Baroks. „Mazie apartamenti” Rundāles pilī

Imants Lancmanis

Lielais franču diplomāts Šarls Moriss de Taleirāns reiz mūža nogalē, skatoties atpakaļ uz savām jaunības dienām, teica: „Tas, kas nav dzīvojis laikā pirms 1789. gada, nav pazinis īsto dzīves saldumu”. Patiesi, franču aristokrātijas dzīves veida izsmalcinātība īsi pirms Franču revolūcijas bija sasniegusi savu kulmināciju. Nav iespējams iedomāties kaut ko skaistāku un rafinētāku kā marķīzes Pompadūras vai karalienes Marijas Antuanetes laika vide, kas atgādināja brīnišķīgu teātra uzvedumu, kura galvenais mērķis bija baudu meklējumi. Revolūcija nevarēja nenākt, jo tas viss bija pārāk skaisti, pārāk elitāri, pārāk izšķērdīgi. Franču revolūcija pielika punktu dzīves veidam, kas bija veidojies visā XVIII gadsimta gaitā, lai pavērtu ceļu demokrātiskākam priekšstatam par dzīves stilu un cilvēka dzīves telpu.

Kad 1715. gadā nomira Francijas karalis Luijs XIV, visi uzelpoja pēc laikmeta, kas gribēja būt dižens un svinīgs, bet galu galā bija kļuvis nomācošs. Luija XIV Versaļas pilī tik spoži iemiesotā parādes dzīve, monarhijas varenības idejas izrādīšana uz varenu zāļu, galeriju, parādes salonu fona nu šķita bezgala garlaicīga. Mazgadīgā karaļa Luija XV laikā reģenta Orleānas hercoga Filipa galms metās izpriecās, kas robežojās ar izlaidību, bet tieksmes pēc greznības izputināja aristokrātiju. „Dzīves salduma” izpratnes veicināšanai Luijs XV nāca ar pavisam citu priekšstatu par telpas nozīmi un noskaņu. Versaļas pils milzīgās Sūtņu kāpnes 1752. gadā tika nojauktas, lai to vietā iebūvētu karaļa meitas Adelaides dzīvokli. Krāšņo zāļu aizmugurē izauga t.s. „mazie apartamenti” gan karalim pašam, gan viņa favorītēm, ar mazām un omulīgām telpiņām, kur galminiekiem ieeja bija liegta. Tās bija nelielas privātās dzīves oāzes.

Francijā augstmaņi vairs necēla lielas pilis, bet mazas privātmājas, kuru modes nosaukums „maison de plaisance” iemiesoja to būtību – „izpriecas māja” ar nelielu dzīvojamo telpu grupu, kurā pareizi izkārtota 57 funkcija apvienojās ar omulību un skaistumu.

Žaks Fransuā Blondels 1737. gadā izdeva grāmatu, kuras daudzās gravīras deva paraugus modernas mājas idejai. Apartamenti sastāvēja no noteikta telpu minimuma – pāris salonu viesu pieņemšanai, ēdamistaba, kam pieslēdzas guļamistaba – viesus varēja pieņemt arī tajā. Ap guļamistabu savukārt grupējās obligātās palīgtelpas – mazgājamā istaba, garderobe, rakstāmkabinets, bet dāmām klāt varēja nākt kabinets ar buduāra raksturu. Solīda nama priekšnoteikums bija dalīti namatēva un namamātes apartamenti, jo lielā divguļamā laulības gulta nāca modē tikai XIX gadsimta pirmajā pusē, pilsoniskajā bīdermeiera laikmetā ar tā ģimenisko tikumu kultu.

Blondels ieveda modē arī sarežģītu koridoru un servisa kāpņu sistēmu, kam mājas īpašniekus vajadzēja pasargāt no apkalpotāju sfēras: tie vajadzīgā brīdī iznira pa kādām mazām durtiņām, noskrēja pa kāpnēm uz virtuvi, iznesa paplāti no slēptas bufetes telpas. „Commodité” (ērtums) – tas bija laikmeta lozungs. Protams, praktiskajam vajadzēj iet rokrokā ar grezno un izsmalcināto. Prūsijas karalis Frīdrihs II ar savu Sansusī pili Potsdamā rādīja, ka jaunās vēsmas skārušas ne tikai Franciju.

1735. gadā, kad Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas favorīts grāfs Ernsts Johans Bīrons uzticēja galma arhitektam Frančesko Bartolomeo Rastrelli pils celtniecību nupat nopirktajā Rundāles muižā, viņa vēlmes bija divējādas un visumā pretrunīgas. No vienas puses, Bīrons tobrīd jau nešaubījās, ka kļūs par Kurzemes hercogu pēc vecā valdnieka Ferdinanda nāves un Rundāle būs jaunā hercoga vasaras rezidence, no otras puses, arī šajā „lielajā villā” viņam bija grūti atturēties no Eiropas karaļu rezidenču atdarināšanas. Tik ļoti gribējās kompensēt jaunības nabadzību, Kurzemes muižniecības nicību pret fon Bīronu dzimtas pajauno dižciltību. Tāpēc Bīrons vēlējās Rundālē iemiesot savu visvarenību, alka redzēt ap sevi kaut ko no Versaļas greznā ceremoniāla. Rundālē viss centrālais korpuss dienvidu pusē sastāvēja no garas parādes anfilādes, „lielos apartamentus”, veidoja desmit telpas. Vienā galā atradās bibliotēka, otrā ēdamzāle ar biljarda istabu, bet guļamistaba bija likta pils centrā – kā Versaļā.

Tomēr arī šeit nāca klāt visas funkcionāli nepieciešamās telpas, kas atradās otrā, pagalma puses anfilādē, „mazajos apartamentos”. Pirmajā būvperiodā hercoga guļamistaba bija izveidota ar plašu alkovu un gultas daļu no pārējās telpas nodalīja vienīgi arka. Tas atbilda paraugiem, ko var atrast ap to pašu laiku Parīzē izdotajos grafiskajos paraugos, kam nišu malas pie tam rekomendēja ietvert starp kolonnām. Otrajā būvperiodā guļamistabas alkova niša tika ievērojami sašaurināta, tā atspoguļojot jau minēto gaumes pāreju no reprezentatīvā uz intīmo. Tāpēc ne mazāk Rundāles guļamistaba saglabāja zināmu parādes raksturu, taču patiesi tika izmantota gulēšanai, ne tā kā dažās Eiropas pilīs, kur valdnieks devās pie miera kādā parādes guļamistabas aizmugurē novietotā necilā telpā.

Mūsdienās, ejot cauri Versaļas parādes telpu greznībai, daudzās telpās var redzēt sienas dekorā rūpīgi iestrādātas nelielas durtiņas. Vienmēr gribas jautāt, kas ir aiz tām, jo šķiet, ka tieši tur valda īstā klātbūtnes sajūta, īstais noslēpums. Un tā arī ir.

Marijas Antuanetes guļamistabā, blakus lepnajai parādes gultai, kur apmeklētājiem tiek stāstīts par franču galma ceremoniālu, kas karalienēm lika dzemdēt visa galma klātbūtnē, sienas zīda tapetēs iezīmējas pavisam nemanāma durvju kontūra. Tās atverot, cauri diviem tumšiem kambarīšiem var ieiet mazā salonā, kur atpūtas gultas niša izlikta ar aizmiglotiem, samelnojušiem spoguļiem, kuros, liekas, var saskatīt nelaimīgās karalienes profilu. Viss tik šaurs, ir jābrīnās, kā Marija Antuanete ar saviem milzīgajiem krinolīniem te spēja ienākt, apgriezties un apsēsties, kad galma ceremoniju, savu cerību, iegribu un kaislību vidū viņa mēģināja apcerēt dzīves jēgu.

Arī Rundāles pilī ekskursanti vienmēr grib zināt, kādas telpas paveras aiz mazajām durtiņām hercoga guļamistabā vai garderobē, grib izprast, kā senāk funkcionējis viss šis telpu labirints. Rundālē gan nav pilnīgi izolētu aizmugures telpu, Rastrelli iecerētais plānojums ir diezgan formāls – centrālo korpusu aizņem divas paralēlas anfilādes, kuras savstarpēji savienotas ar durvīm katrā telpā. To noteica gan hercoga izvēlētais galma protokols, gan paša Rastrelli gaume un arhitektūras izpratne. Būdams itālis, celtniecības pamatus mācīdamies Pēterburgas ķeizarisko rezidenču būvēs, viņš mīlēja lielo un vareno: Itālijas palaco un Krievijas ķeizaru pilis izceļas ar garajām, diezgan vienveidīgajām telpu virknēm. Rastrelli šajā ziņā tuvāks bija Versaļas ideāls nekā tālaika moderno franču arhitektu idejas ar dažāda izmēra asprātīgi sakārtotām telpām, telpiņām un koridoriem.

Rundālē, virzoties pa garo telpu virkni, apmeklētājam zūd priekšstats, kā telpu funkcijas saistījušās kopā, kur gāja un ko darīja hercogs, hercogiene un viņu svīta. Viens no restaurācijas uzdevumiem bija ne tikai atjaunot pašu telpu dekoru – sienas, griestus, krāsnis, parketus, bet ar apmēbelējumu, ar mākslas darbiem un sadzīves priekšmetiem atveidot laikmeta vidi, iezīmēt telpu sākotnējo nozīmi un to savstarpējo mijiedarbību.

Tas bija ārkārtēji grūts uzdevums. Rundāles pilij ar diviem izņēmumiem – viens bibliotēkas skapis un viens hercoga Pētera laika krēsls – ne tikai nav saglabājušies sākotnējie priekšmeti, nav atrodami pat hercogu laika telpu inventāra apraksti. Pats pirmais sīkais pils telpu inventārs sastādīts 1800. gadā, tas rāda grāfa Valeriana Zubova sagādāto iekārtu, jo hercogs Pēteris pēc atteikšanās no troņa 1795. gadā gandrīz visu savu piļu apmēbelējumu aizveda uz Silēziju un Bohēmiju.

Atgriežoties pie hercoga guļamistabas tēmas, tā laimīgā kārtā bija saglabājusi daudz sākotnējās apdares elementu – griestu plafonu, abas 1740. gadā darinātās apgleznotās krāsnis, parketu no dažādām koku šķirnēm. 1919. gadā iznīcināta alkova niša savukārt bija dokumentēta XX gadsimta sākuma fotogrāfijā, kas ļāva to rekonstruēt sākotnējā izskatā.

XVIII gadsimta guļamistabu iekārtojumā valdīja daudz stereotipu. Protams, ka guļamistabas funkciju vispirms iezīmē gulta. Tā Rundālē tika radīta kā nosacīts parādes gultas tēls, nepretendējot uz konkrēta parauga atveidošanu. Viss pārējais apmēbelējums atbilst XVIII gadsimta parādes guļamistabas standartiem. Divi zeltīti konsoļgaldi iezīmē sānu sienu simetrijas asis, uz tiem jāatrodas tikpat simetriski kārtotiem priekšmetiem – pulksteņiem, svečturiem, vāzēm. Divi mazāki konsoļgaldi zem alkova nišas spoguļiem prasa tur novietot svečturus, jo sveču atspīdums spoguļos mazināja telpas krēslainību vakaros. Protams, simetriju prasa arī gleznu kārtojums uz sienām, gar kurām vienādos attālumos tiek sarindoti krēsli. XVIII gadsimtā tos nekad nekustināja un tāpēc Francijā sauca par „mēbelējošiem krēsliem” (fauteuil meublant). Brīvai pārvietošanai un sēdēšanai kalpoja „skrejošie krēsli” (fauteuil courant), kas tika grupēti telpas vidū.

No hercoga guļamistabas alkova nišas divas nelielas stiklotas durvis ved divās mazās caurstaigājamās telpiņās, no kurienes kalpotāji senāk varēja iekurināt abas zili gleznotās podiņu krāsnis. Šiem kambarīšiem cauri virzījās arī hercogs, lai dotos no guļamistabas uz divām ļoti būtiskām telpām: pa kreisi varēja nokļūt mazgājamā istabā (nr. 127), pa labi 61 – garderobē (nr.128).

Hercoga mazgājamā telpa ir visai vienkārša, tās sienas klāj baltas fajansa flīzes, dīvainā pretstatā šajā pašā telpu rindā iekļautajām mazgājamo telpu priekštelpām(nr.120, 133), kur sienas apdarinātas ar zili gleznotām Delftas flīzēm. „Roku mazgājamā mašīna”, Ruānas fajansa izstrādājums no XVIII gadsimta sākuma, ļauj radīt kaut nelielu priekšstatu par hercoga laika sadzīvisko pusi.

Hercoga garderobe toties ir viena no greznākajām telpām pilī. Sudrabotais un polihromais griestu un sienu dekors kopā ar sevišķi krāšņajām zīda tapetēm rada pacilātu noskaņu, griestos starojošā sudrabotā saule bija kā atskaņa gan no Saules karaļa Luija XIV emblēmas, gan Prūsijas karaļa Frīdriha II izvēlētā simbola.

Garderobes apmēbelējums atbilst tam caurmēra standartam, kāds veidojas, ja tiek analizēts daudz XVIII gadsimta piļu garderobes telpu aprakstu: tualetes galdiņš, friziera galdiņš, kumode, skapis, krēsli ar pītām atzveltnēm un sēdekļiem, lai hercoga frizēšanas, pūderēšanas un ieģērbšanas rituāls pēc iespējas mazāk atstātu pēdas uz mēbelēm.

Tualetes krēsls, labs Parīzes meistara izstrādājums no XVIII gadsimta vidus, dienas laikā gan te nebūtu atradies, taču ar to var lepoties kā ar retu eksponātu, kas ļauj atbildēt uz jautājumiem par higiēnu XVIII gadsimtā. Apstākļos, kad nebija ūdensvada un kanalizācijas, naktspods un bļoda ar ūdens krūzi gan pilīs, gan pieticīgākos namos bija galvenie ķermeņa kopšanas rīki. To skaistais dekoratīvais izpildījums nespēja nomākt smakas, kas bija tālaika sadzīves neatņemams fons.

No garderobes un mazgājamās telpas uz katru pusi durvis veda vienā no hercoga darba kabinetiem. Abos ir iebūvēti kamīni, kas pavasara un rudens dienu dzestrumā deva iespēju ātrāk iesildīt telpu, ja hercogam ienāktu prātā – gan maz ticamā – doma sēsties pie rakstāmgalda un strādāt valsts darbus.

Hercoga rietumu puses darba kabinetā sniegts ļoti rūpīgi izveidots teorētisks apmēbelējuma modelis, kāda telpa varētu izskatīties hercoga Ernsta Johana laikā, ņemot vērā viņa gaumi un raksturu. Tradīcijas mīlošo, konservatīvo Ernstu Johanu droši vien būtu apmierinājušas atturīgās angļu Čipendeila parauga mēbeles, kas darinātas vienkāršotā Latvijas izpildījumā, solīdais Braunšveigas rakstāmskapis ar kaula inkrustācijām, vitrīna ar interesantām stikla, kaula un lakas lietiņām. Vēl vairāk viņš varētu priecāties par izcilu holandiešu meistaru gleznotajām klusajām dabām ar medību trofejām – vecais hercogs bija kaislīgs mednieks.

Ja paver durvis no darba kabineta uz blakus esošo, parādes anfilādē ietverto audienču kabinetu ar tā vīna sarkanajām damasta tapetēm un zeltītajām mēbelēm, ir redzama krasa atšķirība ne tikai starp divu kabinetu funkciju, tā vienlaicīgi ir ilustrācija tēva un dēla, hercogu Ernsta Johana un Pētera gaumei. Hercogs Pēteris mīlēja franču grezno dekoratīvo mākslu, viņam piederēja viens no franču rokoko slavenākajiem mēbeļu priekšmetiem, hercoga de Šuazēla rakstāmgalds, viņš arī bija biežs klients pie Dāvida Rentgena, viena no klasicisma laikmeta izcilākajiem mēbeļu meistariem.

Austrumu puses hercoga darba kabinets ir pavisam īpašs. Tā sienas klāj gleznotas ornamentālas kompozīcijas, kas XIX gadsimtā tikušas aizkrāsotas, it kā paredzot XX gadsimta barbarismu un tādējādi nevilšus aizsargājot no neizbēgamajām postīšanām, kas tas piemeklētu, ja gleznojums būtu palicis visiem redzams un pieejams. Pateicoties Rundāles pils ilggadīgajam mecenātam Borisam Teterevam, patlaban notiek gleznojumu pilnīga attīrīšana, lai nākotnē šeit varētu radīt vienu no īpatnējākiem kabinetiem Eiropas pilīs.

Abos kabinetu stūros ir mazas durtiņas – tās vēra vienīgi kalpotāji, lai no miniatūrajām stūra telpiņām iekurinātu trīs blakus telpu krāsnis.

Hercogienes Benignas Gotlības apartaments bija mazāks nekā viņas laulātajam draugam – piecas telpas, kuru logi izgāja uz pagalma pusi, un sešas telpas korpusa rietumu pusē. Rietumu puses anfilāde bija galvenā, ar skaistu buduāra telpu un ļoti greznu tualetes kabinetu, toties visas pārējās 63 telpas bija vienkāršas, bez jebkādiem griestu vai sienu rotājumiem.

Viesi pie hercogienes devās pa lielajām rietumu puses kāpnēm (nr.57), no kurām vispirms nokļuva priekštelpā (nr.116), kuras logi iziet uz pagalma pusi. Viņi gāja cauri vēl vienai priekštelpai (nr.111), lai tad pagrieztos pa kreisi un ieietu hercogienes uzgaidāmajā telpā (nr.112), kas atradās galvenās, rietumu puses anfilādes telpu rindā. No turienes varēja nokļūt hercogienes salonā (nr.109), kas kalpoja arī kā audienču telpa. Galu galā hercogiene Benigna Gotlība bija valdnieka laulātā draudzene, kas pie tam nekad neaizmirsa par savu sabiedrisko stāvokli.

2009. gada 22. maijā šis hercogienes salons tika svinīgi atvērts pēc restaurācijas. Telpa, kas ilgus gadus bija bijusi Rundāles pamatskolas klase, atkal pārtapusi XVIII gadsimta hercogu vasaras rezidences istabā, liekot aizmirst vairāk kā divus gadsimtus ilgušo pārrāvumu. Interjers bija jāuzbur ar iekārtas priekšmetiem un mākslas darbiem. Sienu materiāls, brošēts zīda audums, veidoja pamatu, uz kura bija jāizspēlē simetriskais gleznu dekors, ko šeit izdevās veikt ar labiem darbiem, tostarp vācu Johana Melhiora Rosa ainavām, kas ietver holandiešu kluso dabu meistara Hieronīma Galles gleznotu ziedu vītni, telpas raksturam labi atbilst nezināma vācu mākslinieka gleznotās četru gadalaiku alegorijas. Obligāta salona tipa mēbele ir sofa, kas veido mīksto mēbeļu komplekta centru. Londonā Sotheby’s izsolē izdevās nopirkt šādu komplektu, franču meistara Leonāra Bovo darbu, kam pievienojās graciozs dāmu rakstāmbirojs un vairāki mazi galdiņi, kam tik liela loma rokoko interjera veidošanā – ikkatrai izdarībai bija paredzēta sava īpaša mēbele.

Salonā redzami pieci porcelāna izstrādājumi, kam ir vistiešākais sakars ar jau minēto slikto smaku tēmu. Tās ir smaržu vāzes jeb potpourri (franc. sapuvušais pods), trauki, no kuriem strāvojošās smaržīgās vielas ļāva kaut nedaudz apspiest naktspodu un higiēnas izpratnes trūkuma radītos aromātus.

Hercogienes guļamistabas gulta, atšķirībā no nosacīti rekonstruētās hercoga atdusas vietas, tika radīta kā precīza sena projekta realizācija. Bavārijas galma arhitekta Fransuā de Kiviljē gravīra, kas piedāvāja greznu izšuvuma tehnikā darinātu gultas dekoru, tika pārvērsta detalizētā projektā. Pat katrai mazajai ziedu vītnītei tika izstrādāts savs, atšķirīgs, darba zīmējums, ko vairākas izšuvējas veica pusotra gada laikā. Tā kā tālaika gultas bija samērā augstas, zems kāju soliņš, arī autentisks XVIII gadsimta darbs, kalpo šī fakta ilustrēšanai.

Guļamistabā apskatāmi visi tie mēbeļu priekšmeti, kas piederas tāda rakstura telpai – mazs „cilindra birojs” – rakstāmmēbele ar cilindrisku, mēbeles aizmugurē atbīdāmu vāku, tualetes galdiņš ar paceļamu spoguli, naktsskapītis ar marmora virsmu. Tiesa, naktsskapītis ar visu naktspodiņu, Ķīnas eksporta darinājumu Eiropai, redzams arī blakus telpā – hercogienes tualetes kabinetā (nr.103).

Turp ved vienas no divām durvīm, kas redzamas abpus gultai. Hercogienes tualetes kabinets ir pati mazākā un arī pati greznākā telpa visā Rundāles pilī. Intarsēti ciedru koka paneļi, zeltīts un polihroms griestu veidojums, kurā ielaisti spoguļi, gaiša un melna ozolkoka parkets veido interjeru, kuru restaurācijas laikā nācās radīt gandrīz no jauna – bija saglabājies tikai gabals no ciedru koka paneļa. Zemie griesti izskaidrojami ar to, ka augšā atradās antresola telpa, kurā uzturējās hercogienes apkalpotāja, kas vajadzības gadījumā nokāpa lejup pa šaurām kāpnītēm un pavēra šaurās durtiņas hercogienes gultas labajā pusē.

Starp salonu un guļamistabu atrodas negaidīti grezna telpa, hercogienes buduārs, kur turpinās tā pati stuka veidojumu pasaule, ko pārējā pils daļā starp 1765. un 1768. gadu bija radījis tēlnieks Johans Mihaels Grafs. Smalkajai griestu rozetei, ekstravagantajai nišai ar milzīga gliemežvāka motīvu pievienojas stuka tehnikā darināta apaļa krāsns, vienīgā Rundāles pilī, kas nepieder parastajaikeramikas krāšņu grupai. Telpa kalpoja gan hercogienes diendusai, gan safrizēšanai, gan kafijas dzeršanai, tās iekārtojumam raksturīgs tualetes galdiņš, kas klāts ar sakrokotu baltu pārsegu, ko ik pa brīdim varēja viegli nomainīt, atkarībā no izšķērdīgi lietotā pūdera, smiņķu un smaržu daudzuma. Alkovā atrodas mēbele ar zīmīgu tipoloģisko nosaukumu „salauztā hercogiene” (franc. duchesse brisée). Tā ir sofa, kas sastāv no vairākām daļām, ko var sabīdīt kopā un lietot arī kā atsevišķas sēdmēbeles. Rokoko laiks bija izveidojis veselu virkni dažādu mēbeļu ērtai sēdēšanai, zvilnēšanai, dusēšanai, kuru sniegto komfortu nevar pārspēt pat mūsdienu uz datora projektētās ergonomiskās mēbeles. Arī šajā telpā blakus nišai redzamas mazas „slēptās” durtiņas, kas ved uz blakus anfilādes telpu, kur tolaik, domājams, dzīvoja hercogienes kambarkundzes.

2010. gada 24. maijā, Rundāles pils 274. dzimšanas dienā, būs jāatver hercogienes uzgaidāmā istaba, apartamentu priekštelpa un mazā dienestnieku priekštelpa. Atkal jāmeklē interjera ideja un pēc tam – atbilstoši priekšmeti. Uzgaidāmā salona galvenais motīvs būs „hercogienes porcelāna kolekcija”, 18. gadsimta porcelāna priekšmetu krājums, kas izvietots vairākos sarkankoka vitrīnu skapjos. Hercogiene Benigna Gotlība patiesi mīlēja skaistu porcelānu, un viņai reiz piederējusī Meisenes manufaktūras tintnīca mūsdienās pieder Amsterdamas Rijksmuseum kolekcijas retākajiem porcelāna kolekcijas priekšmetiem. Rundālē no tā visa būs tikai atblāzma, toties iegūts tematisks uzstādījums, ap ko var rotēt telpas iekārtojuma ideja.

Mazajā dienestnieku priekštelpiņā varēs parādīt hercogienes ikonogrāfiju, visus viņas zināmos portretus. Tam vēl jāatrod forma, kas nerada senā interjera kontrastu ar modernu prezentācijas paņēmienu. Toties, paverot mazās stiklotās stūra durtiņas, aiz kurām redzamas trīs autentiskas blakus telpu krāšņu kurtuves, varēs dot atbildi vēl uz vienu jautājumu, ko stāda gandrīz vai katrs apmeklētājs – kā kurināja pils krāsnis, kurām nekur nav redzamas durtiņas?

Pamazām atdzimst līdz šim nezināmā Rundāles pils aizkulišu pasaule, iekšējās sakarībās atdzīvojas mazās telpiņas, kuru kādreizējā dzīve un funkcija kļūst saprotama tikai pēc atjaunošanas un kopā ar izveidoto iekārtojumu. Rundāles pils nav tikai abstrakts arhitektūras un mākslas piemineklis, tā ir dzīva liecība par vesela laikmeta dzīves veidu un toreizējiem priekšstatiem par skaisto un derīgo, kas var kļūt pamācoši arī mūsdienās.