiem iegājis kā smalkuma, izšķērdīguma un īsā starpkaru posma bezrūpīguma personifi cētājs.