Teksts: Jonas Maļinauskas
Foto: Lina Fisheye
Iespēju lēti tikt pie mājas, to būvējot no baļķiem, tagad apsver daudzi. Turklāt ir cerības, ka šāda māja būs ne tikai silta, bet arī ērta un skaista, mūsdienu pilsētniekiem nodrošinās ierasto komforta līmeni. Diemžēl īstenībā viss ir nedaudz sarežģītāk, nekā rakstīts populārajos žurnālos un internetā. Par to varam uzskatāmi pārliecināties, pasekojot Viļņas arhitektu Migles Šalnaites un Jūrates Norkutes izstrādātā lauku sētas projekta realizācijai.
Migle Šalnaite
Jūrate Norkute
Koka dzīvojamās mājas projektēšana un celtniecība ilga gandrīz desmit gadus. Tā ka runa bija par celtniecību reģionālā parka teritorijā, iesākumā vairāk nekā divus gadus nācās gaidīt apbūves noteikumu saskaņojumu un meklēt bijušo būvju pēdas. Beigu beigās to pamatu paliekas tika atrastas, taču saņemtie tehniskie noteikumi ļoti ierobežoja celtniecību gan stāvu un platības, gan apdares materiālu ziņā. Rezultātā autorēm, kurām jau bija zināma pieredze koka māju celtniecībā, mūsdienīgas kotedžas vietā nācās projektēt arhaisku koka ēku, turklāt ar salmu jumtu. Vēl vairākus mēnešus aizņēma kompetenta darbuzņēmēja meklēšana. Beidzot, „tikai” četrus gadus pēc pasūtījuma saņemšanas celtniecība sākās.
Plānojuma ziņā tā bija tradicionāla lauku māja ar divām daļām – „balto”, tas ir, prezentācijas daļu, un „melno”, kas domāta ikdienas dzīvošanai un mājas darbiem, ar galveno ieeju pa vidu. Pēc projekta „baltajā” daļā bija plānota virtuve, ēdamistaba un viesistaba, bet „melnajā” daļā – divas guļamistabas. Vēl vairākas guļamistabas viesiem un divi sanitārie mezgli tika ierīkoti bēniņos zem divslīpju jumta. Apbūves dziļumu tehniskie noteikumi nereglamentēja. Ārsienas un šķērssienas starp ēkas „nodalījumiem” darbuzņēmēja firma uzbūvēja, izmantojot no divām pusēm aptēstas ziemeļu priedes baļķus, kas tika savienoti ar tā saucamo norvēģu atslēgu, kura ir noturīga pret koksnes žūšanu un deformāciju. Turklāt kārbu samontēja, pieslīpēja un gadu noturēja nevis būvvietā, bet darbuzņēmēja ražošanas angārā, kur arhitektes varēja vienlaikus risināt elektroinstalācijas un komunikāciju izkārtojuma problēmas. Pasūtītāji jau kopš paša sākuma uzstāja, ka interjeram jābūt mūsdienīgam. Diemžēl šo prasību izpildīt nebija viegli. Neraugoties uz iepriekšēju izturēšanu un „norvēģu atslēgām”, ēkas kārba iesākumā stipri deformējās. Lai to kompensētu, vajadzēja ņemt talkā ģipškartonu un īpašus savienojumus. Līdzīga problēma radās ar koka logu rāmjiem un pirmā stāva grīdas apsildīšanu. Virtuves bloka augšdaļu nācās iekarināt speciālās cilpās, lai nedeformētu iebūvētā ledusskapja kārbu. Pie vietējām komunikācijām pievienoto noslēgto dušas telpu vannasistabā vajadzēja montēt kā atsevišķu bloku, kas nav savienots ar kopējo konstrukciju.
Interjera veidošanas gaitā tika nolemts atteikties no sienu un griestu pilnīgas apdares, uzmanību koncentrējot uz iekšējām starpsienām, uz spraugām starp griestu sijām un tādiem autonomiem objektiem kā kamīna kapsulas ārējais korpuss. No vienas puses, tas būtiski sašaurināja montāžas darbu apjomu, bet, no otras puses, – ļāva akcentēt līdzeno balto plakņu un dabiskā koka dekoratīvo kontrastu. Virtuves zonā klāt nāca masīva sintētiskā akmens galda virsma un tumša koka fasādes, bet guļamistabās – dekorētas bezrāmju stikla durvis.
Pateicoties arhitektu meistarībai, dzīvojamā māja izdevusies izturīga un relatīvi kompakta, bet interjers – ērts un respektabls. Tas iepaticies ne tikai saimniekiem, kas iecerējuši ar laiku tur apmesties pastāvīgI, bet arī bērniem, kas regulāri ierodas kopā ar savām ģimenēm. Kā atzīst M.Šalnaite, attiecīga apjoma mūra ēka, iespējams, izskatītos mūsdienīgāka, taču koka mājai ir īpaša aura, bet interjeram – neatkārtojama atmosfēra. Turklāt arhaiska koka guļbūve labi iederas apkārtējā ainavā, kas modernai betona vai ķieģeļu mājai būtu visai problemātiski. Īsāk sakot, pieliktās pūles ir attaisnojušās un devušas brīnišķīgu rezultātu.
