Augšā, zem paša jumta

Jonas Maļinauskas

Vārds „penthauss” pie mums asociējas ar neaprakstāmi grezniem apartamentiem un jukušu miljonāru amorālu uzvedību. Ja atmetam dumpīgās domas, kas saistītas ar tāda paša nosaukuma žurnāla reputāciju, tad kļūst skaidrs, ka par penthausu sākotnēji sauca daudzstāvu ēkas augšējo stāvu, kas paredzēts tehniskajām vajadzībām, lifta apkalpošanai, komunikāciju ierīkošanai utt., vienkārši sakot, bēniņtelpu. Un tikai XX gadsimta divdesmitajos gados Amerikā, kur urbanizētā nekustamā īpašuma vērtība strauji auga, uzsāka penthausu pārbūvēšanu par prestižiem apartamentiem.

Ramūnas Manikas un Vaļdas Kontrimasas

Kaļiņingrada nav nedz Ņujorka, nedz Čikāga, taču arī tur ar laiku novērtēja to, kādas priekšrocības piemīt privātajai mītnei zem paša jumta. Tas ļāva Klaipēdas arhitektiem Ramūnam Manikam un Valdim Kontrimasam iegūt lielu pasūtījumu – noformēt pilsētas centrālās daļas daudzstāvu mājas augšējā stāva interjeru.

Jāteic, ka arhitektiem ļoti paveicās ar pasūtītāju. Materiāli nodrošinātais cilvēks vidējos gados varēja atļauties iegādāties privātmāju ārpilsētā, taču izvēlējās neaprīkotu telpu zem daudzstāvu nama jumta. Turklāt viņš no pārlieku dekoratīvā „jauno krievu” stila, ko tik cītīgi propagandē daudzi glancētie Krievijas žurnāli, apzināti atteicās par labu solīdam eiropeiskam minimālismam. Dzīvokli bija plānots izmantot ne tikai dzīvošanai, bet arī reprezentācijai, piemēram, lai neformālā atmosfērā tiktos ar darījumu partneriem. Tāpēc autoru attieksme pret iekšējās platības veidošanu bija visnotaļ racionāla, viņi uzsvēra tās atturīgumu un svinīgumu, izvairījās no pārblīvētības, eklektisma, pārlieku spilgtiem akcentiem.

Sākotnēji telpa zem 15 stāvu augstceltnes slīpā jumta nepavisam nebija paredzēta dzīvošanai. Neraugoties uz lielo augstumu augšējo spārturu rajonā, stūros jumts noslīdēja līdz grīdas līmenim. Tāpēc daļa platības gandrīz nebija izmantojama. Lielu apjomu „noēda” arī jumta siltinājuma 20 centimetri. Ar pasūtītāja piekrišanu arhitekti krietnu telpas daļu „nogrieza”, dzīvokļa perimetru iezīmējot ar 1,4 metrus augstu vertikālo sienu. Līdz ar to tieši pie sienas, nepieliecot galu, pavisam klāt nevar pieiet, tomēr atliek vieta korpusa mēbeļu, piemēram, ne vienas vien kumodes novietošanai.

Penthausa platības pamatu veido divslīpju jumta krustojums. Uz centrālās ass atrodas priekštelpa, sanitāro mezglu bloks un plaša viesistaba, vienā spārnā – saimnieku dzīvojamā zona ar guļamistabu, garderobi un „savu” sanitāro mezglu, kā arī atsevišķa bērnistaba. Otrā – plaša ēdamistaba un virtuve, kas savienotas ar viesistabu, un izolētas palīgtelpas. Ar tumšu masīvu ozolkoku apšūtās koka spāru horizontālās saites uzsver velves augstumu un interjeram piešķir neogotikas iezīmes.

Atbilstoši kopējai koncepcijai izrādījās, ka dabiska ir ideja izmantot augstvērtīgus dabiskos materiālus un kontrastējošu monohromu krāsu risinājumu. Tumšos toņus veido dabisks koks, konkrēti, finierējums un trīsslāņu ozolkoka parkets, kā arī mīksto ādas mēbeļu melnā apdare. Baltas ir marmora galda virsmas, krēslu apvilkums, kā arī korpusa mēbeļu paneļi. Īpašs tekstūras akcents ir ažūrie firmas Моооi (Holande) lodveida gaismasķermeņi Random Light, kas līdzīgi vējritenim izklīduši pa plašo ēdamistabu, viesistabu un guļamistabu.

Īpaši reprezentatīva telpa, kas izskatās pēc zāles, ir viesistaba. Divslīpju jumta platums ļāvis zem jumta ierīkot vairākas zonas: pašā centrā atrodas plaša mīksto mēbeļu sala – trīs dīvāni Lutetia un kafijas galdiņi Lithos, bet blakus sānu logam – spēļu galdiņa komplekts ar krēsliem Kalos. Visas mēbeles, arī gar sienām izvietotās kumodes, izgatavojusi firma Maxalto, kas ietilpst koncerna B&B Italia sastāvā. Pie viesistabā iznākošās vannasistabas sienas, kas pārklāta ar tumša ozolkoka paneļiem, izvietots iespaidīgs LCD panelis un audioaparatūras komplekts. Kopā ar koka kolonnu un pārseguma šķērssiju tumšo apšuvumu tas rada gandrīz vai sakrālu atmosfēru un, nepašaubāmi, atstāj iespaidu uz viesiem un apmeklētājiem. Jāatzīmē, ka, projektējot šo zonu, tika ņemtas vērā akustikas prasības, tāpēc papildus izmantots paklājs un blīvi aizkari, lai telpā novērstu pārlieku skaļumu. Vēl viena problēma saistīta ar kamīna kapsulu: lai tā nekonkurētu ar televizoru, bet būtu redzama no ēdamistabas, kapsulu ietērpa melnā granītā un ievietoja stūrī pie sānu sienas.

Virtuves un ēdamistabas kompozīcijas „nagla” ir Pathos (Maxalto) pusdienu galds ar gaiša marmora virsmu astoņām personām un firmas Flos lustra Light Chrome Pendant Light (dizainers Džino Sarfati) virs galda. Marmora paneļi tajā pašā krāsā, kas rotā virtuvi no palīgtelpām atdalošo sienu, veido brīnišķīgu, gleznainu fonu sniegbaltajiem virtuves mēbeļu blokiem, kuri iebūvēti vienā garā līnijā. Uz šīs līnijas ass gaitenī uz sienas ir vēl kāds dizaina akcents – viens no diviem spāņu firmas Vibia moduļgaismekļiem Origami (dizainers Ramons Estēve). Brīvi izvietotie taisnstūra elementi ar iekšējo pagaismu nedaudz atgādina bruņinieku vairogus un dod savu ieguldījumu „gotiskas” atmosfēras veidošanā. Otrs gaismeklis rotā viesistabas sienu.

Vēl viens atgādinājums par viduslaikiem atrodas saimnieku guļamistabā. Tās centrā zem saišu šķērssiju svītrotās velves atrodas divguļamā gulta Alcova, ko ieskauj kubveida koka karkass. Šādu konstrukciju viduslaiku pilīs izmantoja baldahīnam, kuram bija arī praktiska nozīme, bet kurš mūsdienās tikai simboliski norobežo telpu, raisot smalku asociāciju ar īstu alkovu. Kā teica Ramūns Maniks, firmas Maxalto augstvērtīgo mēbeļu kompleksa izmantošana šajā interjerā, protams, neizmaksāja lēti, toties ļāva interjeru piesātināt ar īpašu eiropeisku šiku, kas it īpaši ir vietā šajā pilsētā, ko setiņus gadsimtus sauca par Kēnigsbergu.