Jonas Maļinauskas
Baltais pants ir pants, kuram nav ritma, bet, atšķirībā no brīvā panta, tomēr ir noteikts apjoms. Attiecībā uz interjeru tas varētu nozīmēt atsevišķu elementu sakausēšanu relatīvi brīvā, tomēr kopējai strukturālajai iecerei pakļautā kompozīcijā, bet attiecībā uz arhitektes Justīnes Balvočutes projektiem – arī burtisku baltās krāsas un citu neitrālo krāsu izmantošanu dzīvojamo telpu interjerā.
Justīne Balvočute
Pēdējais apstāklis nebūt nav noteicošā arhitektes daiļrades īpatnība: pašai Justīnei nekādu aizspriedumu pret aktīvām krāsām un spilgtiem akcentiem nav. Taču gados jaunie laulātie, nolēmuši sev iekārtot dzīvojamo māju Viļņas piepilsētā, orientējās uz autores agrākajiem projektiem, kuros neapšaubāmi bija manāma pastiprināta tieksme pēc klusinātām krāsām un dabiskiem materiāliem. Pasūtītāji pilnīgi apzināti atteicās no dažādu detaļu un dekoratīvo elementu bagātības un deva priekšroku tīri praktiskiem risinājumiem, šajā ziņā ņemot vērā savu pagaidām vēl mazo – divgadīgo – atvašu progresējošo aktivitāti. Galvenais, ko saimnieki vēlējās, bija tāda kopēja dzīves telpa, kurā visi ģimenes locekļi varētu mierīgi pavadīt laiku, atpūsties no stresa un pilsētas kņadas.
Par šādu vietu kļuvusi apvienotā virtuves, ēdamistabas un viesistabas telpa, kas aizņem lielāko daļu no visas pirmā stāva platības. Dabiskos materiālus šeit pārstāv gaišs ozolkoks, turklāt dažas mēbeles, tostarp ēdamgalds astoņām personām, kura virsu nācās balstīt uz tikpat daudzām, tas ir, astoņām kājām, ir izgatavotas nevis no finiera plāksnēm, bet gan no masīvkoka. Masīvas ozolkoka brusas izmantotas arī virtuves salas un uz otro stāvu vedošo trepju pakāpienu apdarē. Masīvkoka izmantošana, protams, vienmēr ir saistīta ar zināmu risku, proti, iespējamo detaļu deformāciju mitruma svārstību ietekmē, taču šajā gadījumā, pateicoties mēbeļmeistaru prasmei un pieredzei, šis risks ir veiksmīgi novērsts.
Lielākajai daļai pārējo detaļu un segumu – viesistabas sienu un daļēji arī grīdu klājošajām flīzēm, aizkariem, mīksto mēbeļu apšuvumam un pat virtuves salas virsmai – izraudzīti neitrāli pelēkas krāsas toņi. Izņēmums ir vienīgi pie pusdienu galda novietotais bērnu krēsliņš – tas ir spilgti sarkans un tādējādi apstiprina īpašo, šajā mājā tieši jaunajai paaudzei atvēlēto statusu. Starp citu, tieši jaunās paaudzes dēļ vecāki viesistabas iekārtojumā atteicās arī no reprezentablākām mīkstajām mēbelēm, bet izvēlējās lētāko, toties praktisko komplektu Söderhamn un firmas IKEA paklāju Sanderum: tuvākajā nākotnē taču šīm lietām nāksies neskaitāmas reizes izturēt lēkāšanu, plucināšanu, aplaistīšanu un visādas citādas jauno entuziastu “brīnišķīgo dziņu” izpausmes.
Papildus dažādiem pelēkās krāsas toņiem interjera krāsu gammā, protams, ir plaši pārstāvēta arī baltā krāsa – piemēram, viesistabā ir balti grāmatplaukti, kas ar savu precīzo struktūru apliecina Justīnes profesionālo sagatavotību trīsdimensiju arhitektūras jomā. Ahromātiskās gammas otrā galā ir melnā krāsa. Tajā arhitekte “ietērpusi” pie viesistabas sānu sienas piekārtā nelielā kamīna (spāņu kompānijas Rocal ražojums) skursteni un korpusu.
Starp citiem oriģinālajiem interjera apdares elementiem būtu vērts izcelt saimnieku guļamistabas sienu, kuras paneļi pilnībā klāti ar mīkstu pārvilkumu un tādējādi pārvērsti par milzīgu, bet ļoti ērtu gultas galvgali. Viesistabā iemiesotā ideja par keramikas flīžu “pāreju” no grīdas uz sienu tālāk attīstīta otrā stāva vannasistabā, kur no grīdas uz sienu uzritināts sintētiska materiāla segums, kas, tāpat kā daudzas citas šā interjera detaļas, pēc savas faktūras imitē gaišu ozolkoku. Jāatzīmē arī izteikti arhitektoniskais raksturs, kas krīt acīs, aplūkojot atklātās izlietņu cauruļu konstrukcijas.
Skatoties interjera fotogrāfijas, kas uzņemtas tūlīt pēc mēbeļu samontēšanas, māja šķiet plaša, bet vēl diezgan patukša, taču jau pavisam drīz tā tiks piepildīta ar ikdienišķās sadzīves piederumiem, varbūt arī mākslas darbiem. Varbūt šis interjers pat provocēs Justīni Balvočuti savā radošajā darbā pārorientēties no baltā panta uz citādu poēziju.
