Kāda Rīgas dizaineru skatījumā šopavasar bija Milāna? Ar saviem iespaidiem dalās pazīstamie latviešu dizaineri no studijas Neoklasika Karīna un Ulvis Ābiķi, kas ieguvuši godpilnās piecas zvaigznes un prestižo starptautisko prēmiju European Property Awards par projektu Home Sweet Home nominācijā Best Interior Design Private Rezidence.
– Nezinu, kāpēc atcerējos krievu dramaturga Ostrovska personāža, cara Berendeja sarūgtinājumu par to, ka cilvēku sirdis pārņem stingums un zudusi kalpošana skaistajam, – saka Ulvis Ābiķis. – Nabaga Berendejs! Viņam vajadzēja būt šā gada pavasarī Milānā, kur risinājās īsti dizaina svētki un bija vesels okeāns skaistuma, kura veidotāji paši tam kalpo. Un šis skaistums bangoja tālu ārpus izstāžu zālēm. Lai pieminam kaut vai Karlas Socani galeriju, kur bija eksponētas Pjēra Kardēna mēbeles. Leģendārais kuturjē, kuram ir jau 94 gadi, pats personīgi piedalījās šīs skaistās ekspozīcijas atklāšanā.
– Tā bija īsta sensācija: izrādās, daudzi nemaz nezināja, ka maestro nodarbojas arī ar mēbeļu dizainu, – teic Karīna Ābiķe. – Pirmo reizi tika parādītas 28 mēbeles un gaismekļi no meistara privātās kolekcijas. Šie priekšmeti tapuši divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, taču arī tagad izskatās aktuāli.
– Manuprāt, – turpina Ulvis, – izstāde spilgti apliecināja, ka dizaineri un ražotāji likuši akcentu uz skaistumu un centušies ierastas lietas parādīt neordināri. Par piemēru var minēt fabrikas Edra lielo dīvānu Pack. Tas atgādina ledusgabalu, kura malā uz sāniem apgūlies un aizmidzis lācis, kas vienlaikus kalpo par dīvāna atzveltni. Šajā izstādē bija daudz visneiedomājamākās formas dīvānu un krēslu: tā pati Edra demonstrēja krēslus, kas izskatās pēc pumpura vai izplaukušas puķes. Bet dažkārt oriģinalitāte panākta ar neparastu, piemēram, saburzīta materiāla apdari. Tāds bija fabrikas Ceccotti dīvāns.
– Plaši bija pārstāvētas moduļsistēmas, – turpina Karīna. – Par tādām pārtapuši mūsdienu dīvāni. Piemēram, Vācijas fabrikas Koinor dīvāns Elena viegli pārvēršas par dubultu atpūtas krēslu. Mīksto mēbeļu dizainā moduļu izmantošana vispār kļuvusi gandrīz par obligātu.
– Bija arī “atkārtojumi”, – turpina Ulvis. – Kompānija Fiam atkārtoti “laidusi klajā” krēslu Ghost, kas pirmo reizi tika demonstrēts 1987. gadā. To nosauca par “spoku”. Atkal bija daudz spoguļu, kas arī tika savdabīgi pasniegti: fabrika Barovier & Toso, kas pastāv, darbojas un pieder vienai ģimenei kopš 1293. gada(!), savu stendu bija rotājusi ar ugunīgu videoprojekciju.
– Citātu no bijušajiem gadiem bija daudz, – saka Karīna. – Taču skaidri ir saskatāma aizraušanās ar sešdesmitajiem gadiem, ko dēvē par “optimistiskā dizaina laiku”. Un šis prieks atgriežas: par hitiem kļuvuši apļi un sfēras, topā ir līganas līnijas. Vēl ir tendence faktiski visu – visdažādākās formas un apdares krēslus un spoguļus – grupēt. Nekādi malā stāvētāji nav arī galdiņi: aktuāli ir vienlaikus izmantot vairākus, turklāt dažādus galdiņus, veidojot materiālu, formu, lielumu, augstumu un faktūru kokteili.
…Kā atzīmēja Ulvis un Karīna, izstāde parādīja: mēbeļu un gaismekļu dizaineri, amatnieki un ražotāji tiecas radīt individuālus, uz konkrētu lietotāju orientētus priekšmetus. Bet tas ir ceļš uz unikāliem interjeriem.
