Art Nouveau. Dedzīgs individuālists

Olga Bobrova

XIX un XX gadsimta mijā pilnā sparā notika rūpniecības revolūcija, veidojās mašīnu valstība. Pasaule strauji mainījās, attīstījās. Taču mākslā pārvērtības notika lēni. Un tad mākslinieki, arhitekti, dizaineri, neatskatoties uz pagātnes paraugiem, sāka mērķtiecīgi veidot Lielo stilu. Tā mākslā radās jaunais mākslas stils Art Nouveau (jūgendstils). Starp tā radītājiem bija arī beļģu mākslinieks, arhitekts un dizainers Anrī Van de Velde.

Beļģa pasludinātais lozungs „Atpakaļ pie dabas” kļuva par jaunā stila galveno saukli. Art Nouveau raksturo atteikšanās no taisnām līnijām un stūriem. Tos nomainīja plūstošas izliektas līnijas, kas atkārto augu un dzīvnieku valsts dabiskās formas. Van de Velde aktīvi propagandēja sintētisko stilu, kurā visi arhitektūras objekta un tā interjeru elementi būtu mākslinieciskajā ziņā vienoti.

…Anrī Klemānss Van de Velde dzimis 1863. gadā Antverpenē pārtikuša farmakologa ģimenē. Vispirms viņš apguva glezniecību Antverpenes Karaliskajā mākslas skolā. Pēc tam devās uz Parīzi, kur mācījās (1884-1885) glezniecību pie jaunā augstmaņu portretista Karolisa Dirāna. Viņš aizrāvās ar impresionismu un puantilismu. Darbojās beļģu mākslinieku kopā „Grupa XX” (1889), aktīvi piedalījās tās izstādēs, kur savus darbus demonstrēja Monē, Pisaro, Gogēns, Van Gogs, Serā, Tulūzs-Lotreks… Aizrāvās ar simbolisma estētiku.

Ļaujoties tā laika tendencei, drīz vien glezniecību pameta, lai taisītu „reālas lietas”. Viņš 1893. gadā sāka nodarboties ar lietišķo mākslu. Projektēja mēbeles, darbojās grāmatu grafikas jomā. Bet modernās plūstošās līnijas izmantoja sava stila veidošanai.

Mākslinieks 1892. gadā apprecējās. Un sāka domāt par māju, kurā dzīvos viņa ģimene. „Es sev teicu: nekad nepieļaušu, ka mana sieva un ģimene dzīvotu „amorālā” vidē. Bet tolaik viss, ko varēja nopirkt tirgū, bija negaumīgs, formas ziņā nepatiess,” viņš vēlāk atcerējās un apgalvoja, ka tieši šī māja viņu pamudinājusi pievērsties arhitektūrai. Van de Velde 1895. gadā Ukelē, Briseles priekšpilsētā pabeidza būvēt māju Bloemenwerf. Viņš bija izdomājis un izstrādājis visu: ēkas projektu, interjerus, mēbeles, tapetes un paklājus, traukus, virtuves piederumus, durvju rokturus… Pat savu uzvalku un sievas kleitu piegriezumu. Viss kopā veidoja vienotu māksliniecisku ansambli, plāni un fasāde atbilda funkcionālajam uzdevumam. Intuitīvi viņš bija nonācis pie projektēšanas metodes, kas kļuva par XX gadsimta sākuma arhitektūras kopēju principus: „no iekšpuses – uz ārpusi”. Noteiktam mērķim izmantojamas telpas viņš sasaistīja kopā ar ērtu logu un durvju izvietojumu. Viss atbilda vienam scenārijam. Lai ansamblis būtu pilnīgs, Van de Velde pat no servējamiem ēdieniem veidoja krāsu kompozīcijas.

Dekorā viņš izmantoja liektas līnijas, taču mēbeļu kontūras atšķīrās no visa, kas tolaik tika radīts. Šis plūdums bija mērķtiecīgs. Krēslu atzveltnes atbilda cilvēka ķermeņa formai, bet izliektās kājiņas bija izturīgas. Viņš sāka projektēt šā stila mēbeles, bet pēc zināma laika kļuva par tā laika lietišķās mākslas stila noteicēju, kas to virzīja pa vienkāršības un funkcionalitātes ceļu.

Bloemenwerf kļuva par populāru vietu. Un savdabīgu Van de Veldes daiļrades reklāmu. To veicināja arī Hamburgas antikvārs Semjuels Bings, kas Parīzē atvēra veikalu  Maison de L’Art Nouveau („Jaunās mākslas māja”), no kura tika aizgūts arī jaunā stila nosaukums. Van de Velde  projektēja veikala tirdzniecības zāļu interjerus. Tā sākās viņa karjera un popularitāte Eiropā. Taču savā dzimtenē Beļģija mākslinieks pienācīgu atzinību neguva. Meistaru neatzina arī Anglijā un Francijā. Tad enerģiskais Bings beļģu dizainera mēbeles aizveda uz Vāciju, lai parādītu laikmetīgās lietišķās mākslas izstādē Drēzdenē. Tur paraugi tika jūsmīgi uzņemti. Van de Velde kļuva slavens un pieprasīts. Viņš tika uzaicināts uz Vāciju, kurp 1899. gadā pārcēlās un strādāja ilgus gadus, pat darbnīcu pārcēla uz Berlīni.

Pēc gada arhitekts izstrādāja bagātā gleznu kolekcionāra grāfa Garija Keslera Berlīnes dzīvokļa interjeru. Ēdamistaba bija ieturēta mierīgos gaišos toņos un rotāta ar skaistiem koka paneļiem. Van de Velde projektēja arī smalkās mēbeles: krēslu atzveltnes atgādināja taureņu spārnus. Tajā pašā laikā viņš saņēma laikmetīgās mākslas darbu kolekcionāra Karla Ernsta Osthausa pasūtījumu. Meistars izstrādāja interjerus Folkvangas muzejam Hāgenē, kurā bija paredzēts izvietot impresionistu un postimpresionistu gleznas. Van de Velde noformēja ēkas vestibilu, galvenās kāpnes un muzeja zāles. Pārseguma balstus vestibilā rotāja smalks grafisks ornaments.

Līdztekus konkrētu pasūtījumu izpildei Van de Velde ceļoja pa Vācijas pilsētām, lasīja lekcijas par jauno stilu, popularizēja savus vienotas telpas iekārtojuma principus.

Drīz no Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogistes tika saņemts uzaicinājums „pacelt valsts rūpniecības produkcijas māksliniecisko līmeni”, un Van de Velde kļuva par lielhercoga galma amatniecības konsultantu. Bet 1903. gadā viņš sāka vadīt Veimāras Mākslas un amatniecības skolu un saņēma pasūtījumu uzcelt šīs skolas un Mākslas akadēmijas ēkas Veimārā. Jaunajā 1906. gadā uzbūvētajā skolas ēkā arhitekts centās atbrīvoties no dekora, ornamenta un pārsmalcinātām līnijām. Sanāca taisnstūra ēka ar platām vertikālām logu rindām sānu sienās. Mācību metode skolā atšķīrās no tradicionālās metodes. Lai netiktu atdarināta pagātne, bija aizliegts apgūt agrākos stilus. Skolnieki mācījās zīmēšanas stilus un krāsu izmantošanu kā patstāvīgu disciplīnu, taču galvenā uzmanība tika veltīta ornamentam, kura uzdevums bija apliecināt funkcionālo misiju un materiāla īpašības.

Van de Veldes maniere Vācijas posmā attīstījās. Viņš tiecās pārvarēt kaprīzo dekoratīvismu, turklāt nepārejot uz klasicisma kanoniem. Agrīnajos darbos izpaudies kā jaunā stila iniciators, vēlāk kļuva par vienu no racionālisma pamatlicējiem un līderiem, līniju pakļaujot konstrukcijai.

Van de Velde piedalījās Vācu Verkbunda (ražošanas savienības) – arhitektu, dekoratīvās mākslas meistaru un rūpnieku apvienības – dibināšanā. Šī apvienība par savu mērķi izvirzīja rokām izgatavotas un rūpniecības produkcijas estetizāciju. Viņa runa Verkbunda sapulcē ir viens no svarīgākajiem modernisma arhitektūras vēstures dokumentiem. Van de Velde teica: „Katrs mākslinieks ir dedzīgs individuālists, brīva, neatkarīga radoša personība: no laba prāta viņš nekad nepakļausies disciplīnai, ko viņam uzspiež kāds tips vai kanons.” Spilgts šāda „dedzīga individuālisma” paraugs bija viņš pats.

Nozīmīgs Van de Veldes darbs bija Oterlo (Holande) muzeja celtniecība rūpniekiem Kreleriem-Milleriem piederošajai gleznu un skulptūru kolekcijai. Arhitekta stils brieduma gados bija kļuvis lakonisks un funkcionāls. No gaiša smilšakmens būvēta divstāvu ēka labi iederējās ainavā. Šo būvi ar izteiktām taisnstūra formām, gludām sienām, lieliem logiem, kas iziet uz parku, un iekštelpām, kas nemanāmi pāriet cita citā, pamatoti dēvē par Van de Veldes jaunrades virsotni.

Kopš 1947. gada Van de Veldes dzīvesvieta bija Oberegeri (Šveice), kur viņš nomira 1957. gadā 94 gadu vecumā. Van de Veldes pēdējais darbs ir viņa memuāri, kuros viņš sīki apraksta savu radošo dzīvi un iepazīstina ar teorētisko koncepciju.