Sirreālisms. Turīnas Kazanova Karlo Mollino

Olga Bobrova      

Taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka talantīgs cilvēks ir talantīgs it visā. Spilgts piemērs šai ziņā ir Karlo Mollino, kas guva panākumus interjera un rūpnieciskajā dizainā, arhitektūrā un fotografēšanas mākslā, kritikā un beletristikā, pat autobraukšanā un aviopilotāžā.  Viņu uzskatīja par “renesanses ģēniju, ar seksu, narkotikām un māņticību apsēstu cilvēku” un dēvēja par “itāļu Gaudi”.

Tūrīnietis Karlo Mollino dzimis 1905. gadā ievērojamā arhitekta un inženiera Eženio Mollino ģimenē. No tēva mantojis interešu daudzveidību un pēckara Eiropas sirreālistiskajam laikmetam raksturīgo radošo ekstravaganci. Viņš Turīnas universitātē studēja arhitektūru, bija Turīnas Politehniskā institūta arhitektūras katedras pasniedzējs. Eksperti uzskata: ja pēc Politehniskā institūta pabeigšanas viņš būtu sācis strādāt lielo fabriku labā, ļoti iespējams, nonāktu modernisma ietekmē. Taču stūrgalvība un nevaldāma tieksme izbaudīt ātrumu un gūt panākumus, bet galvenokārt – tēva atstātais mantojums ļāva iet savu ceļu, nodarboties ar to, ko attiecīgajā brīdī kāroja sirds. Turklāt ne arhitektūra, ne dizains, nekas cits viņam nekļuva nedz par profesiju, nedz par nodarbošanos, bet bija dzīvesveids, līdzeklis īstenot fantāzijas un idejas, dažkārt visai murgainas.

Arhitekts

No 1933. līdz 1973. gadam Karlo Mollino radīja vairāk nekā desmit būves, no kurām ievērojamākās ir Turīnas jātnieku biedrības celtne (Societa ippica, 1937-1940), kas tiek uzskatīta par spilgtu futūrisma, pat sirreālisma paraugu arhitektūrā; Alpu kalnu slēpošanas kūrorta Lago Nero pacēlāju stacija (1946-1947) un, protams, Turīnas karaliskā operas teātra jaunā ēka  (Teatro Regio, 1965-1973).

Šķita, ka Karlo Mollino steidzās, bet nepaspēja dzīvot. Viņš nemitīgi kaut kur tiecās, traucās uz priekšu un augšup… Un viņa projekti bija ļoti līdzīgi pašam autoram: gan šķietami gatavojās lēcienam, atsperoties uz divām betona “kājām” (Luidži Kataneo māja), gan tiecās mākoņos, kas aizķērušies Alpu kalnu virsotnēs (Lago Nero jumts). Vēl kāds cits kā pusakls ar vienu logu otrajā stāvā lepni stāvēja uz “vistas kājām”, bet tomēr tiecās uz augšu (slēpošanas sporta māja Capriata). Faktiski no katras viņa mājas strāvo pāri plūstoša enerģija, “dzīves svinēšanas” noskaņa.  

“Ķertais Mollino” 

…Bagātajam Milānas rūpniekam Luidži Kataneo nepatika mājas, ko XX gadsimta piecdesmitajos gados būvēja Itālijā. “Man nepatīk dzīvot vistu kūtī!: viņš teica, kad ģimene bija nolēmusi uzbūvēt māju Lombardijas kalnos, Madžores ezera krastā. Un tad viņš tika iepazīstināts ar Karlo Mollino. Lai gan abi bija itin visā ļoti atšķirīgi, tomēr viens otram tūlīt iepatikās. Jāteic gan, tas netraucēja Kataneo dēvēt arhitektu par “ķertu”. Pirmās Mollino skices bija, maigi izsakoties, drosmīgas: villa sastāvēja no diviem konsolstāviem un četriem balstiem, daļa no pirmā stāva bija atvēlēta galvenajām kāpnēm, bet augšā bija iecerēta milzīga viesistaba ar stikla kamīnu centrā. Luidži šo ideju noraidīja. Otrais variants bija elegantāks. Konsoles daļu balstīja tikai divas kolonnas. No viesistabas vispār atteicās (tolaik tas bija kas neiedomājams). Tika izplānota ēdamistaba, virtuve, sešas guļamistabas – pa trijām pirmajā un otrajā stāvā, divas vannasistabas, pieliekamie un boilera telpa. Klāt nāca arī brīnišķīga terase visas fasādes garumā. Daudz novitāšu bija pašā mājā. Piemēram, ēdamistabu no virtuves Mollino nošķīra ar stikla šķērssienu, kurā bija logi, pa kuriem varēja padot ēdienus.

Mollino projektēja gan pašu māju, gan visas mēbeles, kā arī gaismekļus, dekoratīvos rokturus un drēbju pakaramos garderobē.

Interjerists

Mollino izdomāja arī māju iekšējo iekārtojumu. Iekštelpās parasti valdīja šķietamas irealitātes atmosfēra, kas ieskāva materiālo formu “juteklisko” pasauli, un drudžaina formu un krāsu bakhanālija. Mollino interjerus, visus bez izņēmuma, caurstrāvo klaja seksualitāte. Lai par to pārliecinātos, atliek aplūkot Adas un Čezāres Minolu mājas interjerus: krēsli un dīvāni vārda tiešā nozīmē šķiet iekārojami. Mollino tika dēvēts par Turīnas Kazanovu, “pievilcīgu un bīstamu, turklāt ne tik lielā mērā savām mīļotajām, cik pasūtītājiem”. Tā par viņu teicis “itāļu dizaina vectētiņš” Džo Ponti. “Viņa veidotajos interjeros bija priekšnojautas trīsas, kurām nevarēja pretoties.”

Divistabu dzīvoklī Casa Miller, kurā ir vannasistaba, bet nav virtuves, viņš perspektīvas radīšanai izmantoja spoguļus, krāsainus paneļus, caurspīdīgas virsmas, istabu atdalīšanai lietoja smaga auduma drapējumus.

Te ir ļoti daudz drūma teatrālisma, daudz krēslu un gultu. Interjerā par mākslas objektiem kalpo atsevišķas ķermeņa daļas: spogulis atveido Mēlas Veneras siluetu, uz paklāja “atpūšas” zirga galva. Te viņš fotografēja daudzās sievietes. Dzīvoklis kļuva par savdabīgu spalvas iemēģināšanas vietu, erotisku fotosalonu, kādu Mollino vēlāk ierīkoja Casa Mollino telpās.

Arī savam draugam Džordžo Devallem viņš iekārtoja dzīvokli (Casa Devalle), kurā materializēja savus sapņus. Par iedvesmotājiem kalpoja Salvadora Dalī, Mana Reja, Džordžio de Kiriko darbi. Droši vien tā radās biezas sievietes lūpas atdarinošs dīvāns, mīkstā sienu un pat griestu apdare, nepieciešamība pēc samta, kažokādām un zīda. Viņš ierīkoja īstu Garçonniere, vecpuiša dzīvokli – mītni, kas pēc Mollino domām atbilst gan vecpuiša, gan jebkura puikas fantāzijām: māju, kur valda bordeļa atmosfēra.

Teatro Regio

Šo slaveno Turīnas karalisko teātri 1740. gadā uzbūvēja galma arhitekts Benedeto Alfjeri, un tas bija paredzēts augstmaņiem un smalkiem estētiem. 1936. gadā Teatro Regio nodega. Ugunsgrēks iznīcināja visu, izņemot fasādi. Teātra atjaunošanai bija vajadzīgi gandrīz 40 gadi.

Turīnas pilsētas administrācija 1965. gadā darbu uzticēja arhitektiem Karlo Mollino un Marčello Zavelani Rosi. Atjaunošana tika uzsākta 1967. gada septembra un pabeigta 1973. gada sākumā. Pats Mollino savu lolojumu raksturo šādi: “Šī forma ir sastingusi pusceļā starp olu un pusatvērtu austeres gliemežvāku.”

Teatro Regio – tā ir kontrastu rotaļa: prasmīgs modernisma un vēsturiskā šika sajaukums kopā ar lakonisku interjeru. Galvenās ieejas 12 durvis rotā kalnu kristāls. Sienu noformēšanā izmantotais stikls interjeram piešķir vieglumu. Modernisma stilā veidotās spirālveida kāpnes rada iespaidu, ka visa telpa tiecas uz augšu, bet gaišā grīdas mozaīka, pateicoties maigajiem rakstiem, telpas stingro ģeometriju pieklusina. Piekarināmo griestu lauztās līnijas rada apjomīguma ilūziju. Plaši izmantots retais Sardīnijas granīts. Foajē dominē melnā un karmīnsarkanā krāsas. Galvenā zāle iztēli pārsteidz ar skaistiem paklājiem, koka grīdu, samta apdari un burvīgiem sienu rakstiem. Akustikai ideāla ir 1750 apmeklētājiem paredzētā zāles forma, bet pusapaļās līnijas telpai piešķir īpašu dinamiku un uzsver griestu kupolveida formu. Ložas projektētas tā, ka atgādina bišu šūnas: šķiet, ka tās paslēpušās sienu dziļumā. Bet milzīgā lustra veidota no stikla “lāstekām”, kuras no griestiem plūst gluži kā grezns priekškars.

Teatro Regio tika pabeigts gadā, kad Karlo Mollino nomira. Taču pirmo izrādi jaunajā ēkā arhitekts paspēja apmeklēt.

Mēbeļu dizainers

Viņa mēbeles “Turīnas baroka” stilā apsteidza savu laiku, kļuva par īstām nākotnes mēbelēm. Iesākumā Mollino haotiski “pārmontēja” jau pazīstamu vēsturisku paraugu elementus. Eksperimenti, kas viņu interesēja tikai kā gatavas harmoniskas struktūras sadalīšanas process, palīdzēja rasties savdabīgai plastiskai “itāļu stila” valodai. Viņa mēbeles – tie ir no koka izvirpoti biomorfi skulpturāli izstrādājumi. Jāatzīmē, ka Mollino nekad nav sadarbojies ar rūpnieciskajiem mēbeļu ražotājiem, visi viņa modeļi tapuši vai nu vienā eksemplārā, vai ļoti mazās sērijās un saglabājušies tikai tādos interjeros, ko izstrādājis un noformējis viņš pats.

Mollino atrada mēbeļu darbnīcu, kuras īpašnieks piekrita darba devēja noteikumiem: visus dizainera pasūtījumus drīkstēja  izpildīt tikai naktīs un svētdienās, lai neviens nevarētu redzēt, kā top asimetrisks galds vai trīskāju krēsls. Taču Mollino bija dāsns, tāpēc meistari pacieta gan nenormālo darba grafiku, gan neciešamo perfekcionismu – katrai detaļai vajadzēja būt tehniski pilnīgai.

Šķiet, par slavenākajiem kļuva interjera priekšmeti tā saucamā aerodinamiskā sirreālisma stilā. Piemēram, ozolkoka rakstāmgalds ar stikla virsmu no Casa Orengo viesistabas. Tas tika izgatavots 1949. gadā kā izstādes eksponāts, taču ne reizes netika izstādīts un kļuva par grieķu mākslas zinātnieka privātkolekcijas priekšmetu. Christie’s izsolē 2005. gadā tā sākotnējā cena bija 200 tūkstoši dolāru, taču Mollino mākslas cienītāji to pacēla līdz 3,8 miljoniem dolāru!

Ievērību, neapšaubāmi, ir pelnījuši trīskājainie krēsli, kas 1950. gadā darināti darbnīcā Apelli e Varesio. Bet viņa unikālie galdi pārsteidz ar “atkailinātību”: caurspīdīgās virsmas neapslēpj konstrukcijas, “kāju sakrustojumus”, “roku savijumus”.

Visas Mollino mēbeles caurvij erotisms. Arī Adas un Čezāres Minolu mājas galds. Uz to palūkojoties no mugurpuses, saskatāmas slaidas sievietes kājas. Bet krēsls, pie kura aizmugures turas pusapģērbta jaunkundze, ar savu figūru atgādina viņas siluetu. Mīkstie krēsli vai nu aicinoši izliek apskatei sānus-“ceļgalus” vai stiepj “rokas”-krēslu balstus, vai gurdeni un tīksmi atgāžas atpakaļ… Un katrā priekšmetā – gan saskatāmi, gan jaušami – jūtams aicinājums ļauties apskāvieniem, baudai. Un viļņotās līnijas visur atgādina sievietes ķermeni.

Autobraucējs un bolīdu dizainers

Karlo Mollino, tāpat kā vairums viņa paaudzes cilvēku, neprātīgi jūsmoja par tehnikas progresu: viņa interjeros ir daudz pleksiglasa, bet starp fotogrāfijām – “polaroīdu”. Un vēl viņš sapņoja par ātrumu. Noformējot slavenā sacīkšu braucēja Mario Damontes māju, viņš pēkšņi saprata, ka vēlas izveidot sacīkšu automašīnas dizainu. Tāpēc 1953. gadā nacionālajai gāzes kompānijai projektēja konceptauto Nube d’argento (“Sudraba mākonis”), bet nākamajā gadā dienasgaismu ieraudzīja viņa slavenais Вisiluro (Double rocket, “Dubultraķete”). Ar šo automobili, kura aprisēs, protams, bija saskatāma kailas sievietes figūra, Mollino pats personīgi piedalījās Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Ātruma rekordu, par kuru Karlo sapņoja, viņš tomēr neuzstādīja. Vēl vairāk, mašīna jau pirmajā stundā atstāja distanci, jo bija pārāk viegla. Taču Mollino ātri situāciju izlaboja un atgriezās trasē.

Viņš izmēģināja jaunos lidmašīnu modeļus, pārcieta piecas aviokatastrofas, pēc kurām ilgus mēnešus gulēja slimnīcā. Kolēģi bija neizpratnē, bet viņš turpināja dzīties pēc ātruma… Viņš nodarbojās ar pētniecību, veica aerodinamisko analīzi, ieviesa jauninājumus. Piemēram, radīja sacīkšu mašīnu Bluebird ar tādām novitātēm kā iebūvēts horizontālais spoilers un tālskata spogulis, ko varēja pilnībā ievilkt iekšā. Un dažādās sfērās nenogurstoši meklēja “ideālo līniju”.

Mollino 1960. gadā atgriezās pie arhitektūras un interjeru dizaina un nodevās savai mājai (Via Napione) Turīnā. Tagad mājā Сasa Mollino atrodas Karlo Mollino muzejs.

…Viņš no dzīves šķīrās, tā sakot, pusceļā, nepabeidzis skices, nepabeidzis kārtējo fotosesiju. Taču atstāja brīnumlietas, kuras gadu gaitā kļūst arvien mūsdienīgākas.