Dace Ozola

Ne katrs karalis tiek daudzināts par gudru valdnieku. Daži savu vārdu iemūžina citādi. Piemēram, uzceļot kaut ko satriecoši skaistu. Pēc šī valdnieka pavēles un viņa vadībā tika uzbūvētas Noišvānšteinas, Linderhofas un Herrenhimzē pilis. Un tieši ar to vēsturē iegājis Bavārijas karalis Ludvigs II Oto Frīdrihs Vilhelms, ko viņa dzīves laikā sauca par Pasaku karali. 

Ludvigs II dzimis 1845. gada 25. augustā Nimfenburgas pilī Minhenē nākamā Bavārijas karaļa Maksimiliāna II un viņa sievas Prūsijas karaļnama Hannoveres–Braunšveigas dinastijas princeses Marijas ģimenē. Viņš kristīts kā Oto Frīdrihs Vilhelms Ludvigs. Pēc trim gadiem pasaulē nāca Ludviga brālis Oto.

Karalis Ludvigs II.

Karalis Ludvigs II.

Tēvs prinčus nelutināja, bija stingrs. Taču nesagatavoja valdnieka pienākumu pildīšanai. Ludvigs gan apzinājās savu diženumu un alka iegūt varu. Viņa bērnība un jaunība aizritēja XII gadsimtā uzbūvētajā un Maksimiliāna restaurētajā Hoenšvangau pilī. Labākie Minhenes mākslinieki tur apgleznoja sienas ar ainām no viduslaiku teiksmu pasaules, Nībelungu eposa, poēmas par Loengrīnu un ar neskaitāmiem gulbjiem. Gulbi par savu heraldisko putnu bija izvēlējusies senā Švāngau grāfu dzimta, no kuras, kā pats uzskatīja, bija cēlies Maksimiliāns II.

Kļūdams vecāks, Ludvigs aizvien vairāk interesējās par mākslu, dzeju, glezniecību un arhitektūru. Bet pēc Riharda Vāgnera operas „Loengrīns” apmeklējuma nākamo Pasaku karali pārņēma kaislība uz mūziku.

Karalis Maksimiliāns II mira 1864. gada 10. martā. Un tajā pašā dienā par Bavārijas karali pasludināja astoņpadsmitgadīgo Ludvigu. Viņam vajadzēja uzņemties valdnieka pienākumus, lai gan izglītības apguve nebija pabeigta, bet pieredzes – nekādas: tēvs viņu neiesaistīja politiskajā dzīvē. Ludvigs centās būt gudrs politiķis, bet drīz vien secināja, ka viņa priekšstats par ideālu XIX gadsimta karaļvalsti neatbilst realitātei. Visus lēmumus pieņem Bavārijas parlaments, bet viņš ir valsts valdnieks vārda pēc. Šis fakts un konflikti ar vadības „patriarhiem” savu panāca: viņš zaudēja interesi par valsts lietām un nodevās personiskajām kaislībām, kultūras jautājumiem.

Ludvigs uzaicināja Vāgneru uz Minheni un sniedza dāsnu atbalstu. Viņš sapņoja par teātru un piļu būvi… Taču monarha pienākumus vienmēr pildīja, lai gan nelabprāt. Līdz pat savai nāvei lika ziņot par parlamenta lēmumiem un viņam iesniegtos arī parakstīja.

Ludvigs reti ieradās Minhenē, vairījās no galma un trokšņainas burzmas. Brīvs un laimīgs jutās iemīļotajos Bavārijas Alpos.

Glezna, kurā attēlota Ludviga II pārvešana uz Bergas pili 1886. gada 12. jūnijā.

Glezna, kurā attēlota Ludviga II pārvešana uz Bergas pili 1886. gada 12. jūnijā.

Ludvigs tika uzskatīts par vienu no skaistākajiem Eiropas monarhiem: bija slaids – 191 cm garš, tumšbrūniem vijīgiem matiem, izteiksmīgām acīm, kas mainīja krāsu no debeszilas līdz melnai. Taču attiecības ar dāmām neveidojās. Tiesa, 1867. gada ziemā Ludvigs II saderinājās ar māsīcu, Bavārijas princesi Sofiju Šarloti, viņa augstu vērtētās Austrijas karalienes Elizabetes māsu. Taču divas dienas pirms kāzām jaunais karalis pēkšņi un bez jebkādiem paskaidrojumiem saderināšanos atsauca. Kopš tā laika monarhs par laulībām vispār neieminējās.

Politiskā situācija Eiropā 1870. gadā bija nokaitēta: brieda militārs konflikts starp Prūsiju un Franciju. Bavārija, kas bija parakstījusi miera līgumu ar Prūsiju, tika ierauta šajā konfliktā. Parlamenta un valdības spiediena ietekmē Ludvigs parakstīja rīkojumu par mobilizāciju. Sākās karš. Bet tā paša gada rudenī Ludvigam tika ieteikts atdot kroni Prūsijas karalim. Viņš negribēja, taču… Vācu zemes apvienojās reihā. Daudzo aristokrātu klātbūtnē 1871. gada janvārī Prūsijas karali Vilhelmu pasludināja par Vācijas ķeizaru. Ludviga II ceremonijā nebija.

Politiskās intrigas un uzbrukumi viņam nogurdināja. Viņu nesaprata, viņš noslēdzās sevī. Reti parādījās sabiedrībā, bieži naktīs klaiņoja pa mežiem. Beigu beigās Ludvigs sāka veidot savu pasauli: karalis būvēja pilis: 1869. gadā tika likti pamati Noišvānšteinas, 1874. gadā – Linderhofas, 1878. gadā – Herrenhimzē pilij.

Ludvigs savu piļu celtniecībai tērēja daudz līdzekļu. Naudu ņēma nevis no valsts kases, bet no sava maka. Ar to nepietika – karalis taisīja parādus. Tie strauji auga. Kabinets centās panākt, lai karalis izdevumus samazina, taču nesekmīgi. Tad valdība un karaliskās ģimenes locekļi nolēma monarhu pasludināt par nepieskaitāmu, bet viņa pienākumus nodot reģentam.

Ārstu komisija ar doktoru Bernardu fon Gudenu priekšgalā 1886. gada 8. jūnijā sagatavoja diezgan strīdīgu atzinumu par to, ka karalis esot nepieskaitāms un nevarot pārvaldīt valsti. Bet 12. jūnija naktī valdības komisija karali nogādāja Bergas pilī pie Štarnbergas ezera. Nākamajā dienā Ludvigs kopā ar Gudenu devās pastaigā. Pēc ilgiem meklējumiem viņus atrada ezerā mirušus.

Līdz pat šai dienai abu nāves cēlonis nav atklāts. Versiju ir daudz, taču neviena nav pierādīta. Oficiāli tiek uzskatīts, ka karalis esot ārstu nogalinājis, bet pēc tam izdarījis pašnāvību… Tāpat kā daudzi citi, arī šis ir neticams apgalvojums.

…Romantiskais karalis šo pasauli atstājis. Taču palikuši viņa darba augļi. Noišvānšteina bijusi iedvesmas avots Apburtās princeses pils veidotājiem un kļuvusi par Volta Disneja brīnumpasaules simbolu.

Turpinājums šeit