Art deco. Normandie: peldošā art deco citadele

Jonas Maļinauskas

Kuģi ir gluži kā cilvēki. Vieni piedzimst, nodzīvo slavas apmirdzētu ilgu mūžu, bet citi priekšlaicīgi iet bojā stihijas vai karadarbības dēļ. Mūsdienās jūras kuģus aizvien retāk izmanto kā pasažieru transportlīdzekļus – no viena kontinenta uz otru daudz vienkāršāk un ātrāk var nokļūt ar lidmašīnu. Milzīgie okeāna laineri kruīzos un pat ceļojumos apkārt pasaulei nesteidzīgi pārvadā vienīgi tūristus. Bet līdz pat XX gadsimta otrajai pusei pasažieru kuģi bija ne tikai lētākais, bet arī prestižākais transporta veids. Jūras lielvalstis tiecās cita citu pārspēt, būvējot kuģus un sacenšoties pasažieru un kravu nogādes ātruma ziņā, savukārt ceļojami pa jūru atstāja dziļu iespaidu uz visu mūžu.

Titānu cīņa

Sevišķi sīva sāncensība par ātrumu notika starp Atlantijas okeāna piekrastes valstīm: tieši tur sākās un attīstījās nesaudzīga cīņa par ceļojošo balvu „Atlantijas zilā lente”, ko piešķīra lainerim, kurš visātrāk pārvarēja ceļu no Anglijas krastiem līdz ASV. Šī balva pastāvēja vairāk nekā 100 gadu, no 1840. līdz 1952. gadam, un savulaik kļuva par Titanic bojāejas netiešu vaininieci, jo šis laineris jau savā pirmajā reisā gribēja pārspēt ātruma rekordu. Neraugoties uz laineri piemeklējušo traģēdiju, tūlīt pēc 1. pasaules kara prestižā sacensība iedegās ar jaunu spēku. Bija jūtamas arī politiskās ambīcijas: uzvarētā Vācija 1928. gadā nolaida ūdenī grezno laineri Bremen, kas jau pirmajā reisā pārspēja rekordu, ko1909. gadā sasniedza angļu kuģis Mauretania (uzrādot ātrumu 27,83 mezgli stundā salīdzinājumā ar līdzšinējiem 26,06 mezgliem). Savukārt 1933. gadā „Zilo lenti” ieguva itāļu laineris Rex (28,92 mezgli). Startam gatavojās angļu „pasūtījums Nr. 534” – nākamais milzenis Queen Mary. Šajā situācijā Francijai, neraugoties uz to, ka 1928. gadā bija uzbūvēts elegantais laineris Ile de France, draudēja palikšana autsaideros. Tāpēc 1929. gadā, kad ekonomiskā krīze bija sasniegusi savu kulmināciju, Sennazēras kuģubūvētavā Pennoet lielākā šis nozares franču firma Compagnie Générale Transatlantique (CGT) sāka būvēt pasažieru kuģi, kuram līdzīga tobrīd Eiropas vēsturē nebija.

Vēl tagad iztēli pārsteidz Normandie kolosālie izmēri – korpusa garums 313,75 m, platums 35,9 m, borta augstums 28 m, vidējā iegrime līdz ūdenslīnijai 11,2 m. Bruto ietilpība – 83 400 reģistra tonnas, turboelektriskās spēka iekārtas jauda – 160 tūkstoši zirgspēku. Salīdzinājumam atgādināsim, ka bēdīgi slavenais Titanic bija 269 metrus garš ar 46 300 reģistra tonnu bruto ietilpību un 46 tūkstošu zirgspēku dzinēju jaudu. Vienpadsmit Normandie klāji varēja uzņemt 1972 pasažierus un 1285 komandas locekļus.

Īpaša loma šā kuģa būvniecībā bija pirms tam mazpazīstamajam krievu inženierim Vladimiram Jurkevičam, kas firmai CGT piedāvāja jaunu, revolucionāru korpusa konstrukciju. Šis risinājums ļāva, neapgrūtinot kuģa gaitu, būtiski palielināt korpusa platumu un reizē kāpināt kuģa ātrumu. Savukārt interjera projektētāji ieguva plašākas iespējas iekārtot korpusa iekštelpas.

Nolaišana ūdenī

Pienāca 1932. gada 29. oktobris – diena, kad Normandie nolaida ūdenī. Sākotnēji bija plānots, ka kuģis stāsies darba ierindā 1934. gadā, taču ekonomiskās depresijas dēļ transatlantiskie ceļojumi bija zaudējuši savu popularitāti, un CGT vadība nolēma jauno kuģi ievietot dokā līdz 1935. gada pavasarim. Normandie kļuva ar katru dienu skaistāka. Skursteņiem un mastiem paceļoties arvien augstāk virs galvenā klāja, kuģis ieguva izteiktāku ārējo izskatu. Jāteic, ka no trim kuģa masīvajiem skursteņiem „īsti” bija tikai divi. Trešā uzdevums bija veidot harmoniskāku kompozīciju un uzlabot aerodinamisko stabilitāti. Par raksturīgu kuģa iezīmi kļuva arī 290 metrus(!)  garie stiklotie pastaigu klāji korpusa abās pusēs.

Pēc vairāk nekā divus gadus ilgušajiem apdares darbiem 1935. gada 27. martā Normandie beidzot pārvietoja uz sauso doku, kur tai uzstādīja dzenskrūves. Pēc mēneša pie Lielbritānijas krastiem sākās gaitas izmēģinājumi. Vēl pēc mēneša, 1935. gada 29. maijā Normandie devās savā pirmajā reisā. Tā šķērsoja Atlantijas okeāna ziemeļdaļu ar 29,98 mezglu vidējo ātrumu, proti, ātrāk nekā jebkurš cits laineris pirms tam. Bija gūts neapšaubāms sasniegums. Normandie atņēma „Atlantijas Zilo lenti” toreizējam rekordistam, itāļu lainerim Rex.

Pasažieru labā

Veidojot kuģa interjeru, inženieri ņēma vērā līdzšinējo projektēšanas pieredzi, it īpaši pievērsa uzmanību 1927. gadā uzbūvētajam kuģim Ile de France, kurš pirmais ignorēja novecojušos „sauszemes” stilus un kļuva par jaunā art deco stila iemiesošanas etalonu transportā. Tas bija tik populārs, ka viesnīcas un universālveikalus abos Atlantijas okeāna krastos sāka būvēt „jūras” stilā, bet daži apdares paņēmieni tika izmantoti arī dzīvojamo namu interjeros.

Taču iekšējā iekārtojuma vēriena un dāsnuma ziņā Normandie savam priekštecim aizsteidzās tālu priekšā: interjera apdarei tika izlietoti kopsummā 55 miljoni dolāru (tagadējās cenās). Bija paredzēts, ka laineris ne tikai kļūs par franču stila elegances vitrīnu, bet arī uzskatāmi apliecinās, ka greznumlietu ražošanā un lietošanā Francija ir neapšaubāma līdere. Tāpēc koplietošanas telpu apdarei netika žēlotas nedz pūles, nedz līdzekļi. Protams, galvenā uzmanība tika veltīta pirmās klases telpām. Rakstnieki Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs, kas Normandie pirmajā klasē devās atklāt „vienstāva” Ameriku, rakstīja: Visa Normandie ir pirmā klase. Tā aizņem vismaz deviņas desmitdaļas no visa kuģa. Pirmajā klasē milzīgs ir viss: gan pastaigu klāji, gan restorāni, gan smēķēšanas saloni, gan kāršu spēles saloni, gan speciālie dāmu saloni, gan oranžērijas, kur resni franču zvirbuļi lēkā pa stikla zariem un no griestiem nokarājas simtiem orhideju, gan teātris ar 400 vietām, gan peldbaseins ar ūdeni, ko izgaismo zaļas elektriskās spuldzes, gan tirdzniecības platība ar universālveikalu, gan sporta zāles… Jāpiebilst, ka autoru minētajā baseinā sienas rotāja slavenajā Sevras manufaktūrā izgatavota keramikas mozaīka, bet apslēptais zemo griestu pakāpjveidīgais apgaismojums bija piemeklēts tā, lai imitētu agra rīta debesu krāsu un vizuāli paplašinātu nelielo telpu.

Tāpat kā uz Ile de France, par kuģa iekštelpas centrālo asi kļuva augšējais klājs, kas bija domāts pirmās klases pasažieriem un sākās ar ziemas dārzu pūpē, kura ietvēra koncertzāli, galveno halli, galeriju, Lielo salonu, smēķētavu un no kuras platas kāpnes veda uz grilbāru un dejas zāli bakā. Zālēs un salonos sienas rotāja milzīgi panno un bareljefi, no kuriem līdz pat šim laikam visplašāk pazīstamas ir monumentālista Žana Dipā alegoriskās jūras dievību triumfa kompozīcijas. Speciāli šai zālei tika  izgatavots grīdas paklājs ar ģeometrisku rakstu. Taču greznība augšējā klāja zālēs nobāl salīdzinājumā ar Galvenā apvienotā salona (galvenās ēdamistabas) diženumu. Šis salons bija paredzēts tūkstoš viesiem un aizņēma triju starpklāju telpu kuģa centrā. Tas bija 13 metrus plats un 90 metrus garš (par 15 metriem pārspēja slaveno Versaļas pils Spoguļu galeriju). Daļa salona atradās tieši zem skursteņa, tāpēc, lai neaizņemtu zāles telpu, dūmvadi bija izvietoti pie kuģa bortiem. Drošības apsvērumu dēļ milzīgajā salonā nebija logu (aiz tā sienām pie bortiem atradās pirmās klases kajītes), tāpēc viss apgaismojums bija mākslīgs: milzīgie vertikālie plafoni gar sienām mijās ar apzeltītām flīzēm, bet zāles vidū nokarājās izcilā Renē Lalika darbnīcās izgatavotas piecmetrīgas kristāla lustras.

Starp Normandie dzīvojamām telpām sevišķi izcēlās luksusa klases apartamenti augšējā klājā. Katrā no tiem bija vairākas guļamistabas, vannasistabas, viesistabas un atsevišķa terase pastaigām. Apartamenti bija nosaukti slavenu Francijas ostas pilsētu un kūrortu vārdā, bet visprestižākie starp tiem bija dekoratoru Žila Lelo un Luija Sjuē projektētie Trouville un Deauville. Abos interjeros plaši izmantoti tolaik populārie ar melnu laku pārklātie un apgleznotie plafoni, kā arī gravētie stikli un spoguļi, daudzi tēlotājas mākslas darbi. Daži apartamenti bija noformēti tradicionālajos „vēsturiskajos” stilos, kuri publikas atsaucību gan neguva. Pirmās klases kajītes, protams, bija vienkāršas un kompaktas, taču visas bez izņēmuma tika iekārtotas pēc individuāla projekta. Tieši tur parādījās korpusa un mīkstajām mēbelēm raksturīgās lakoniskās formas, kas apvienoja „transporta” art deco un funkcionālisma iezīmes. Otrās, „tūristu” klases interjeros mēbeles bija vēl vieglākas un konstruktīvi tuvākas mūsdienu estētikai. Piemēram, pītās karkasa mēbeles otrās klases bārā visnotaļ atbilda mūsdienu priekšstatiem par kafejnīcu un restorānu dizainu. Pat trešās klases ēdamistabās un salonos bija dizaina un tēlotājas mākslas elementi. Par Normandie dzīvojamo telpu interjeru galveno vērtību kļuva tas, ka tika atklātas jaunajai, dinamiskajai un racionālajai dzīvojamai videi raksturīgās īpašības, kas pēckara gadu desmitos plaši izplatījās visur.

Soli solī

Pēc tam kad angļi 1936. gadā nolaida ūdenī laineri Queen Mary, konkurence transatlantisko pārvadājumu jomā krasi palielinājās. Greznie Normandie interjeri bija patiešām skaisti, taču ar savu patosu un pompozumu tie cilvēkus nomāca. Normandie bija kuģis, kas domāts zvaigznēm – kinoaktieriem un citām slavenībām, tāpēc nekad nebija pilnībā piepildīts. Queen Mary bija ieturēta vienkāršākā stilā, tā bija grezna, taču neizcēlās ar tādu patosu kā franču konkurente. Abu laineru sacensībā balva „Atlantijas zilā lente” vairākkārt pārgāja no rokas rokā, taču pēdējo pirmskara vidējā ātruma rekordu – 31,69 mezglus – transatlantiskajā reisā sasniedza angļi. Šai sakarā Normandie kapteinis konkurentiem nosūtīja šādu ziņojumu: „Bravo Queen Mary! Līdz nākamajai reizei.” Taču nākamās reizes nebija…

Dievu bojāeja

Līdz 1939. gada augustam Normandie veiksmīgi kursēja transatlantiskajā līnijā, šajā laikā veica 139 reisus un pārvadāja 133 170 pasažierus, laineris ne tikai atmaksājās, bet saviem saimniekiem arī deva krietnu peļņu. Laineris 23. augustā kārtējo reizi izgāja no Havras un 28. datumā ieradās Ņujorkā. Lainerim 1939. gada 1. septembrī vajadzēja doties atceļā, bet 30. augustā pēc prezidenta Franklina Rūzvelta pavēles ASV ostās tika aizturēti un rūpīgi pārmeklēti visi vācu, franču un pat angļu kuģi. Vēlāk kļuva skaidra šīs akcijas jēga: ASV valdība slepeni atbalstīja Lielbritāniju un Franciju un ar dažādiem ieganstiem centās aizturēt Ņujorkas ostā vācu laineri Bremen līdz brīdim, kad ieradīsies britu kaujas kuģi. Tomēr 31. augustā Bremen izgāja jūrā, aizbēga no vajātājiem un ieradās… draudzīgajā padomju ostā Murmanskā, no kurienes vēlāk izlauzās uz Vāciju. Bet 14 franču kuģi, ieskaitot Normandie, joprojām palika ASV ostās līdz pat 1941. gada 15. maijam, kad krasta apsardze vienlaicīgi ieņēma visus franču kuģus, it kā lai aizsargātu no iespējamām diversijām, bet vēl pēc pusgada Amerika gluži vienkārši rekvizēja slaveno kuģi savām militārajām vajadzībām. Normandie pārdēvējuši par Lafayette, militāristi sāka laineri pārveidot par armijas transportkuģi. Visi vērtīgie mākslas darbi un labākie mēbeļu paraugi tika demontēti un novietoti Ņujorkas muzeju noliktavās un krātuvēs.

Pārbūve 1942. gada februārī pamatvilcienos bija pabeigta, un 15. datumā transporta desantkuģim vajadzēja iziet jūrā. Taču 9. februārī ap pusdienas laiku, kad uz kuģa tika uzņemts aprīkojums, galvenajā klājā izcēlās ugunsgrēks. Līdz pat šim laikam nenorimst strīdi par to, kas tam bija par iemeslu – nelaimes gadījums vai tīša dedzināšana. Pirmās liesmu mēles parādījās virs glābšanas vestēm, kas bija nekārtīgi samestas kaudzē centrālajā salonā. Kuģa ugunsdzēsības sistēma bija atslēgta, un pirmās ugunsdzēsēju mašīnas piestātnē ieradās tikai pēc 20 minūtēm. Uz dūmu mutulī tīto kuģi ugunsdzēsēji raidīja spēcīgas ūdens strūklas, taču liesmas, stiprā vēja uzpūstas, nenoplaka. Līdz pulksten 15.30 uguns bija aptvērusi bijušo pastaigu klāju. No milzīgā izlietā ūdens daudzuma kuģis sāka svērties uz kreisajiem sāniem. Vēlu vakarā Lafaytte, jau sasvēries par 15 grādiem, pārrāva visas tauvas un, zaudējis stabilitāti, sāka strauji gāzties uz sāniem. Pēc pusnakts kuģis apgāzās un uz sāna 80 grādu leņķī nogrima. Viens no trim lielākajiem un ātrākajiem kuģiem pasaulē kara kulminācijas posmā bija izsists no ierindas. Kuģis gāja bojā ugunsgrēkā tieši tad, kad amerikāņu militārajai pavēlniecībai ļoti vajadzēja kara transportlīdzekļus. Divus mēnešus pēc ugunsgrēka speciāla ASV Senāta komiteja publicēja sava pētījuma rezultātus: „ugunsgrēka cēlonis un sekas ir jūras kara flotes nolaidības rezultāts”.

Lai izceltu kuģi, bija vajadzīgi 22 mēneši un pieci miljoni dolāru. Izcelšana tika pabeigta tikai 1943. gada septembrī. Līdz kara beigām kuģis nostāvēja Bruklinas dokos, pēc tam ASV valdība to pārdeva privātai kompānijai par metāllūžņu cenu… tikai 162 tūkstošiem dolāru. Un 1947. gada vidū pats dārgākais tā laika kuģis, kuru 14 tūkstoši franču strādnieku būvēja gandrīz 3,5 gadus, tika sazāģēts. ASV kompensēja Francijai šo zaudējumu, pārdodot 20 lētus Liberty tipa kuģus. Bet vairums art deco šedevru, kas bija savlaicīgi noņemti no Normandie, līdz pat šim laikam rotā muzeju ekspozīcijas un privātās kolekcijas, atsaucot atmiņā vienu no pašiem skaistākajiem XX gadsimta kuģiem.