Jonas Maļinauskas
Mājokļa interjera risinājums parasti tiek saistīts ne tikai ar pasūtītāja vēlmēm, bet arī ar konkrētā nama un dažkārt pat visa apkārtējā rajona arhitektūru, vēsturisko garu. Šo procesu ļoti uzskatāmi ilustrē Viļņā realizētais interjera projekts (autore – arhitekte Rasa Jonikaite).
Rasa Jonikaite
Rajons, kur atrodas dzīvojamā māja, pusi no kuras aizņem restaurētais dzīvoklis, saucas Rasa Jonikaite (Zvērnīca) un ir viens no gleznainākajiem Viļņas centrālās daļas stūrīšiem. Savulaik, ХIХ gadsimta beigās, šeit, paputējušā muižiņā, patiešām bija izvietots pilsētnieku izklaides objekts – ceļojoša zvērnīca. Turpmākajos gados šai vietai laimīgā kārtā secen gāja tādas stihijas kā karadarbība, industrializācija un lielpaneļu māju celtniecība. Tagad Žverinas ir visprestižākais Viļņas dzīvojamo ēku rajons, no kura līdz pilsētas darījumu centram ir burtiski divi soļi un kurā saglabājušās lielākoties gan visai sagrabējušās mājeles lepojas ar titulu «koka arhitektūras piemineklis». Tieši vienā no šādām mājām Neres krastā, iepretim Lietuvas Seima namam, tad arī izvērsās iepriekšminētais interjera atjaunošanas process.
Pārmaiņas sākās ar to, ka saimnieki, kuri līdz tam dzīvoja stāvu augstāk, nopirka vēl vienu – 120 kvadrātmetrus lielu dzīvokli pirmajā stāvā. Te bija paredzēts iekārtot reprezentācijas zonu viesu uzņemšanai, kā arī kabinetu, virtuvi, guļamistabu un garderobi. Diemžēl izrādījās, ka pārsegums ir katastrofālā stāvoklī un ar to gaismu, ko laiž cauri nelielie, pret pagalmu vērstie logi, ir krietni vien par maz. Tāpēc nācās ķerties pie radikāliem pasākumiem: griestu sijas tika nostiprinātas ar tērauda profiliem, bet ārsienā izsists milzīgs robs, caur kuru gandrīz visa ēdamistaba līdz ar ēdamgalda zonu tika izbīdīta iekšpagalmā. Tādējādi izveidotais erkers tika aprīkots ar lieliem logiem un bīdāmām stikla durvīm, pa kurām var iziet dārzā. Savukārt augšā, otrā stāva līmenī, tika izbūvēta terase. Šāda risinājuma realizācija pašā «koka ēku rezervāta» centrā nebūt nebija viegls uzdevums, tomēr projekta autori ar to veiksmīgi tikuši galā.
Iekštelpu apgaismojuma līmenis ir ievērojami uzlabots. Pareizāk gan būtu sacīt – iekštelpa, jo pēc rekonstrukcijas no visām starpsienām palikusi tikai viena masīva kolonna centrā, bet virtuve, kabinets un viesistaba apvienojas kopējā telpā.
Lai uzsvērtu vairāk nekā 100 kvadrātmetrus lielās telpas kompozicionālo vienotību, piemēram, virtuve ir projektēta pēc salas principa, kas dod iespēju «pagriezties ar seju pret publiku», un aprīkota tikai ar zemām itāliešu firmas Snaidero mēbelēm. Taisnības labad jāatzīmē, ka visa šī itāliešu greznība tiek izmantota diezgan reti, jo dienišķās maltītes joprojām top nelielajā otrā stāva virtuvītē.
Interjera stilistiskais risinājums ir ieturēts Rasai Jonikaitei raksturīgajā garā: lakoniska mūsdienīga telpa ar precīziem un efektīgiem klasikas iestarpinājumiem – un ne miņas no savulaik acīmredzamās senatnības. Starp citu, autore vienmēr lielu uzmanību velta gaismas ķermeņu formām un tipiem. Viesistabas zonā, kā arī guļamistabā kā klasiski akcenti izceļas firmas Italamp galda lampas, kuru caurspīdīgās kājiņas izgatavotas no kalnu kristāla. Ar tām labi sader pie sienas blakus vannasistabai piestiprinātais vecmodīgais iespaidīgu apmēru spogulis, kas atvests no pašas Venēcijas. Par fonu šiem dižciltīgajiem priekšmetiem kalpo klasiska stila mēbeles, tostarp kādā no Viļņas prestižākajiem mēbeļu saloniem iegādātie galdiņi. Interjerā, it īpaši kabineta zonā, plaši pārstāvētas arī slavenās firmas Baker mēbeles, piemēram, neaizstikloti grāmatplaukti. Viesistabas intelektuālo atmosfēru vēl pārliecinošāku padara blakus kolonnai novietotais pianīns – turklāt nevis kā dekoratīvs eksponāts, bet gan kā bieži lietots instruments.
Vēl viena mājas saimnieku vājība (un, piebildīsim, Rasas Jonikaites stiprā puse), kas spilgti izpaužas konkrētajā interjerā, ir mīlestība pret tēlotājmākslu. Tiesa, ne visus mākslas darbus ir izdevies veiksmīgi savietot, jo daži iegādāti jau sen pirms rekonstrukcijas. Tā, piemēram, vienu no viesistabas starpsienām gandrīz pilnīgi pārklāj Sofijas Veiverītes (1926-2009) savdabīgajā manierē gleznotais sievietes portrets. Minēto lietuviešu mākslinieci varētu salīdzināt ar Viju Artmani, kaut arī viņa bija nevis aktrise, bet gleznotāja. Virs virtuves bloka esošo telpu aizpilda smalka Migles Kosinskaites darināta žanra aina (par laimi tieši plītī ir iebūvēts jaudīgs nosūcējs, kurā tvaiks ieplūst, virzoties nevis uz augšu, bet uz leju). Ir pārstāvēti arī jaunie mākslinieki Sigits Mickevičs, Vītenis Liģis un citi. Daudzās gleznas, oriģinālie aksesuāri un klasiskās mēbeles šai mājai piešķir smalku intelektuālu gaisotni, kas piesātināta nevis ar savecējuša koka pagātnes smārdu, bet gan ar drošas, pilnasinīgas tagadnes spirgto elpu.
