Jonas Maļinauskas
Apgalvojums, ka uz klasiku interjerā sliecas pārtikuši vidēja un vecāka gadagājuma cilvēki, ir pamatots tikai daļēji: par jau piesauktās klasikas pasūtītāju kļuva jauna ģimene ar pirmskolas vecuma bērniem. Viļņas arhitektei Astai Kazlauskienei tika dots uzdevums panākt, lai ārpilsētas villā valdītu kaut kas līdzīgs itāļu muižas atmosfērai.
Asta Kazlauskiene
Un šāda vēlme ir saprotama. No vienas puses, saimnieki ir pārtikuši cilvēki, kas daudz ceļojuši pa saulaino Itāliju un pazīst tās arhitektūru. No otras puses, jaunā trīsstāvu dzīvojamā māja uzcelta plašā zemesgabalā ar gleznainu reljefu vienā no prestižajām Viļņas priekšpilsētām – stāvoklis, tā sakot, uzliek pienākumus. Masīvās būves galvenā fasāde pavērsta pret ielu, bet „aizmugure” – pret nogāzi. Tas ļāva ēku padarīt šķietami vieglu un atvērtu (projekta autors – arhitekts K.Sabaļausks). Pirmā stāva galveno daļu aizņem ēdamistaba, virtuve un viesistaba. Otrajā stāvā ir bērnistabas un saimnieku guļamistaba. Savukārt viss cokolstāvs atvēlēts SPA kompleksam, tai skaistā baseinam un saunai.
Protams, liels bija kārdinājums Itālijas gara radīšanai izmantot antīkās arhitektūras un tēlotājas mākslas motīvus. Jo vairāk tāpēc, ka ar rūpīgi kopētām detaļām pārpilni pompozās „neoklasikas” paraugi redzami vai katrā prestižā interjera dizainam veltītā izdevumā. Taču bezjēdzīgas pseidoantīkās tematikas dominēšana glancētajos žurnālos ir viena lieta, bet reālā dzīve ar tās praktiskajām vajadzībām pavisam kas cits. Tāpēc Asta Kazlauskiene galveno uzmanību veltīja nevis dekora un tēlotājas mākslas sižetu daudzumam, bet vienota ansambļa veidošanai.
Protams, ieceres īstenošanu veicināja pareiza Eiropas un vietējo ražotāju mēbeļu izvēle. Piemēram, ģimenes galvas darba kabinetā toni nosaka slavenās itāļu firmas Selva darinātais galds un kumode, bet apdares kvalitātes un vienotas kompozīcijas ziņā ar šīm mēbelēm labi sader Lietuvas firmas Baldai kitaip grāmatu plaukts. Par veiksmīgu fonu kalpo rokām gatavotais firmas Vilniaus parketas parkets. Tumšās svītrotās tapetes veiksmīgi izceļ portjeru un dienas aizkaru aktīvo zīmējumu. Līdzīgs līdzsvars vērojams arī virtuves zonā: firmas Scavolini lakoniskajām korpusa mēbelēm ir vietējā ražojuma granīta galda virsmas, bet no dekoratīviem elementiem minamas tikai līstes starp sienu un griestiem, turklāt arī tās izmantotas, ņemot vērā ekspluatācijas gaitā iespējamo sienu sēšanos.
Daļu no pirmā stāva aizņem ēdamistaba, ko no virtuves atdala bīdāma šķērssiena. Firmas Selva izgatavots ēdamgalds novietots uz āru izvirzītā erkera zonā. Telpa, ko bagātīgi piepilda dabiskā gaisma, līdz ar to izskatās vēl gaišāka. Par galveno akcentu šeit būtu varējis kļūt grīdas paklājs, taču praktisku apsvērumu un iespējamas alerģiskas iedarbības dēļ saimnieki no tā atteicās. Dekoratīvs akcents atkal ir tekstilauduma aizkari, lai gan pēc portjerām te īpašas vajadzības nav – piekalne visu māju droši sargā no svešu cilvēku acīm.
Galvenā nozīme viesistabā ir firmas Alberto Salotti masīvajiem dīvāniem Dafne ar īpaši piemeklētu mēbeļdrānu. Istabā atradusies vieta arī platam, rokām darinātam persiešu paklājam. Te vairāk pamanāma vienkārša griestu lustra un klasiska tipa sienas gaismeklis. Saimnieki to izvēlējušies, atsakoties no arhitektes piedāvātā plafona pie griestiem, kuri ļoti labi iztiek bez modelētajiem greznojumiem un jebkādiem apgleznojumiem. Viesistabas platību sadala pāris nesošās kolonnas, un bija liels kārdinājumus tās izrotāt ar kapiteļiem, kanelūrām un citu antīko atribūtiku, taču tika noraidīts aktīvo tekstiliju zīmējumu dēļ.
Par aktīvāka dekora zonu kļuva kamīnistaba – savrupa telpa starp viesistabu un ēdamistabu. Tiesa, divi te novietotie Selva krēsli drīzāk atsauc atmiņā nevis Itāliju, bet gan Angliju, konkrēti, izcilā Beikerstrītas izmeklētāja slaveno dzīvokli… Toties labi pacentušies vietējie parketa licēji, uz grīdas no tumša un gaiša parketa izveidojot paklājam līdzīgu rakstu. Sarežģītā kamīna apdare arī ir lietuviešu meistaru roku darbs. Jāatzīmē, ka šeit tā iederas vairāk nekā stāvu zemāk SPA zonā. Tā kā kamīns kopā ar ventilācijas kanāliem un dūmvadiem pamatīgi „ielīdis” viesistabā, tā augšdaļā arhitekte novietojusi nevis tradicionālo bareljefu vai gleznu, bet gan spoguli, kas apjomu vizuāli samazina.
Vēl viens pieminēšanas vērts apdares elements ir uz otro stāvu vedošo kāpņu margu kaltie balsti. Asta Kazlauskiene stāsta, ka neesot gribējusi izmantot tradicionālos dekoratīvos balstus, tāpēc lūgusi kalējmeistarus pēc dabiskā lielumā sagatavotas skices izveidot režģi art nouveau stilā. Tiesa, tā stilistika drīzāk atbilst Francijai, nevis Itālijai, taču ar savu eleganci režģis neapšaubāmi visam interjeram palīdz piešķirt klasisku veidolu.
