Vadims Dulepins
Foto: Marina Dulepina
Par to, ka šis laikmets ir sācies, pavētījuši tendenču eksperte Elizabete Leriša un Francijas galvenās modes tendenču aģentūras Nelly Rodi radošais direktors Vinsents Greguārs.
Parīzes salonam Maison & Objet tradicionālas ir trendu ekspozīcijas. Šo īpašo projektu kuratori vienmēr ir asociācijas L’Observatoire de la Maison (“Mājas observatorija”) locekļi. 2015. gada rudens sesijas temats bija Précieux (“Dārglietas”).
Šo nosaukumu var uztvert burtiskā nozīmē, ar to saprotot dārglietas kā rotas, dārgakmeņus, zeltu, sudrabu. Bet var uztvert arī alegoriskā nozīmē, šajā vārdā ietverot izpratni par laimi, garīgo harmoniju, saikni starp ārējo un iekšējo pasauli.
Savu izpratni par jēdzienu “dārglietas” ilustrēja tendenču eksperte Elizabete Leriša un Francijas galvenās modes tendenču aģentūras Nelly Rodi radošais direktors Vinsents Greguārs.
Elizabete Leriša parādīja unikālu mākslas objektu krāšņu kolekciju Presious. Tajā ir Bertrana Lakūra un Ērika Šmita skulptūras, Lūkasa Vēgverta dekoratīvās vāzes ar kristāliem, Maksimes Anzio spoguļskulptūras, Tamāras Barāžas vāzu sērija “Otrā āda”, Frančesko Medas darba galdiņš, Lionela Estēves apzeltītais herbārijs un citi darbi.
Elizabete ir atklājusi vairākus galvenos “jaunās greznās alķīmijas” virzienus. Tie ir šādi: atgriešanās pie darba ar dabiskiem akmeņiem un pusdārgakmeņiem un senā klasiskā materiāla zelta reabilitācija; aizrautīga nodošanās rotaļīgām variācijām ar spoguli un kristālu, roku komponentes akcentēšana priekšmetu veidošanā un paņēmiena ready-made (tiek apspēlēts vai artefaktā pilnībā dominē reāls priekšmets, parasti masveida rūpnieciskās ražošanas produkts) izmantošana.
Pie minētajiem virzieniem pieder arī mēģinājumi ar mākslas līdzekļiem apliecināt kaut ko materiāli trauslu vai tikko apjaušamu. “Ir vērojama jauna dizaineru maniere – viņi rada darbus uz pirmatnējās, brutālās matērijas pamata,” Elizabete Leriša raksturo objektus, ko viņa kā kuratore izvēlējusies.
Lai akcentētu “roku komponentes” nozīmi priekšmetu veidošanā (restaurēšanā), Elizabete Leriša savā krāšņajā ekspozīcijā īpašu vietu ierādīja keramiķim Sjodzi Cukamoto (Atelier Kintsugi), kas apmeklētāju un speciālistu acu priekšā demonstrēja senu tehniku, kuru izmanto saplēstu porcelāna trauku atjaunošanai.
Vinsents Greguārs demonstrēja projektu “Efemērā bibliotēka” (Une librairie éphémère). Kā paskaidroja Greguāra kungs, viņš aptaujājis 40 cilvēkus, lai uzzinātu, kas viņu izpratnē ir dārglieta, kas viņu uztverē ir visdārgākais. “Es ieguvu 40 pilnīgi dažādas atbildes,” stāstīja Vinsents Greguārs. “Balstoties uz šīm atbildēm, es katrai “dārgakmens” izpratnei (šai dārglietai) izvēlējos nelielu objektu, ko gluži kā muzejā novietoju zem kupola. Kāds par pašu dārgāko nosauca “Laiku”. Tāpēc es izvēlējos ļoti labu pulksteni. Kādam citam galvenais dārgums ir Dzimtene. Tāpēc es zem viena kupola ievietoju nedaudz zemes no Tuvajiem Austrumiem…” Zem Vinsenta Greguāra kupola nokļuva zelta bites un vecs fotoaparāts Leica. Zem kupola ir grāmatas, mākslīgi zari ar ziediem un pat telefons, bez kura atbildes sniedzējs varot pazaudēt saikni ar pasauli… Kāds pat minēja lina salveti, kuru nomainījis papīrs.
Trendseters izdarījis secinājumu, ka notiek atgriešanās pie labām manierēm, pie cilvēcības. Pēc Greguāra domām, šādi apgalvojumi kontrastē ar pasaulē valdošo agresiju, piesārņojumu. Viņš uzskata, ka “ir nepieciešams naftas pasaulē galveno vietu ierādīt poēzijai un delikātumam”.
Elizabete Leriša un Vinsents Greguārs ar savām instalācijām piesaka jauno “alķīmiskā skaistuma laikmetu”, kurš, kā izrādās, daļēji balstās uz art déco kanonu atdzimšanu.
Trendseteri uzskata, ka dizaineru darbos vērojama tendence, pat tiekšanās pēc konceptuāla unikālisma. Tas rosina dizainerus un amatniekus domāt “antiklasiskās” kategorijās. Tāpēc viņiem nākas izgudrot jaunus estētiskās greznības kodeksus. Turklāt viņi ir spiesti balansēt starp minimālismu un hiperbolismu, starp materiālo pasauli un vizuālo ilūziju, starp simbolismu un poētiku.
