Katerina Mišina
Šī modernā Rīgas kluba interjera stils faktiski neatbilst nevienai definīcijai. Pareizāk sakot, definēt to var. Tikai pagaidām attiecīga stila nav. Lai gan tas arvien drošāk ieņem savu vietu zem saules, pareizāk sakot, zem lampām, gaismas celiņiem un cita veida lustrām un sienas svečturiem. Tas ir „vintāžas” stils. Lai piedod man dizaina metri par šādu nosaukumu.
Tamāra Šabaļina
– Mūsu kluba Friends interjerā ir izmantoti vintāžas priekšmeti, – stāsta projekta vadītāja Tamāra Šabaļina. – Mēs kopā ar kolēģi Oksanu Luziku tās vācām pa kripatiņai, pirkām antikvariātos un sīkumtirgos. Taču diezin vai to izmantošana ir pietiekams pamats, lai dotu nosaukumu stilam. Man tas šķiet interesanti un oriģināli, ka stilīgajam interjeram nav stila nosaukuma. Toties abās zālēs ir laikmeta liecības, kas aptver laikposmu no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem.
Visa pirmsākums ir divu zviedru – kluba īpašnieku dots uzdevums. Tas bija ļoti vienkāršs: nepieciešams izveidot tādu interjeru, kurā labi justos dažādu paaudžu pārstāvji – gan jaunieši, gan vecāki cilvēki. Un tad, kā stāsta Tamāra, radās ideja klubu iekārtot kā lielu dzīvokli, kur zem viena jumta dzīvo gan vecāki, gan pieauguši bērni.
– Un sāka veidoties asociāciju ķēdīte, – skaidro projekta vadītāja. – Nezin kāpēc domās redzēju seno labo franču māju – komfortablu, aizkustinošu, pilnu ar atmiņām un ģimenes relikvijām. Tāda var būt ne tikai franču, bet arī krievu vai latviešu māja. Pat tad, ja šī ir pilnīgi jauna māja vai dzīvoklis, bet mūsu gadījumā – klubs, galvenais ir radīt iespaidu, ka cilvēki te mīt jau sen, ka šeit, šajās sienās uzaugušas vismaz divas paaudzes. Pēc tam atmiņā uzpeldēja franču vārds vintage. Un viss nostājās savā vietā: mājīgumu rada lietas – vecmāmiņas krēsli un dīvāniņš, abažūrs ar bārkstīm, mammas elku fotogrāfijas, no vectēva mantota sena radiola, aizkustinošas lādītes… Šo simpātisko senlaicīgumu var papildināt ar stilizētiem, rūpīgi vecinātiem priekšmetiem.
Lūk, tā saradās minētie priekšmeti, kas kluba zālēm piešķir neatkārtojamu atmosfēru. Viena no tām paredzēta karaokes cienītājiem. Te griestus ar vienu no sienām kopā sapludina septiņdesmito – astoņdesmito gadu veco vinila plašu straume. Gaismu piesedz vecināti abažūri, galdus ieskaujošo dīvānu masīvās atzveltnes draugu kompāniju apvieno un reizē nošķir no kaimiņiem, kuriem nepavisam nav aizliegts pievienoties biedru grupai.
Otra zāle ir daudz plašāka. Tur ne viss tūdaļ pārredzams kā uz delnas. Pa šo zāli tieši tāpat kā pa jau minēto plašo dzīvokli, kurā mīt liela draudzīga ģimene, kas labprāt uzņem draugus, ir jāpastaigā, jāpaskatās, jāiepazīstas ar iekārtojumu. Un tad kļūst redzamas detaļas, ko apzīmogojis laiks, – veci fotoaparāti, grāmatas ar sadzeltējušām lapām, galda pulkstenis ar „zelta” rādītājiem koka korpusā… Pēc tam kopā ar visiem var pasēdēt pie galda. Ja rodas vēlēšanās norobežoties, aizvelkot aizkarus, var baudīt tikai savējo sabiedrību. Un, protams, var padejot līdz patīkamam nogurumam – deju grīda ir plaša. Arī dīdžejs nav tālu jāmeklē, iespējams pasūtīt dziesmas un dejas, cik vien tīk.
…”Dievs – tās ir detaļas!” teicis arhitekts Ludvigs Miss van der Roe. Patiesi, tieši detaļas nosaka stilu. Par to var pārliecināties klubā Friends.
