Аrt deco. Pēdējais Francijas luksusmēbeļu galdnieks

Olga Bobrova

Tā tika dēvēts art deco stila mēbeļu dizainers Žaks Emīls Rulmans. Lai gan, taisnību sakot, viņš vienīgi zīmēja skices un sekoja to izpildei… 

Šis spilgtais art deco pārstāvis bija autodidakts, kas netika ieguvis nekādu izglītību. Bet vecāki, kas nāca no Elzasas, Parīzē nodarbojās ar interjeru apgleznošanu. Rulmanam senjoram piederēja neliela krāsošanas un spoguļu darbnīca, kurā tika izgatavotas arī tapetes. Dēls, pilnīgi dabiski, viņam palīdzēja un praksē apguva noformētāja meistarību. Dizainera iemaņas palīdzēja apgūt arī saskarsme ar māksliniekiem, modelētājiem, arhitektiem, kas apmeklēja darbnīcu. Viņš daudz zīmēja, veidoja savdabīgus ornamentus un rakstus, kā arī mēbeļu skices. Vispār ilgu laiku viņa jaunrade pastāvēja tikai uz papīra. Viņš meklēja ideālas formas. Kādu laiku viņa priekšmetiem bija raksturīgs īpašs šiks, daudzas detaļas un māksloti rotājumi. Tādējādi izpaudās art nouveau ietekme. Ar laiku līnijas it kā nomierinājās, bet dizainera darbi ieguva absolūtu skaistumu un eleganci…

Pēc tēva nāves 1907. gadā divdesmit astoņus gadus vecais Žaks Emīls mantoja ģimenes uzņēmumu. Un diezgan ātri to pārvērta par īstu modernā dizaina centru. Tolaik Francijā darbojās daudzi luksusa mēbeļu ateljē. Meistari izmantoja XVIII gadsimta mēbeļnieku atstāto mantojumu. Franču tā laika mēbeles un interjeri bija arī Žaka Emīla iedvesmas avots. Pēc apprecēšanās 1910. gadā viņš projektēja mēbeles savai jaunajai mājai. Tā bija pirmā pieredze mēbeļu dizaina jomā. Pēc tam nāca citi projekti. Tie visi izcēlās ar smalku vienkāršību.

Savus darbus Rulmans pirmo reizi demonstrēja 1911. gadā Mākslinieku dekoratoru rudens salonā Parīzē. Tie bija… paklāji. Iesācēja mākslinieka drosmīgais un svaigais stils piesaistīja uzmanību. Taču īsta atzinība atnāca pēc debijas mēbeļu jomā. Rudens salonā 1913. gadā Žaks Emīls demonstrēja mēbeles, ko bija darinājuši prasmīgi meistari no eksotisku šķirņu koka. Rotājumiem viņš izmantoja ziloņkaulu. Parīzieši bija sajūsmināti par lielisko darbu, dārgajiem materiāliem un skaisto stilu.

…Pasūtījumi nāca cits pēc cita. Lai gan bija sācies Pirmais pasaules karš, viņš turpināja veidot savus šedevrus, kurus vēlāk nosauca par „art deco enciklopēdiju miniatūrā”. Rulmans kopā ar partneri Pjeru Lorānu 1919. gadā nodibināja kompāniju Ruhlmann et Laurent, kas nodarbojās ar interjeru dizainu un vienlaikus izgatavoja mēbeles, tapetes un gaismasķermeņus. Visvairāk viņam patika darboties ar retiem dārgiem materiāliem – bruņrupuču bruņām un ziloņkaulu, lazurītu un šagrēnādu, perlamutru, ķirzaku un haizivju ādu… Vienlaikus Žaks Emīls eksperimentēja ar inkrustāciju – mēbeļu apdarē sāka izmantot hromētu metālu un sudrabu. Turklāt krēslu kājas ietērpa metāla „zābakos”.

Viņš piedalījās daudzās vērienīgās starptautiskās izstādēs un konkursos. Iekārtoja ministru kabinetus un kafejnīcas, piedalījās Elizejas pils aprīkošanā, darināja mēbeles baronam Rotšildam, izcilajam kuturjē Žakam Dusē un indiešu maharadžām, veidoja leģendārās „Normandijas” interjerus… Pasaulslavens Žaks Emīls kļuva pēc 1925. gada Parīzes izstādes, kurai veidoja „Kolekcionāra paviljonu”. Rulmana izstrādājumus raksturo stila tīrība, noapaļotas, smalkas formas kopā ar dārgu koku un inkrustāciju. Lai minam kaut vai vienu no šā paviljona rotām – kumodi Lassale, kas bija inkrustēta ar diagonāliem ziloņkaula paneļiem.

Vispār Rulmana paviljons ne tikai demonstrēja idejas, bet arī meistara orientāciju uz eliti. Jāteic, ka Žaks to apliecināja arī vārdos: „Man ir ļoti patīkami strādāt ar tādu klientūru kā mākslinieki, intelektuāļi un skaistuma lietpratēji, bet viņiem ir pieticīgi ienākumi, un viņi nespēj samaksāt par pētījumiem, eksperimentiem, izmēģinājumiem, kas nepieciešami, lai radītu dizaina novitātes. Tikai ļoti bagāti cilvēki var samaksāt par kaut ko jaunu, un tikai viņi šo jauno var padarīt modernu. Modei nav vietas vienkāršo ļaužu vidē. Reālais modes mērķis līdztekus centieniem apmierināt tieksmi pēc pārmaiņām ir bagātības demonstrēšana.” Vēl viņš teicis: „Vai jūs to gribat vai ne, bet stils – tā ir aizraušanās, mode. Un modei pieticība ir sveša…Tā nenāk no apakšas, un tās radīšana ir dārga. Nav jēgas sākt ar lētām mēbelēm, tāpēc ka uzvarētāja tirgū  ir greznumlieta.”

Rulmanam 1927. gadā jau piederēja divi veikali, bet viņa idejas īstenoja 27 mēbeļu meistari, četri apdares speciālisti, desmitiem drapētāju un 25 zīmētāji. Viņš ļoti saudzīgi un rūpīgi strādāja ar koku, vērīgi sekoja, lai koka tekstūra nekonkurētu ar mēbeļu formu, bet kalpotu vienīgi par maigu un reizē kontrastējošu fonu. Līdz ar to apdares materiāli atbalstīja detaļu dizainu, nevis konkurēja ar to. Rulmans uzskatīja, ka viens no galvenajiem mēbeļu rotājumiem ir pati koka tekstūra un šķirņu kombinācijas. Viņš labprāt strādāja ar melno ebenkoku. Augstu vērtēja tā spīdumu un smalko, gandrīz nemanāmo struktūru, pateicoties kurai, tas bija ideāls materiāls tumšu, gludu virsmu veidošanai, kuras pēc tam varēja līdz spīdumam nopulēt. Žaks Emīls negribēja atzīt, ka kādu no konstrukcijas detaļām ir grūti vai pat neiespējami izgatavot. Viņš lika to veidot atkal un atkal, līdz sasniegts absolūts rezultāts. Tad atskanēja izsauciens: „Neko neiztieciet, tā ir pati pilnība.” Protams, meistariem šie vārdi skanēja kā salda mūzika, viņi tos gaidīja kā debesu mannu.

Rulmans bija izcils ansambļu veidotājs. Viņš atbildēja par visu dekoratīvo iekārtojumu, ieskaitot logus, grīdas, sienas, mēbeles, gaismasķermeņus un apdari. Piemēram, kādai amerikāņu ģimenei viņš izveidoja vienotu deviņu priekšmetu interjeru. Īpaši interesants ir „Ēģiptes” sekretārs no šā ansambļa. Ārējai apdarei tika izmantots makasara koks ar efektīgu svītrainu tekstūru, laka, ziloņkauls un sudrabota bronza. Daudzās atvilktnes un nodalījumus iekšpusē pārklāja ar gaišu ādu, rokturus darināja no ziloņkaula.

Divdesmito gadu beigās notika Rulmana evolūcija, viņš sāka veidot vienkāršākas un masīvākas lietas. Piemēram, rakstāmgalds Tardieu ar tā pusapaļo melno, lakoto virsmu un masīvajiem skapīšiem (1929) liecina par sliekšanos modernisma virzienā. Šis galds tika demonstrēts Mākslinieku dekoratoru salonā, un to nopirka ministru padomes priekšsēdētājs Andrē Tardjē (ar to izskaidrojams galda nosaukums). Tādu pašu galdu, kas tika papildināts ar krēslu, lampu un papīrgrozu, Rulmans izgatavoja savam birojam, kā arī maharadžam Indauram, kuram darināja arī tā laika interjera brīnumu – guļamkrēslu „Maharadža”, ko dēvēja arī par krēslu „uz slēpēm”. Tas bija apgādāts ar mehānismu, kas regulē atzveltnes stāvokli, kā arī ieslēdz pēdu sildīšanai kalpojošo cilindrveida kāju paliktni. Šā krēsla kājas patiesi ļoti atgādināja slēpes. Ja šis šedevrs nebūtu izgatavots no dārga koka un bronzas, tas varētu kļūt par funkcionālisma paraugu.

Rulmana izstrādājumi bija ļoti dārgi. Bet viņš sūdzējās: „Katras manas mēbeles pašizmaksa par 20 vai 25 procentiem pārsniedz pārdošanas cenu. Pēdējā gada (1923) laikā esmu zaudējis 300000 franku skaidrā naudā. Nodarbojos ar nerentablu ražošanu tikai tāpēc, ka ticu nākotnei, kad būšu radījis jaunu biznesu ar garantētiem ienākumiem, kurš man kompensēs visus zaudējumus un mani pacels debesīs.” Debesīs viņu cēla pēcteči: 2009. gadā laikraksts New York Times viņu nosauca par „art deco laikmeta dižāko meistaru”. Bet prestižās izsolēs par Rulmana izstrādājumiem tagad maksā miljonus…