Katerina Mišina
Foto: Martins Kudrjavcevs
VILLA DIETRICH kvartālā Legend ir izsmalcinātības un ekstravagances iemiesojums – gluži tāpat kā leģendārā Marlēna Dītriha. Pašas mājas arhitektūra ir lakoniska, šķiet, pat mazliet noslēpumaina, un arī tajā esošais dzīvoklis ir tikpat lakonisks, funkcionāls un savā ziņā mazliet noslēpumains.
Aleksejs Birjukovs
– Manuprāt, jebkura mājokļa, vienalga, vai tas būtu dzīvoklis vai māja, veidošanā pats galvenais ir telpas plānojums, – saka interjera projekta autors arhitekts Aleksejs Birjukovs (Latvijas uzņēmums MARK arhitekti). – Un šajā ziņā sīkumu nav! Visam jābūt ērtam un funkcionālam, izvietotam racionāli, kā saka, «ar prātu». Jūs ienākat mājā, novelkat mēteli, pakarat to skapī – turpat gaitenī, vēl daži soļi – un nu jau esat virtuvē, kur varat nolikt iepirkumu saiņus: tā saucamā «darba zona» ir iekārtota tūlīt aiz ieejas. Tad caur koridoru ejat uz savu pusi…
Tik tiešām, viss dzīvoklis ne tikai nosacīti, bet tīri burtiski ir sadalīts uz pusēm – sievietei un vīrietim. Dalījumu pasvītro interjera iekārtojums. Piemēram, sievietes garderobes istaba atgādina lādīti – drēbes un apavi glabāsies milzīgā skapī, kura «kvadrāti» projicēti uz sienām. Šī telpa, kura ir diezgan plaša un kurā ir arī logs, mierīgi var tikt pārkārtota par viesistabu: būs tikai jānopērk dīvāns, kas lieliski izskatīsies ar mēbelēm nepārslogotā telpā (šeit «dzīvo» tikai tualetes galdiņš un virs tā – spogulis). Šo telpu raksturo apaļīgas formas un maigas līnijas. Toties vīrieša pusē valda ne tikai lakonisms, bet pat askētisms: nevienas liekas detaļas. Tualetes telpā ir tikai un vienīgi precīzas līnijas un taisni leņķi.
– Ir tāds jēdziens: arhitektonisks interjers, – paskaidro Aleksejs. – Visas telpas noformētas vienotā stilā, katra detaļa ir funkcionāla. Turklāt šī vienotība neapniks: ir arī akcenti. Iesim uz viesistabu! Tā apvienota ar virtuvi-ēdamistabu. Šīs telpas interjers veidots, par pamatu ņemot Tom Dixon gaismasķermeni, precīzāk sakot, par izejas punktu ir ņemtas šīs lodes. Tāpēc bronzas krāsas apaļumi atkārtojas mēbeļu (kolekcija Minotti) formās un līnijās. Krēsli uz tievām kājiņām ir sveiciens no pagājušā gadsimta 60. gadiem. Starp citu, tieši to gadu estētikas klātbūtne bija īpašnieku speciālā vēlme.
Stila vienotību uzsver akurāti atkārtojumi. Bronza ir taktiski citēta griestu apgaismojumā, kā arī krēslu un mazā galdiņa kājās, savukārt galdiņa marmora virsmas «raksts» saskan ar marmora lāsmojumu uz grīdas. Uzmanīgāk izpētot detaļas, var pamanīt, ka viesistabā vienu sienu paneļu ģeometrija gandrīz burtiski atspoguļojas citas sienas paneļos, kas izgatavoti no riekstkoka. Lakotā paneļu virsma it kā konkurē ar citu paneļu pulētajām virsmām. Pat klasiskais franču parketa ornaments – skujiņa – nav pakļauts stingriem ģeometrijas likumiem, bet tā vien tiecas izplūst marmora lāsmojumu rakstā.
Aleksejs paskaidroja, ka ar daudziem un dažādiem paņēmieniem telpu var šķietami paplašināt, likt, lai tā «spēlē». Aleksejs noorganizējis vakara spēli. Kad rietošā saule iespīd viesistabas un tai piegulošās virtuves-ēdamistabas logā, marmors uz grīdas zibsnī un zibšņi met atspulgus uz griestiem. Efektīgs skats! Savukārt dienā ir citāda spēle: riekstkoka siena un parkets kontrastē ar marmoru, un kopumā veidojas savdabīga melodija – siltuma un vēsuma duets.
Tādējādi, apvienojot klasiskos un mūsdienīgos paņēmienus, ir izdevies neuzbāzīgi, akurāti un ļoti taktiski radīt ekspresīvu un vienlaikus savaldīgu, izsmalcinātu un lakonisku interjeru.
