Victorianism – stilu dažādība ar īpašu šiku

Ilze Kraukle

Angļi šim savas vēstures periodam devuši nosaukumu victorianism. Un uzskata, ka estētikā tas iezīmē pragmatisma un materiālisma triumfu. Tiesa, visur un visos gadījumos netrūka arī smalka dekora un bagātīga rotājuma. Nosaukums tiek saistīts ar faktu, ka no 1837. gada līdz 1901. gadam valdīja karaliene Viktorija, kuras vārdā nosaukts ne tikai attiecīgais vēstures posms, bet arī tā mākslas stils. Ar ko tas ir raksturīgs?

Vispirms ar eklektiku un stilistisku raibumu. Tas izskaidrojams ar visnotaļ dabisku reakciju uz puritānisko stilu un stingrību, kas valdīja karalienes Annas un georgiāņu laikā.

Impēriskās ambīcijas un rūpniecības augšupeja

Jāpiebilst, ka karalienes Viktorijas valdīšanas posms ir arī koloniālās lielvalsts impērisko ambīciju laiks. Var būt ar to izskaidrojama arī mēbeļu un interjeru smagnējība un obligātais solīdums, nosliece uz tumšajām krāsām kopā ar sarežģītiem un fantastiskiem rakstiem. Neraugoties uz centieniem iekārtojumam piešķirt nozīmīgumu, interjerā un mēbeļu modē bija pieprasīts ar sīkām detaļām piesātināts maigums un mājīgums. Daudzi šī pārsātinājuma saknes meklē  jau minētajā stilu sajaukumā, precīzāk, centienos atjaunot un apvienot gotiku, rokoko un klasicismu. Nespēju radīt oriģināliem atbilstošus darbus vai tos atkārtot meistari maskēja ar darbu virsmas bagātīgu rotāšanu.

Lai gan šis nav vienīgais izskaidrojums. Tas bija valsts rūpniecības un ekonomikas augšupejas laiks: Anglija kļuva par „pasaules darbnīcu”. Radās jaunas tehnoloģijas, tika pilnveidotas stikla un keramikas dekorēšanas metodes, vēlāk atklāja metāla virsmu formēšanas un veidošanas galvanisko paņēmienu. Pēc tam iemācījās mēbeļu konstrukcijas izgatavot no liekta un līmēta koka… Rūpniecības revolūcija vienkāršoja, bet tātad arī palētināja mēbeļu un sadzīves priekšmetu ražošanas procesu. Ar mehāniskajām stellēm audumus un paklājus ar sarežģītiem ornamentiem varēja izgatavot tikpat viegli kā gludu audeklu bez zīmējuma. Izrādījās, ka ideāls materiāls fantastisku rotājumu izgatavošanai ir čuguns: reiz darinātā veidnē var daudzkārt izliet sarežģītus izstrādājumus. Finierēšanas vajadzībām mašīnas izzāģēja daudz plānākas loksnes, nekā tas izdevās ar rokām. Tika vienkāršota sarežģītā koka detaļu savienošana. Pat kokgriešana kļuva par automatizētu procesu. Pateicoties mehanizācijai, mēbeļu daudzums palielinājās, tās kļuva vairāk pieejamas nekā agrāk.

Pateicoties koloniju paplašināšanai, Anglija, tāpat kā Eiropa kopumā, sev atklāja eksotisku koku šķirnes. Mēbeļu apdarē parādījās buksusa, sarkankoka un melnkoka apvienojums ar citām retām un mazāk pazīstamām koku šķirnēm (čūskkoks, tīkkoks). Prasmīgie meistari ātri novērtēja to dekoratīvās īpašības un sāka tos izmantot intarsijās: piemēram, kā ielaidumus riekstkoka finierī. Pēc izkļūšanas no daudzus gadsimtus ilgās izolācijas interesi izraisīja arī Japāna. Daudzi mēbeļu galdnieki pārņēma „angļu-japāņu” stilu, pikantajam Austrumu kolorītam pievienojot tradicionālās mēbeļu formas. Aktīvi sāka izmantot bambusu: vispirms tas bija moderni, turklāt izrādījās, ka šis materiāls ir ļoti izturīgs. Bet pats galvenais – tas bija lētāks par eksotisko koku šķirnēm. Vienlaikus modē nāca arī pītās mēbeles, kas bieži vien bija arī krāsotas.

Great Exhibition

Visas šīs novitātes, izgudrojumus un jauno tehnoloģiju izmantošanas rezultātus daudzie fabrikanti, kā arī visa amatnieku kopiena gribēja kādam parādīt. Viņu vēlmi atbalstīja princis Alberts, karalienes Viktorijas vīrs un Karaliskās mākslas biedrības prezidents: impērijas sasniegumu izstāde taču ir lieliska iespēja demonstrēt rūpnieciskajā, militārajā un ekonomiskajā sfērā sasniegto Lielbritānijas pārākumu visā pasaulē!

Lielā visu tautu rūpniecības izstrādājumu izstāde notika 1851. gadā Londonas Haidparkā. Šī grandiozā pasākuma vajadzībām pēc Džozefa Pakstona projekta tika uzbūvēta Kristāla pils – milzīga stikla un tērauda ēka (1936. gadā tā līdz pašiem pamatiem nodega). 700 tūkstošu kvadrātpēdu platībā 36 dalībvalstu pārstāvji skatītājiem demonstrēja apbrīnojamus izgudrojumus: faksa mašīnas prototipu un „vētru prognozētāju”; Krupa tvaika āmuru un Sīmensa elektrisko telegrāfu; mikroskopus un sūkņus; pulksteņus, mūzikas un pat ķirurģiskos instrumentus. Protams, Anglijas eksponāti gandrīz visās jomās ieņēma galveno vietu. Tā bija īsta Britu impērijas vitrīna, kurā Anglija centās parādīt, ka uz pilnīgāku pasauli ved tehnoloģiju attīstīšana.

Prestižas vietas bija ierādītas Mākslas un no kolonijām atvesto brūnumu demonstrēšanai. Publikas interesi izraisīja (bet tieši tāds jau bija nolūks) grezni juvelierizstrādājumi, milzīgas jašmas vāzes, audekla un mežģīņu upes, kā arī visdažādāko stilu mēbeles. Kristāla pilī kā dažādu laikmetu paraugus uzbūvēja pat veselas sētas (piemēram, viduslaiku sētu). Izstādē tika demonstrēta arī karalienei Viktorijai atsūtītā Austrijas imperatora Franča Jozefa dāvana – ar kokgriezumiem rotāts milzīgs grāmatskapis, kas atgādināja viduslaiku pils fasādi. Francija rādīja Sevras porcelānu, Lionas zīdu un paklājus, Krievija – dārgas kažokādas un mākslas izstrādājumus, Spānija – vīnus, merīnaitu vilnu un Toledo meistaru darinātus dunčus. Mākslas pazinēji augstu novērtēja Viktorijas stila porcelānu.

Great Exhibition bija atvērta no 1. maija līdz 15. oktobrim, arī brīvdienās. To apmeklēja aptuveni 6 miljoni cilvēku. Jāpiebilst, ka Lielās izstādes ietvaros tika sarīkots pat Pirmais starptautiskais šaha turnīrs, uz kuru ieradās gandrīz visi labākie šahisti un kurš vēlāk tika atzīts par neoficiālo pasaules čempionātu.

Par „jauno aristokrātu” gaumi

Tātad „civilizētās ražošanas” process uzņēma gaitu. Tomēr tam bija arī otra puse. Rūpniecība varēja izgatavot daudz vairāk sarežģītu detaļu, nekā tas bija iespējams ar rokām. Turklāt tās bija arī lētākas par „amatnieciskajām”. Relatīvi vienkāršā dekora izgatavošana noveda pie nekontrolētas tā izmantošanas. Daudzi mēbeļu meistari no māksliniekiem pārtapa par parastiem amatniekiem. Cenas kritās, bet mēbeļu daudzums palielinājās.

Radās jauna vidusšķira, kuras pārstāvji negribēja atpalikt no augstdzimušiem aristokrātiem un arī iegādājās greznumlietas. Lai nekļūdītos izvēlē un lai netiktu atzīti par neizglītotiem, viņi savā mājā deva priekšroku „pārbaudītiem” bagātības paraugiem, piemēram, slavenajiem XVII gadsimta „vindzoru” krēsliem ar noapaļotām atzveltnēm. Tā kā pieprasījums vienmēr rada piedāvājumu, mēbeļu veikali pildījās ar pilnveidotiem „vindzoru” līdziniekiem. Bet jaunizceptie aristokrāti pieprasīja noformētājiem arvien vairāk dekora un aksesuāru. Rezultātā interjeri tika pārpildīti ar priekšmetiem, lietām un nieciņiem. Tā laika namīpašnieku gaumi indīgi aprakstījis populārais publicists Henrijs Džeimss: „Viņi sienas bagātīgi pārklāja ar ārišķīgiem ornamentiem un kaut kādiem dīvainiem izaugumiem un uzkrītošām drapējumu ielocēm; visdažādākajiem niekiem, kurus varētu izmantot vienīgi kā dāvanu istabenēm. Šis neaprakstāmais komforts vairāk prieka sagādātu aklajiem.”

Laikmeta hiti

Galvenais Viktorijas laikmeta hits bija mīkstās mēbeles viesistabām, par kurām būtu jārunā īpaši. Savulaik tās izmantoja kā atsevišķu guļamistabas priekštelpu. Vēlāk pēc pusdienām tajā pulcējās dāmas, ēdamistabā atstājot smēķējošos džentelmeņus. Pamazām viesistaba pārtapa par mājas centrālo telpu, par paraugistabu: tur pieņēma viesus, kuriem tika parādīts viss pats labākais. Tur izlika visdārgākās gleznas un ģimenes fotogrāfijas. Stūros stāvēja garas vāzes, pie sienām – stikloti skapīši (vitrīnas): nieciņu kolekcijas taču kaut kur vajadzēja novietot. Viesistabas vidū noteikti dižojās spēļu galds. Te saimnieki un viesi īsināja laiku nesteidzīgās sarunās, nododoties spēlēm un baudot tēju…

Atbilstoši viesistabas uzdevumam tā bija piepildīta ar attiecīgām mēbelēm, galvenokārt mīkstiem dīvāniem un krēsliem, kas kļuva par laikmeta simbolu. Sēdekļi, atzveltnes, pat roku balsti bija mīksti un pufīgi kā dūnu sega. Vēl viena tā laika novitāte ir atsperes, kas bija iestrādātas atzveltnēs un sēdekļos. Telpā, kur tika pieņemti viesi, mēbelēm vajadzēja būt greznām. Tāpēc tās bija rotātas ar izgriezumiem un inkrustācijām. Mēbeļu izgriezumus (piemēram, atzveltņu rāmju rotājumus) meistari vairs neveidoja ar rokām, bet izgatavoja ar virpām un frēzēm. Turklāt šos rokoko laikmetu atgādinošos elementus vairs neapsudraboja un neapzeltīja kā Ludviķu laikos Francijā, bet pārklāja ar laku, saglabājot dabisko krāsu un faktūru.

Mīkstās mēbeles apvilka ar ādu (Česters) vai ar audumu piesātinātos toņos. Priekšroka tika dota zīdam „purva” toņos, materiāliem terakotas, tumši sarkanā, brūnā krāsā, kas piestāvēja tumšajam kokam. Pateicoties mēbeļu ražošanā ieviestajām jaunajām tehnoloģijām, krēsli kļuva ne tikai atsperīgi un mīksti, bet arī viegli manevrējami. Šo diezgan smago priekšmetu pārvietošanās spējas veicināja ritentiņi, ar kuriem bija aprīkotas izliektās kājiņas. Tiesa, pārvietošanās Viktorijas laikmeta viesistabā bija visnotaļ problemātiska.

Vēl viens neapšaubāms šī laikmeta hits ir trauki. Arī tos bija pieņemts izrotāt: gluds vai pieticīgi dekorēts sudrabs netika atzīts. Modē bija tējas servīzes ar ainiņām „no dzīves”, pūces atdarinoši mērces trauki, kā arī gravēti un ciļņoti dziļie trauki. Par paraugu tika izmantoti antīkās mitoloģijas sižeti, austrumu motīvi (iesākumā ķīniešu, vēlāk – japāņu), daba. Nažu un dakšu spalus nereti rotāja ar izgriezumiem vai gravējumiem. Iecienīti bija puķu un lapu attēlojumi. Tējkarotītēm „tika piešķirts” figurāls kāts, vai tās vainagoja fialas (ornamentāls elements). Šādi priekšmeti vairāk pildīja dekora lomu. Turklāt tā nebija otršķirīga. Skulpturālās formas bija tikpat svarīgas  „prīmas”  kā servējamie priekšmeti.

Lai parādītu savus sasniegumus, tika rīkotas izstādes, kas rosināja tehniskā progresa virzītājus – fabrikantus radīt lielas formas keramiku. Kaut gan vairums izstrādājumu tika izgatavoti, lai tos demonstrētu  ekspozīcijā, pietiekami daudzi nonāca privātmājās. Tādējādi dekoru mode saglabājās.

XIX gadsimta pirmajā pusē Anglijā liels pieprasījums bija pēc pusdienu servīzēm. Iesākumā modē bija krūzītes, šķīvji un bļodiņas neoklasikas stilā (Sevras porcelāns), turpretī jau trīsdesmitajos gados trauku forma kļuva vairāk samākslota, pietuvojoties rokoko greznumam. Šķīvju gludās malas nomainīja „viļņi”. Modē bija ekstravagance un asimetrija. XIX gadsimta trešajā ceturtdaļā īpaši populāra kļuva majolika. No tās izgatavoja priekšmetus, kas bieži vien „attēloja” zvērus un putnus. Augstu tika vērtēti dabai pietuvināti paraugi.

Viktorijas laikmeta stiklinieki, protams, arī nevarēja atpalikt no modes. Pēc Sevras meistaru parauga viņi savu izstrādājumu izgatavošanā izmantoja sevriešu tehnoloģiju. Īpaši interesanti ir Tomasa Veba darbi. Iecienītas un pieprasīta bija viņa kamejas no necaurspīdīga stikla uz krāsainas pamatnes. Izmantojot būtībā banālu materiālu, viņš radīja īstus šedevrus. Attēls bija uzklāts uz krāsaina stikla, un radās iespaids, ka zīmējums ir izgriezts no baltā ārējā slāņa. Veba un citu meistaru kameju stikls atšķirībā no franču konkurentu sarežģītajiem daudzslāņu izstrādājumiem galvenokārt bija rotāts ar vienkāršu baltu reljefu uz tumša fona. Zīmējumā lielākoties bija attēlotas puķes vai raksti, ko veido lapas. Sastopami arī antīkie personāži un mītu varoņi. Īpaši bija iecienīti kupidoni.

Haosa loģika

Pirmajā  brīdī šķiet, ka Viktorijas laikmeta viesistabā gluži vienkārši bija haotiski sakopotas  daudzas mēbeles. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties, izkārtojumā samanāma zināma loģika un kārtība. Krēsli un dīvāni simetriski izvietoti ap kamīnu, veidojot grupas, kurām blakus noteikti bija atsevišķi krēsli – tiem, kas sarunā nepiedalās, bet vēlas palasīt. Starp logiem novietoja šauru galdiņu, virs kura piekarināja spoguli. Tāds bija arī virs kamīna. Viesistabā bija arī rakstāmgalds. Par obligātu atribūtu uzskatāma  galda lampa, labāk divas. Bet par visas šīs kompozīcijas centru, protams, kalpoja kamīns ar pulksteni uz plaukta. Un, protams, grīdu sedza grezni paklāji un mīksti paklājiņi…

Runājot par mēbelēm citās istabās, jāteic, ka, piemēram,   gultu mode Viktorijas laikmetā mainījās atbilstoši stila attīstībai. Vienbrīd iecienīti bija modeļi ar baldahīnu, vēlāk gultas ar misiņa vai dzelzs karkasu, bez aizkara, bet toties ar apaļām bumbām un izliektiem metāla elementiem, kas kalpoja kā rotājums.

Mīlestība uz gotiku

Daudzi mēbeļnieki gluži tāpat kā interjeristi aizrāvās ar gotiku. Spilgts piemērs šai ziņā ir Ogasts Velbijs Nortmors Pjūdžins, kas, kļuvis par katoli, ar visu sirdi pieņēma viduslaiku gotiku. Viņa interjeri atšķīrās no viktoriāņu gaumes. Viņš bija pārliecināts, ka gotiskās baznīcas konstrukcija un estētika ir paraugs visu tautu arhitektiem visos laikos. Vēl vairāk – antīko arhitektūru viņš uzskatīja par nepārliecinošu, jo tā koka arhitektūras principus mehāniski pārceļ uz mūra ēkām. Bet gotika balstās tieši uz akmens un ķieģeļu īpašībām. Gotika dziļi ietekmēja arī Viljamu Morisu. Viņa kompānija Morris&K darināja mēbeles, kuras bija vienkāršas formas ziņā un kuras rotāja grieztas detaļas – citāti no gotiskās arhitektūras.

Trīs vienā stilā

Tātad Viktorijas laikmeta interjerā un mēbelēs bija bagātīgi pārstāvēta atturīgā gotika un greznais sievišķīgais rokoko kopā ar monumentālo klasicismu. Protams, visu šo stilu nosaukumam pievienojams „neo”. Gadījās, ka vienā mājā bija pārstāvēti visi šie stili. Piemēram, kabinets un bibliotēka noformēti neogotikas stilā, dāmu istabās (buduāros) valdīja neorokoko, bet ēdamistaba un priekštelpa bija „orientālā” stila paraugs. Šāda pieeja iekštelpu noformējumam bija modē ilgu laiku. Ieradums apgleznot mēbeles faktiski izzuda 1825. gadā, bet no jauna parādījās ap 1850. gadu reizē ar liras veida atzveltnēm. Sešdesmitajos gados krēslus ar mīkstām atzveltnēm izspieda liekta koka mēbeles, kas bija  lētākas.

Daudzi tā laika (arī mūsdienu) eksperti Viktorijas laikmeta mēbeles uzskatīja par atdarināšanas un imitācijas mākslu, par surogātiem. Bet kā gan tādā gadījumā vērtējami šī laikmeta grezno mēbeļu paraugi? Kā izskaidrojams tas, ka mēs līdz pat šim laikam priecājamies par pufīgajiem krēsliem, par izgriezumiem rotātajām krēslu atzveltnēm, inkrustētajām galdu virsmām un nieciņu kolekcijām? Visbeidzot, kā izskaidrot to, ka Viktorijas laikmeta stils šķērsoja okeānu un ieguva spilgtu „amerikānisku” iemiesojumu? Starptautiskā mākslas un rūpniecības izstāde, kas 1876. gadā notika Filadelfijā, apliecināja stila triumfu Amerikā tieši tāpat kā 1851. gada Vispasaules izstāde Anglijā.

…Savas attīstības rītausmā Viktorijas laikmeta stils interjerā pārstāvēja smagnēju klasiku, kurā bagātīgi izmantoti neorokoko un neogotikas motīvi, mākslots un pārsmalcināts dekors. Taču pamazām viss liekais atbira, bet Victorianism, pārņēmis visu labāko no angļu gotikas, kļuva par to, ko mēs mūsdienās saucam par angļu stilu ar tā nepārspēto mēra sajūtu un respektablumu, atturīgu greznību un skaistumu.