Jonas Maļinauskas
Runā, ka bagātie cilvēki pērkot ļoti dārgu mašīnu, lai ar to brauktu uz darbu, bet gudrie – iegādājoties dzīvokli darbavietas tuvumā, lai turp ietu kājām. Tieši tā rīkojās kāds padzīvojušu cilvēku pāris no Viļņas. Viņi pārdeva dzīvokli pilsētas centrā un iegādājās kompaktu (turklāt ekonomiskāku) mājokli vienā no jaunajiem mikrorajoniem.
Pasūtītāji, kas mūža lielāko daļu bija mituši tā saucamo Hruščova laikā būvēto māju šaurībā, arhitektei Daivai Česnauskaitei deva uzdevumu iekārtot gaišu, mājīgu un relatīvi vienkāršu mājokli ar lielu platību. Tāpēc projekta autorei nācās būtiski mainīt dzīvokļa plānojumu. Siena starp bijušo darbistabu un viesistabu tika likvidēta, savukārt uz kaktu, kas rezultātā izveidojās, pārceļoja virtuve. Nu jau virtuves dziļumā iebīdīto, nosacīto robežu iezīmē kontrastains grīdas segums. Izbrīvējās vieta nelielai ēdamistabai ar izvelkamu ēdamgaldu. Savukārt vertikālais ventilācijas kanāls mazās istabiņas stūrī pārtapa par brīvi strāvošu kolonnu. Vietā, kur no gaiteņa bija ieeja darbistabā, tika samontēts sienas skapis ar piekļuvi no priekštelpas. Vēl viens sienas skapis, pareizāk sakot, neliela garderobe ierīkota pieliekamajā starp bijušo guļamistabu un vannasistabu. Bet ieeja garderobē no gaiteņa tika pārvietota uz guļamistabu.
Arī virtuves un viesistabas mēbeļu krāsa un forma telpu vizuāli paplašina. Formas ziņā lakoniskajās korpusa un mīkstajās mēbelēs uzsvērti horizontālie elementi; korpusa mēbeļu apdarei izmantots gaišs ozolkoks. Tā pati tekstūra piemeklēta sienas paneļiem un grīdas segumam (gaišs ozolkoka parkets). Stūra dīvāns un krēslu atzveltnes ēdamistabā apvilktas ar baltu ādu. Kontrastakcentu lomu pilda melnie ielaidumi un gaismasķermeņu abažūri, kā arī metalizētās vāzes un galda lampas, kas stilistiski pieskaņotas virtuves iekārtai.
Viesistabā ir vairāki funkcionāli akcenti. Vispirms jāmin saimnieku visnotaļ iecienītais biokamīns pie balsta kolonnas ar ventilācijas kanāliem; lai kolonnai piešķirtu solīdāku izskatu, nācās to pagarināt un aplīmēt ar speciālām tapetēm. Tādas pašas tapetes sedz arī sienu starp sānu logiem blakus kumodei: te izveidota savdabīga „liriskā” zona ar puķu vāzēm, svečturiem un slavenā mākslinieka S. Krasauska grafiku reprodukcijām. Jāatzīmē, ka gandrīz visas virtuves, viesistabas un pat vannasistabas mēbeles darinājušas Lietuvas kompānijas (dīvānu – Magrės baldai, virtuvi un kumodi – Lino baldai, vannasistabas mēbeles – Raguvos baldai). Vietējo resursu izmantošana palīdzēja būtiski samazināt interjera izveides izdevumus, nepavisam nekaitējot kvalitātei. Šai fotosesijai vairumu aksesuāru arhitekte speciāli piemeklēja vietējos salonos. Un minētie priekšmeti saimniekiem tik ļoti iepatikās, ka viņi lielāko daļu no šiem priekšmetiem, kas labi „iedzīvojās” interjerā, nolēma nopirkt.
Nedaudz pašaurajā guļamistabā arhitekte piedāvāja izmantot gaišus toņus. Taču saimnieki bija nodomājuši pielikt tumšbrūnus no iepriekšējās dzīvesvietas atceļojušus biezos aizkarus, tāpēc tika nolemts veidot kontrastu starp gaišu smilškrāsu un šokolādes brūnu toni. To pašu principu ievēroja speciāli šūdinātajā gultas pārsegā un sīkajās tekstildetaļās. Galvenajā istabā ar biezajiem aizkariem vispār nekādu problēmu nav: pie logiem ir tikai dienas aizkari. Bet logu aizsegšanai saimnieki izmanto… āra žalūzijas (dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā). Pie pārliecības, ka šādas žalūzijas (gluži vienkārši slēģi) visnotaļ atbilst pasīvās drošības prasībām, mājokļa īpašnieki nonāca jau „lielpaneļu mājas” laikmetā.
Dzīvoklī saglabājušies arī citi savdabīgi ar atmiņām saistīti motīvi. Tā, piemēram, mājas saimnieces mīlestība uz rozēm iemiesota (iztiekot bez pašu puķu intervences) vannasistabas flīžu sentimentālajā grafikā un viesistabas paklājā. Atbilstoši postsovjetiskajai tradīcijai svarīgus jaunumus klausīties un apspriest virtuvē, virs pusdienu galdā novietots… nē, ne jau televizors, bet datora monitors – mūsdienīgs līdzeklis saziņai ar ārpasauli. Visas šīs detaļas, tāpat kā interjera projekts kopumā, palīdz radīt neatkārtojamo šā dzīvokļa atmosfēru.