Art deco. Ar zīmi WW

Visizcilākais XX gadsimta sākuma dizaina sasniegums – «Vīnes darbnīcas» (Wiener Werkstätte) – ir absolūts mākslas fenomens, kas pilnībā neiekļaujas nevienā no «lielajiem» stiliem. Ļoti interesanti būtu šo fenomenu – Wiener Werkstätte (WW) – aplūkot uz tāda fona, kā Eiropā kopš 1910.gada ir mainījusies gaume. Taču tikpat labi varētu aplūkot visu Eiropas mākslas procesu uz WW fona, jo tieši Vīne gandrīz gadsimta ceturksni lielā mērā ietekmēja gan šo procesu, gan arī gaumes maiņu.

Tajā laikā, kad Parīze bija «fokusējusies» galvenokārt uz glezniecību, bet Itālijas māksla vispār ieslīgusi gandrīz bezcerīgā stagnācijā, Austrumeiropas sirdī – Vīnē – tika radītas lietas, kuras vēl šobrīd, 100 gadus vēlāk, ja vien tām nebūtu savas firmas zīmes, varētu noturēt par mūsdienu dizaina priekšmetiem. Kad slavenajā 1925.gada Parīzes izstādē, kas deva nosaukumu jaunajam virzienam art deco, atsevišķā paviljonā tika parādīti vīniešu darbi, publika un kritiķi sev par brīnumu konstatēja, ka pēc tālaika Parīzes mērauklām «inovatīvās» mēbeles, mākslinieciskie metāla un stikla izstrādājumi Vīnē tapuši jau pirms 10 vai pat 20 gadiem! Tieši tad, starp 1900. un 1910.gadu, Vīnes meistari izstrādāja tās formas un līnijas, kas vēlāk kļuva par art deco pamatu. Vīnē, kosmopolītiskajā un daudznacionālajā milzīgās Austroungārijas impērijas galvaspilsētā, tās «zelta laikmeta» pēdējos gados, mākslinieciskajiem meklējumiem visai labvēlīgā atmosfērā tika atrasts tas ideālais samērs starp lielu askētisku formu un smalki izstrādātu detaļu, tas milzīgais liektu un lauztu līniju mijas izteiksmīgums, kas pēc 10 gadiem kļuva par jaunā stila «svētumiem». Tieši par «Vīnes stilu» laikabiedri visā Eiropā dēvēja šo drosmīgo, revolucionāro mākslu, līdz beidzot 1925.gadā Parīzē notika oficiālās art deco «kristības».

1903.gadā Jozefs Hofmanis, arhitekts un dizainers, Kolomans Mozers, gleznotājs, dizainers un grāmatu ilustrators, un Karls Oto Češka, mākslinieks un dizainers, apvienojuši sava laika spilgtākās mākslinieciskās individualitātes ar mērķi radīt vienkāršus, funkcionālus un tomēr arī mākslinieciskajā ziņā vērtīgus objektus, nodibināja ražošanas kooperatīvu «Vīnes darbnīcas».

No visiem tālaika «kolektīvajiem ģēnijiem», iespējams, tieši WW bija visoriģinālākais, jo vidēji par 15 gadiem apsteidza pārējās Eiropas modes. Apvienības projektu amplitūdā, šķiet, vispār nebija «baltu plankumu». Visi projekti, sākot ar lieliem arhitektūras objektiem – slimnīcām, privātmājām un pilīm – un beidzot ar cepurēm, portsigāriem, spieķiem un vizītkartēm, tika izpildīti visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē.

Austriešiem izdevās radīt jaunus priekšstatus par formu un ornamentu, kā arī pierādīt, ka precīzās ģeometriskās figūras – kvadrāts un aplis, kubs un lode – art deco tendences var iemiesot tikpat lielā mērā kā «nepārtrauktā līnija», šā stila franču, beļģu un vācu novirzieniem raksturīgais izsmalcinātais vijīgums.

Sākumā dizaineri savā radošajā darbā nemaz nekoncentrējās uz art deco raksturīgajām viļņveida līnijām un floras motīviem, bet priekšroku deva amatniecības izstrādājumu lakonismam un līniju tīrībai. WW veidoja savu stilu, zināmā mērā tuvinoties angļu dekoratīvi lietišķās mākslas meistaru –  prasmīgi veidotu, praktisku mājturības priekšmetu ražotāju – sasniegumiem. Taču atšķirībā no saviem angļu domubiedriem WW dizaineri lielāku uzmanību veltīja nevis praktiskajām, bet gan estētiskajām funkcijām. Viņi spēja vidusšķirai piedāvāt nevis parastus, viduvējus izstrādājumus, bet gan modernus, augsti mākslinieciskus interjera objektus. Tas tad arī ir viens no iemesliem, kuru dēļ WW guva lielus komerciālus panākumus un līdz pat 1932.gadam ietekmēja dekoratīvi lietišķās mākslas attīstību.

Sākumā WW dizaineru darbu finansēja rūpnieks un finansists Fricis Verndorfers, savam laikam visai apgaismots cilvēks, kas kļuva par WW komercdirektoru. Vispār Vīnes māksliniecisko garu gadsimta sākumā dāsni stimulēja labi izglītotās un turīgās vidusšķiras pārstāvju mecenātisms. Modernās mākslas vajadzībām nauda netika taupīta, un radošā darba veicēji tika cienīti varbūt pat vairāk nekā jebkurā citā tālaika Eiropas galvaspilsētā.

Pēc 1905.gada, kad Jozefs Hofmanis un Kolomans Mozers atkāpās no apvienības «Sezession», par progresīvā dizaina centru kļuva WW.

Atzīmēšanas vērti ir tādi Jozefa Hofmaņa radītie arhitektūras meistardarbi kā sanatorija Pukersdorfā, netālu no Vīnes, (1904) un jo īpaši Stoclet pils Briselē (1905–1911).

Pukersdorfas sanatorija ir precīza, simetriska ēka ar baltām sienām un minimālu dekoru. Iekštelpas – izcilas savā vienkāršībā. Kvadrātveidīgās melnās un baltās grīdas flīzes, kā arī īpaši izstrādātās mēbeles sliecas uz modernismu, tekstilā dominē lineāri motīvi.

Fantastiskais pils un parka ansamblis, ko 1905.gadā WW vadošajam meistaram Jozefam Hofmanim pasūtīja beļģu finansists Ādolfs Stoklē, tika realizēts Briselē līdz 1911.gada sākumam. Pasūtītāja izvēli nenoteica ne viņa paša gaume, nedz arī tāds apstāklis, ka pašā Beļgijā tolaik trūktu talantīgu arhitektu. Izšķirošais bija pavisam kas cits. Proti, Hofmanis piedāvāja ne tikai absolūti novatorisku, ne ar vienu no Beļģijā jau ierastajiem art nouveau paraugiem nesalīdzināmu, bet pat «sīkumu» izstrādes ziņā gluži apbrīnojamu projektu. Pat pēc sešus gadus ilgā celtniecības un apdares cikla Stoklē pils visnotaļ elegantajā tālaika Briseles priekšpilsētas villu kvartālā izskatījās kā «viesis no nākotnes». Visi ēkas interjera elementi, tostarp mēbeles, gaismasķermeņi, paklāji, tapetes, stikla un sudraba priekšmeti, ir paša Hofmaņa un viņa kolēģu izstrādāti un izgatavoti Vīnē.

Par sava laika kompleksās mākslinieciskās projektēšanas augstāko virsotni atzītā pils kļuva arī par pirmskara Eiropas art nouveau stila «testamentu». Turklāt pilnīgi optimistisku testamentu, kas pārliecinoši iezīmēja abus tos arhitektūras un dizaina virzienus, kuriem bija lemts attīstīties jau pēc kara, – art deco un konstruktīvismu.

Jozefs Hofmanis, viens no WW dibinātājiem, kurš apvienībā strādāja no tās pirmās līdz pēdējai dienai, bija tik universāls meistars, ka varēja ar vienlīdz lieliem panākumiem projektēt gan ēkas, gan mēbeles, gan metālmākslas priekšmetus, gan tekstilijas, gan stikla izstrādājumus un vēl daudz ko citu, tostarp arī izstāžu paviljonu interjerus (bez viņa darbiem nav iztikusi neviena apvienības izstāde). Turklāt Hofmanis kopš 29 gadu vecuma bija Vīnes lietišķās mākslas skolas profesors un būtībā uzaudzināja vairākas jauno mākslinieku paaudzes. Arī daudzi viņa audzēkņi pēc studiju beigšanas sāka strādāt «Vīnes darbnīcās».

Jozefs Hofmanis sasniedza pilnību ceļā uz savu galveno mērķi – radīt funkcionālus augstas kvalitātes izstrādājumus, kuriem turklāt piemistu arī neapšaubāma mākslinieciska vērtība. Mēbeles, kuras viņš projektēja «Vīnes darbnīcām», sākotnēji tika izgatavotas no sarkankoka, ozola un dižskābarža. Viņa stila raksturīgākās iezīmes ir taisnstūrveida kontūras, gludas tonētas koksnes virsmas un materiāla dabisko faktūru akcentējošas tehnikas izmantojums. Izsmalcinātā «Hofmaņa» dizaina krēsli, galdi un skapji ar savām tīrajām, vienkāršajām līnijām ir mākslinieka un amatnieka meistarības kalngali.

Nav šaubu par to, ka Hofmaņa daiļradi ir ietekmējis gan bīdermeiers, kas vācu un austriešu mākslā bija izkristalizējies jau XIX gadsimta sākumā, gan arī elegantais lineārais Čārlza Renija Makintoša stils. Taču Hofmanim ar viņa paša jaunrades metodēm izdevās savus darbus izvērst lielākos mērogos.

Verndorferu ģimenei Hofmaņa izstrādātie sudraba priekšmeti, kā arī galda piederumi, «režģotie» kurvji, vāzes, tējas servīzes, dekora elementi ir izcili tīras līnijas un augstas meistarības paraugi. Pēc 1906.gada izstādes, kurā bija eksponēti WW darbi, presē parādījās šādi komentāri: «Hofmaņa galda piederumi ir izstrādāti tik rūpīgi, it kā tie būtu zinātnieka instrumenti, un forma ir pārdomāta tik skrupulozi, ka tās veidotāja gara spēku droši vien pietiktu pat monumenta radīšanai.»

Savukārt paklāju, tapešu un tekstiliju izstrāde «Vīnes darbnīcās» ir cieši saistīta ar Kolomana Mozera vārdu. Viņš strādāja par ilustratoru apvienības «Sezession» žurnālā Ver Sacrum, kam radīja aptuveni 140 ilustrāciju, turklāt izstrādāja dizainu arī pastmarkām un Vīnes kompānijas Johann&Söhne – WW sadarbības partneres – tekstilijām. Mozers savos darbos priekšroku deva abstraktām, reversīvām, ar savstarpēji cits citu nomainošiem elementiem savienotām formām.

Lai gan WW produkcijas dizainu lielākoties izstrādāja tieši Hofmanis un Mozers, arī citi talantīgi mākslinieki, dizaineri un amatnieki WW izstrādājumiem piešķīra savas individuālās iezīmes. Izcili profesionālu meistaru grupa radīja plašu ar rokām darinātu dekoratīvo priekšmetu spektru, kas citastarp ietvēra metālizstrādājumus, mēbeles, tekstilijas, māksliniecisko grafiku, modernus apģērbus, rotaslietas, teātra dekorācijas. Labākajos gados «Vīnes darbnīcās» strādāja vairāk nekā 100 cilvēku.

«Vīnes darbnīcās» izstrādāja un ražoja tējas un kafijas servīzes, augļu šķīvjus, traukus, dekoratīvas lādes, vāzes. Ģeometriskās galda piederumu un sudraba izstrādājumu formas pilnībā atbilst WW stilam un apliecina Gesamtkunstwerk – universālas mākslas darba – statusu. Dagoberta Pešē un Karla Oto Češkas izstrādātie priekšmeti izceļas ar savu individualitāti un neapvaldīto fantāziju, kas liecina par šo dizaineru daudzpusīgajām spējām un bezrobežīgo radošo enerģiju. WW stikla izstrādājumi uzsver materiāla dabisko faktūru, to dekoratīvās formas ir tīras un pilnīgas, bet zīmējums ieturēts lineāros ritmos. WW piesaistīja arī daudzus talantīgus keramiķus, tostarp Jutu Siku, Oto Pučeru, Mihaelu Povolni, kas spēja līdz galam iedziļināties šīs senās mākslas maģijā un apgūt unikālu formu radīšanas un glazūru klāšanas iemaņas.

1910.gadā atvērās WW modes nodaļa, kuru vadīja E. J. Vimmers-Visgrils. Šo pasākumu Vīnes dizaineri bija iecerējuši, lai mestu izaicinājumu parīziešu sasniegumiem.

Atsevišķi vajadzētu pakavēties pie austriešu slavenākā gleznotāja Gustava Klimta daiļrades, jo viņš tiek atzīts par vienu no visspilgtākajiem un noslēpumainākajiem apvienību «Sezession» un «Vīnes darbnīcas» pārstāvjiem. Klimta pasaule ir pārsātināta ar simboliem un ornamentālām zīmēm, jutekliskiem sieviešu tēliem, antīkām alegorijām un vēl joprojām skatītāju hipnotizē ar attiecīgo darbu kaleidoskopisko kompozīciju, ievilina mākslinieka zemapziņas dzīlēs un domu labirintos. Klimta daiļradē gluži fantastiskā veidā ilūzija sadzīvo ar realitāti, un nu jau vairākas paaudzes pūlas atminēt viņa noslēpumus.

Jutekliskā, eksaltētā tālaika Vīnes gaisotne mudināja Klimtu savu darbu centrā izvirzīt sievietes skaistumu un erotiku. Radot gleznu «Skūpsts», Klimts uzdrošinājās mākslā atklāti parādīt seksualitāti un to tad arī padarīja par savas turpmākās daiļrades vadmotīvu, šajā ziņā krietni vien apsteidzot ekspresionistus un sirreālistus. Koncepcijā «liktenīgās sievietes» viņš ieviesa hrestomātiskus tēlus – tie redzami tādās spilgtās, dramatiska erotisma piesātinātās gleznās kā «Judīte», «Salome» un «Danaja».

Gustavs Klimts bija pilnībā apguvis vairākas tehnikas, tostarp fresku. 1903.gadā, kad Klimts apceļoja Itāliju, viņš jutās satriekts, ieraugot greznās bizantiešu mozaīkas. Kopš tā laika prasme reālus objektus atveidot ar dekoratīvu ornamentu rotaļas palīdzību kļūst par viņa daiļrades atšķirības zīmi. Klimta pēdējie darbi ir ļoti piesātināti. Tajos ir bezgala daudz liektu līniju un spirāļu, burvīgu virpuļu un ģeometrisku dekoru.

Ap 1914.gadu WW darbi Eiropā bija kļuvuši ārkārtīgi populāri. Apvienības dizaineri piedalījās izstādēs, saņēma pasūtījumus, viņu darbība tika plaši atspoguļota presē.

Pēc Pirmā pasaules kara vīniešu milzīgie panākumi pārsniedza Eiropas mērogus un tika atzīti visā pasaulē. WW veikali, kuros tika pārdoti apvienības meistaru izstrādājumi, vērās vaļā cits pēc cita Eiropā un pat Amerikā (Ņujorkā).

Diemžēl 30.gados lielā ekonomikas depresija iznīcināja vispirms šos veikalus un galu galā arī pašas «Vīnes darbnīcas», kuru mūžs bija aptvēris nepilnus 30 gadus (no 1903.gada līdz 1932.gadam).

Turklāt ne tikai ekonomiskās problēmas, bet arī visi turpmākie notikumi Eiropā nepavisam nesekmēja dizaina attīstību. Vācu arhitektu un dizaineru apvienību Bauhaus, kuru krīze nebija skārusi, izdzenāja pie varas tikušie nacisti. Arī Austrijā situācija nebija labāka – no 30.gadu vidus par parastu lietu kļuva mākslinieku emigrācija.

Savos centienos reformēt cilvēka vidi WW nebūt nebija vientuļas. Tās pašas idejas propagandēja arī vācu apvienība Bauhaus. Gan austrieši, gan vācieši apgalvoja, ka jebkurā priekšmetā pats galvenais ir tā funkcija un tāpēc funkcionāli ērtas lietas radīšana ir dizainera galvenais uzdevums. Tikai pieeju šā uzdevuma risināšanai viņi izvēlējās atšķirīgu. Lieliski apsvērta funkcionalitāte, kas ietverta lakoniskā mākslinieciskā formā, nebūt nebija vienīgais noteikums, ko šai sakarā izvirzīja vīnieši. Jebkurš WW klajā laistais priekšmets ir apbrīnojami artistisks, bet, ja to pašu var sacīt arī par kādu no superfunkcionālajiem Bauhaus izstrādājumiem, tad tas drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarīgs rezultāts. Bauhaus deva stimulu konstruktīvismam, kas pēc 1933.gada sāka strauji attīstīties ārpus Vācijas robežām, savukārt WW atstāja izšķirošu iespaidu uz eiropiešu un amerikāņu art deco.

Līdz 70.gadiem, kad atkal sāka runāt par gadsimta sākuma mantojumu un konkrēti arī par WW, daži slavenā vīniešu dizaina radītāji vēl bija dzīvi. Turklāt dzīvoja Vīnē! Un, kaut arī lielākie objekti –Stoclet pils Briselē un vairākas rezidences Vīnē un tās apkārtnē – savu iekšējo iekārtojumu daļēji bija zaudējuši, vismaz arhīvos tomēr bija saglabājušies daudzi fotouzņēmumi, kas ļāva par to gūt detalizētu priekšstatu. Bija saglabāti arī daudzi artefakti – sākot ar «Vīnes darbnīcās» radītajām mēbelēm un beidzot ar juvelierizstrādājumiem un apģērbiem – kā unikālajiem, tā arī tiražētajiem. Turklāt tiražēto bija tik daudz, ka vēl patlaban, piemēram, brāļu Konu fabrikā pēc Jozefa Hofmaņa projekta izgatavotos krēslu komplektus bez īpašiem pūliņiem var atrast pie Astrumeiropas antikvāriem un iegādāties par visai liberālu cenu. Savukārt unikālos priekšmetus jau sen ir pārņēmušas savā īpašumā prestižas galerijas un izsoles abās Atlantijas okeāna pusēs.

XX gadsimta beigās art deco tradīcijas sāka «atgriezties» (turklāt bruņotas ar jaunākajām tehnoloģijām) un arī 1903.–1932.gada Vīnes mantojums tika novērtēts no jauna un ļoti augsti. Šoreiz ne tikai sava lieliskā mākslinieciskā līmeņa dēļ, bet arī kā viens no nesatricināmajiem visa pašreizējā gadsimta un visas pasaules dizaina attīstības stūrakmeņiem.