Jonas Maļinauskas
Divdesmitā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu lietišķās mākslas vēsturē izceļas divi stili – respektablais art deco un demokrātiskais funkcionālisms. Neraugoties uz to kardinālajām atšķirībām, nemazums talantīgu mākslinieku pratuši savā jaunradē abus stilus harmoniski apvienot. Par vienu no tādiem pamatoti tiek uzskatīts izcilais franču mēbeļu un interjeru dizainers Pols Diprē-Lafons (1900–1971) .
Pols Diprē-Lafons.
Pols dzimis Marseļā Edmonda Diprē un Valentīnas Lafonas ģimenē, kurai ir senas tradīcijas ražošanā un komercijā. Pēc vidusskolas beigšanas viņš izvēlējās mākslinieka ceļu un iestājās Marseļas mākslas skolā. To pabeidzis, Pols devās uz Parīzi, toreizējo Eiropas mākslas, modes un literatūras galvaspilsētu, kur uzsāka arhitekta un dekoratora karjeru.
Pirmie panākumi atnāca 1924. gadā, kad Pols ieguva pasūtījumu noformēt gatavo apģērbu tirdzniecības namu Weill Livingstona ielā netālu no Monmartras. Te parādījās Diprē-Lafona daiļrades stila galvenās iezīmes: noteiktu taisnstūra formu izmantošana, atteikšanās no ilustratīviem dekora elementiem, cēlmateriālu izvēle konstrukcijām un apdarei. Šajā projektā skaidri saskatāma arhitekta Franka Loida Raita funkcionālo ideju ietekme, kā arī saikne ar Ludviga Mis van der Roe agrīnajiem projektiem. Pateicoties tam, ka labi saglabājies interjers, ēka, ko pazīstam ar nosaukumu La Manufacture, joprojām ir viens no vietējiem ievērojamiem objektiem.
Mākslinieks 1925. gadā iepazinās ar augsta franču armijas virsnieka meitu Odetu Hircmani, kas vēlāk kļuva par viņa sievu un pavēra tam ceļu uz Parīzes augstākajām aprindām. Iesākumā viņš strādāja mājās – pieticīgā Loristona ielas dzīvoklī, darbā iesaistot vairākus zeļļus, taču vēlāk darbības lauku paplašināja līdz projektēšanas biroja mērogam ar vairākiem desmitiem darbinieku. Izgatavojis 1925. gadā pirmos pasūtīto mēbeļu paraugus, viņš četrus gadus vēlāk realizēja pirmo no saviem pašiem slavenākajiem projektiem – veidoja interjeru un mēbeles viesnīcai Rembranta ielā. Šim interjeram 1929. gadā žurnālā Art et Décoration bija veltīts raksts, kurā autors tika atzīts par vienu no ievērojamiem tā laika arhitektiem un dizaineriem.
Tajā pašā gadā sākās Pola sadarbība ar populāro tirdzniecības marku Hermes, kas specializējās prestižu, modernu modes izstrādājumu un aksesuāru izgatavošanā. Tieši šeit noderēja Parīzes augstākajās aprindās iegūtā pieredze: Pols ļoti labi pārzināja jaunizcepto miljonāru gaumi un intuitīvi uzminēja jaunās stilistiskās tendences. Līdztekus dārgo šķirņu kokam par vienu no galvenajiem materiāliem kļuva eksotisko dzīvnieku āda, kuru Diprē-Lafons izmantoja visdažādākā mēroga izstrādājumos – no korpusa mēbelēm un gaismekļiem līdz šķiltavām un cigāru kārbām. Viens no vispārsteidzošākajiem šo materiālu izmantošanas piemēriem ir trīsdesmito gadu beigu posma izstrādājumi – pilnībā ar ādu apvilkts galda kalendārs un galda pulksteņa krokodilādas ciparnīca. Sadarbība ar šo prestižo zīmolu turpinājās līdz piecdesmito gadu beigām.
Diprē–Lafona radošo reputāciju vēl vairāk nostiprināja 1938. gadā realizētais Foša avēnijas privātās viesnīcas projekts. Vēlāk žurnālā Le décor d’aujourd’hui tam bija veltīta plaša publikācija, kas ietvēra ievērojamā franču dizainera Mišela Difē cildinošo rakstu.
Pola popularitāte viņu nepasargāja no likteņa līkločiem – 1940. gadā viņš tika mobilizēts un visu karu aizvadīja franču bruņoto spēku rindās. Pēc kara atkal atgriezās pie interjeru projektēšanas, galvenokārt pildīja pārtikušās publikas privātos pasūtījumus. Saglabājot ideju par ekskluzīvajiem un kvalitatīvajiem materiāliem, viņš turpināja apkopot pēckara modernismam raksturīgās formas. Pols sāka cieši sadarboties ar Žaku Pariso, bijušo Žaka Emīla Rulmana kolēģi, kas bija nodibinājis savu mēbeļu ražotni. Par vienu no pašiem ievērojamākajiem šā perioda projektiem kļuva dzīvojamās telpas interjers (1949), kas izceļas ar dažām oriģinālām detaļām. Tostarp pa horizontāli stipri izstieptais un ar sarkankoku apdarinātais lielais kamīns joprojām tiek uzskatīts par vienu no ievērojamiem šīs kategorijas veidojumiem, kas bieži iekļūst “visu laiku un tautu kamīnu” topa desmitniekā. Turpmāk Diprē–Lafons no projektēšanas aizgāja. Viņš sarakstīja vairākas grāmatas par privātmāju projektēšanu un interjeru iekārtošanu, kurās apkopo savu pieredzi. Par viņa pēdējo lielo projektu kļuva villa Dovilā, kas pabeigta 1960. gadā.
Karjeras sākumā Polu ar saviem darbiem ļoti iespaidoja atzītie art deco meistari Žaks Emīls Rulmans, Pjērs Laurens un citi. No viņiem kā pamatideju pārņēmis tieksmi pēc greznuma, Pjērs tomēr neaizrāvās ar moderno “ornomentālo pārpilnību”, bet izvēlējās savu oriģinālo stilu, kura pamatā ir strikta arhitektūras formu tektonika. Līdztekus slavenajiem art deco šedevriem viņu iedvesmoja arī kubisma stilistika. Turklāt katra topošā izstrādājuma detaļa skrupulozi tika apstrādāta ar rokām.
Jāatzīmē, ka plašā roku darba, kā arī dārgu un eksotisku materiālu izmantošana atsevišķu mēbeļu izgatavošanā ir raksturīga art deco iezīme, kas ļauj Diprē–Lafona darbus pieskaitīt tieši pie šī stila. Vienlaikus vispārinātās taisnstūra formas pilnīgi bez ilustratīva dekora, kā arī svarīgākie elementi, salaidumi un savienojumi nepārprotami ir funkcionālisma pazīmes. Daži mūsdienu kritiķi mēbeļu un aksesuāru projektos saskata pat zināmus minimālisma asnus. Tāpēc jautājums par šī dizainera daudzu darbu stilistisko piederību joprojām paliek neatbildēts.
Lai gan daudziem interjeristiem un lietišķās mākslas vēsturniekiem Diprē–Lafona vārds ir zināms, plaša publika to pamazām aizmirst. Daļēji izskaidrojums ir tāds, ka Pols Diprē–Lafons bija neatkarīgs un visnotaļ noslēgts cilvēks, no kontaktiem ar plašsaziņas līdzekļiem vairījās, kā arī visas savas karjeras laikā attiecās piedalīties salonos un izstādēs. Vārds, kas reti nonāca laikrakstu un žurnālu lappusēs, sabiedrībai palika svešs, tāpēc to nepamanīja arī daudzi lietišķās mākslas vēsturnieki. Pēdējā viņa jaunradei veltītā monogrāfija Paul Dupre-Lafon, decorateur des millionnaires (autors Tjervi Desvernjē) tika izlaista 1990. gadā un tagad kļuvusi par vērtīgu bibliogrāfisku retumu.
Šī gadsimta sākumā interese par Pola Diprē–Lafona jaunradi atkal palielinājās, viņa vārds parādījās izstāžu katalogu lappusēs un antikvāro izsoļu portālos. Viens no viņa pirmskara slavenajiem paraugiem – ar Madagaskaras melnkoku apdarināts galds birojs (1938) – tika pārdots 2013. gadā Kloda Agutē brīvprātīgās pārdošanas franču biedrības (La Société des Ventes Volontaires Claude Aguttes) izsolē par solīdu summu – 350 tūkstošiem eiro. Daļēji to var izskaidrot ar priekšmeta unikālo formu un vērtīgo apdari, taču, protams, galvenokārt tas ir atzinības apliecinājums spožajam talantam, kāds piemita vienam no visizcilākajiem XX gadsimta franču dizaineriem.
