Ilze Kraukle
Biomorfā stila evolūcijas rezultātā radies neparasts tā turpinājums, precīzāk sakot, virziens, stila paveids – mīmikrija. Arhitektūras objekti ar savu formu dabas aprises un līnijas tā vienkārši vairs neatkārto. Rodas iespaids, ka ēkas un būves apkārtnē izšķīst, kļūst par organisku tās sastāvdaļu, citiem vārdiem sakot, mīmikrē. Spilgts piemērs šai ziņā ir amerikāņu arhitekta Kendrika Kelloga māja, kas uzbūvēta majestātiskas klints dienvidu nogāzē Kalifornijas tuksnesī, netālu no Džošuatrī nacionālā parka.
Kendriks Kellogs
Rezidence Desert House uzbūvēta Kelloga organiskās arhitektūras un estētikas piekritējiem – māksliniecei Bēvai Dūlitlai un viņas vīram. Vēlāk māja tika izlikta pārdošanai par trim miljoniem dolāru.
Unikālā ēka kļuvusi par neatņemamu Kalifornijas tuksneša sastāvdaļu. Māja 431 kvadrātmetra kopplatībā būvēta no monolīta betona, tērauda, vara un stikla uz kailām klintīm. Ēka lieliski iederas apkārtējā ainavā. Tā izskatās reizē aizvēsturiska un futūristiska. Vieniem šīs ēkas aprises atgādina milzīgu seno putnu, kas atlidojis atpūsties, izpletis visus savus 26 spārnus un sastindzis, ļaujoties saules un svelmainā vēja glāstiem. Citi betona plāksnēs saskata līdzību ar milzīga koka nobirdinātām lapām. Vēl citiem oriģinālās mājas veidols šķiet līdzīgs aizvēsturiskas vai pat mītiskas būtnes bruņām.
Māja, kas, atklāti runājot, veidota no brutāliem materiāliem, tomēr par brutālu mītni nav kļuvusi. Tas ir dzīvs, silts nams. Tiesa, pirmajā acu uzmetienā izskatās dīvains.
Žogs, kas ieskauj māju, atgādina kaut kādas milzīgas zivs skeletu. Šī (vai varbūt jau cita?) skeleta elementi citēti arī iekštelpu noformējumā. Arhitekta drauga dizainera Džona Vugrina veidoto interjeru, kas ieturēts dabiskos toņos, caurauž gaisma, tas harmonē ar plastiskajām arhitektoniskajām formām. Radīta mājīga telpa ar plūstošām līnijām, kas saudzīgi apiet savus iemītniekus. Pa daudzajām atverēm starp betona jumta „čaumalām” un sienām ieplūst saules un mēness gaisma. Visi interjera elementi ir rūpīgi piemeklēti. Rodas iespaids, ka mežonīgā ainava pēc dziļas izvērtēšanas pārcelta uz mājas iekšieni. Rezultātā iegūta brīnumaina iekšējā telpa, kas atgādina juras perioda interjerus. Vismaz tā šķita mājas iemītniekiem. Ko gan tur piebilst, mākslinieki zina labāk!
Istabas šajā mājā izskatās pēc līkumotām alām, kas piepildītas ar neiedomājamām detaļām. Tur ir gan šķietami kaut kur skrienošs „daudzkāju” galds, gan neparastas formas mēbeles, gan milzumdaudz individuālu lietu. Lai minam kaut vai galdu, kas atgādina kāda dzīvnieka ribas fragmentu, vai no 800 stikla plāksnēm sastāvošu milzīgu saulessargu ēdamistabā. Vai guļamistabas bronzas baseinu, kuru formas dēļ apskaustu pats Antonio Gaudi, kas uzskatīja, ka dabā nav taisnu stūru un tāpēc arī interjeros tie ir jānoapaļo, lai līnijas būtu plūstošas. Mājā neatrast divas vienādas sienas – katra ir unikāla, katrai ir sava neatkārtojama forma. Šķiet, ka tās ienākušas no ārpasaules, no aizvēsturiskās dzīves: trūkst tikai klinšu zīmējumu. Toties tur ir lieli, vēja nogludināti akmeņi, mamutu ilkņiem līdzīgas detaļas, brīnumainas arkas, noapaļotas sienas, pilnīga asimetrija istabu konstrukcijā un sirreālisms dizainā. Ierastie galdi un kāpnes uz otro stāvu izskatās, maigi izsakoties, neparasti. Lai gan, vērīgāk ieskatoties, var saprast: te katra detaļa, katrs vismazākais elements atdarina dabu. Tieši ar to izskaidrojams interjera unikālais dabiskums.
…”Šis dizains netika apkārtējai ainavai uzspiests. Lai kur šajā mājā mēs atrastos, dienā vai naktī – ik mirklī jūtamies kā neatņemama tuksneša sastāvdaļa,” uzsver arhitekts.
