Art nouveau. Dizaina tēvs Pēteris Bērenss

Katerina Mišina

«Laikmeta stils – tas ir kas lielāks par konkrētām jebkurā atsevišķā mākslas veidā lietotajām formām; katra forma ir tikai viens no daudziem iekšējās dzīves simboliem, bet katra mākslinieciskā forma – tikai stila sastāvdaļa. Stils – tas ir vispārējās uztveres, visas attiecīgajam laikmetam raksturīgās dzīves izjūtas simbols, kas var izpausties vienīgi visu mākslas nozaru kopumā.»

Pēteris Bērenss

Pēteris Bērenss bija veiksmīgs mākslinieks, grafiķis, grāmatu ilustrators un šriftu izstrādātājs, viens no slavenākajiem vācu jūgendstila pārstāvjiem. Viņš pazīstams arī kā arhitekts. Un vēl viņš tiek dēvēts par rūpnieciskā dizaina pamatlicēju. Viņa veikums ir kļuvis par ievērojamu un nozīmīgu posmu dizaina un arhitektūras vēsturē.

Pēteris Bērenss dzimis 1868. gada pavasarī Hamburgā, aristokrātu ģimenē. Mācījies prestižajā latīņu skolā “Christianeum” turpat dzimtajā pilsētā, pēc tam studējis glezniecību Diseldorfā un Karlsrūē. Divdesmit divu gadu vecumā apprecējies ar Lilī Krāmeri un pārcēlies uz Minheni. Sākumā strādājis par mākslinieku, ilustratoru un grāmatsējēju, arī gleznojis – tradicionālā stilā. Pēc ceļojuma pa Itāliju Bērenss kļuva par vienu no “Mākslas darbinieku un amatnieku savienības”, tā sauktā Minhenes pulciņa, dibinātājiem. Ap to pašu laiku viņš atkal aizrāvās. Šoreiz – ar rūpniecības produkcijas noformēšanu. Un radīja savus pirmos darbus šajā jomā.

…Viņš bija Diseldorfas Mākslas skolas – skolas, kurā savulaik pats mācījies, – direktors. Un viens no Deutsche Werkbund dibinātājiem. Piedalījies projekta “Jaunais mājoklis” izstrādē. Šā projekta rezultāts bija Veizerhofa, ciemats Štutgartes pievārtē. Bērenss vadīja arhitektūras nodaļu Vīnes Mākslas akadēmijā, vēlāk nodaļu Prūsijas Mākslas akadēmijā Berlīnē. Un izstrādāja milzum daudz masveida rūpniecības ražojumu projektēšanas metožu. Tās līdz pat šim laikam izmanto mūsdienu dizaineri. Turklāt Pēteris Bērenss pilnīgi pamatoti tiek dēvēts par novatoru itin visās jomās, kurās viņš darbojās XX gadsimta rītausmā. Bērensa izlolotā korporatīvā stila ideja ir būtiski ietekmējusi daudzu uzņēmumu attīstību. Bērenss ar savu jaunradi ir nodrošinājis pāreju no jūgendstila uz tā saukto industriālā klasicisma stilu.

Monumentalitātes meklējumi

Bērenss, kā jau daudzpusīgs cilvēks, visu laiku meklēja kaut ko jaunu: te jaunas formas, te jaunu stilu. Un, pašam nemanot, pārņēma klasicisma tradīcijas. Tā, piemēram, izstādes paviljons Oldenburgā (1905) izceļas ar sava kubiskā veidola simetriju, bet renesanses laika Florences arhitektūras ietekmē uzceltā Hāgenes krematorija (1906) ar marmora inkrustācijām ir perfektas, absolūti skaidras kompozīcijas un ģeometriska dekora paraugs.

Projektējot Vācijas vēstniecības ēku Sanktpēterburgā, Īzāka laukumā, Bērenss neapšaubāmi centās manifestēt “teitoņu gara spēku”. Par to liecina smagās, masīvās, ar sarkanu granītu apšūtās fasādes. Šī ēka ir zīmīga ar savu skaidri jaušamo atsvešinātību un gluži vai pārcilvēcisko mērogu. Kolonnas bez jebkāda klasiskā dekora ar visu savu būtību pauda brutālo Vācijas spēku. To pasvītroja arī skulpturālā grupa: Dioskūri (sengrieķu mitoloģijas personāži – dvīņubrāļi, zirgu savaldītāji un dūru cīņu varoņi) un divi zirgi.

Ja runa ir par interjeru – vestibils, parādes kāpnes un pieņemšanas zāles bija ieturētas modernizētas klasikas stilā. Šeit Bērenss izmantoja kontrasta principu: monumentālā, skarbā fasāde palika pati par sevi, toties ēkas iekšpusē valdīja gaisma un greznība, visnotaļ smalka apdare.  Vestibila melnās kolonnas un varenās griestu sijas atgādināja sengrieķu arhitektūras pieminekļus. Otrā stāva parādes anfilādē zāles citu no citas atdalīja bīdāmas durvis. Blakustelpas bez jebkādām pūlēm varēja savienot, tiklīdz tas bija nepieciešams. Svinību laikā ar marmoru klātās Troņa zāles daudzviru durvis tika atbīdītas un aiz divkolonnu doriskā portika atvērās pret Īzāka laukumu vērstā Prūšu zāle. Abas zāles momentāni pielija ar gaismu, kas plūda no abām pusēm.

Hercoga ielūgums, “Septiņnieks”

1899. gadā Bērenss pieņēma Hesenes hercoga Ernsta Ludviga ielūgumu un iesaistījās Darmštates jauno mākslas darbinieku grupā. Pēdējais Vācijas impērijas sastāvdaļas Hesenes – Darmštates “valsts” galva vēlējās dot zināmu impulsu ekonomiskajai izaugsmei, šai nolūkā piesaistot progresīvo inteliģenci un rīkojot publiskas “jaunās mākslas” izstādes. Darmštatē hercogs Ernsts Ludvigs nodibināja mākslinieku un arhitektu koloniju, kas vēsturē palikusi ar nosaukumu “Septiņnieks”.

Šis “Septiņnieks” centās iemiesot dzīvē utopiskas idejas par mākslinieku brālību un radīt ideālas kopmītnes modeli. Matildes kalna virsotnē slējās paša hercoga nams, zemāk tika izvietotas arhitektu un mākslinieku mājas. Visu šo ansambli paši ideālisti pretenciozi dēvēja par jauno Akropoli.

Bērensa māja Darmštatē

Šā paša pakalna nogāzē tad arī Pēteris Bērenss uzcēla savu pirmo māju. Tā acīmredzami atšķīrās no visām pārējām mājām. Par paraugu jaunais arhitekts izvēlējās angļu kotedžu, kuru uzskatīja par optimālu privāta mājokļa tipu.

Arhitektūras kompozīcija bija kompakta un lakoniska. Plānojums vienkāršs. Šī divstāvu māja kļuva par Vācijai raksturīgā stingrā un pieticīgā dzīves stila iemiesojumu.

Bērenss bija padomājis par visu: sākot ar konstrukcijām un mēbelēm un beidzot ar tējkarotēm, dakšiņām un nažiem. Pirmajā, nedaudz piepaceltajā stāvā bija ēdamistaba, mūzikas salons un virtuve. Otrajā stāvā – guļamistabas un studija. Šīs celtnes iekštelpu formāts bija visnotaļ tipisks vietējām nelielajām buržuā mājām, toties neparasts bija tās noformējums – gan iekšējais, gan ārējais. Mājas dizainā var skaidri saskatīt gan jūgendstila ietekmi, gan arī paša Bērensa stilu: rotājumi uz griestiem un ēdamistabas skapja durvju stikla, «maigās» virtuves plauktu formas, gultas kājgali rotājošo kokgriezumu atkārtojumi uz guļamistabas skapja daļām, protams, arī mūzikas istabas iekārtojums un ieejas durvis… Patlaban šī māja ir jūgendstila vēstures muzeja daļa. Starp citu, dažādās zemēs šim stilam ir dažādi nosaukumi: Francijā – Art Nouveau, Vācijā un Baltijā – jūgendstils, ASV – Tiffany, Austrijā – Seccesssion, Itālijā – liberti, Spānijā – modernismo, Krievijā – модерн.

Mākslinieks, ilustrators

Kā jau tika minēts, Pēteris Bērenss savus spēkus izmēģināja dažādās jomās, citastarp arī kā mākslinieks un ilustrators. Visumā viņš tika uzskatīts par diezgan tipisku un nebūt ne pašu spožāko gleznotāju. Viņa “Ūdensroze” gan tika atzīta par interesantu darbu. Tomēr Bērensa slavenākā glezna ir “Skūpsts”. Abas minētās gleznas ir mesli jūgendstilam. Citos darbos – plakātos, dažādos gados tapušajās skicēs – jau jaušama “atvadīšanās” no jūgendstila. Drīz vien viņš to nomainīja pret mērenāku un striktāku stilu.

Dizainers

Katrā ziņā uzmanība jāpievērš arī Bērensa meklējumiem dizaina jomā. Pagājušā gadsimta sākumā, radot mēbeles, viņš vēl neapšaubāmi atradās tā paša jūgendstila ietekmē, taču jūgends viņa izpildījumā jau bija itin kā “nomierinājies”, pieņēmis un “uzsūcis” autora individuālā stila iezīmes. Slavenajā kabinetā (1908) plūstošās līnijas vēl saglabājušās tikai apaļīgajās kājiņās un, protams, izstrādājuma centrā esošajā aplī. Gan sola (1901), gan krēslu (1901-1903) formas jau ir mazliet stingrākas.

Tas pats attiecas arī uz galda lampām. Var manīt, ka Pēteris Bērenss aizvien vairāk sāk interesēties par “lietiskumu”, par tieši taustāmu dzīves vides organizācijas veidu.

Starp citu, šajā pašā periodā – 1902. gadā – viņš radīja galda lampu, kas kļuva par īstu jūgendstila paraugu. Tā ir slavenā Flying Lady (“Lidojošā lēdija”). Trausla, miniatūra meitene virs galvas tur no krāsaina stikla gabaliņiem veidotas vitrāžas kupolu jeb abažūru un, šķiet, tūlīt pat pacelsies gaisā. Šī lampa, kuru vairākkārt citējuši citi slaveni Eiropas un Amerikas meistari, ir kļuvusi par kulta lietu, par stila ikonu.

Sudraba un stikla izstrādājumu meistars

“Augstiem estētiskajiem principiem atbilstošu patēriņa preču masveida ražošana dotu labumu ne tikai ar smalku māksliniecisko gaumi apveltītiem cilvēkiem; tādējādi izpratne par gaumi un pieklājību tiktu ieaudzināta visplašākajos tautas slāņos…,” Pēteris Bērenss apgalvoja un savus vārdus apstiprināja ar darbiem: viņa radītie galda piederumi ar lakonisko ornamentu par spīti to stingrajai formai tomēr ir gana smalki. Ne mazāk smalks ir arī kancelejas piederumu komplekts. Kausi un glāzes arī ir lakoniski rotāti, ērti un funkcionāli.

1906. gadā Drēzdenē notika 3. Vācu lietišķās mākslas izstāde. Tieši tad arī visiem kļuva skaidrs, ka ekspresīvā jūgendstila vietā stājas stingrāks dizaina stils, kurā īpaša nozīme tiek piešķirta izstrādājumu funkcionālajai kvalitātei. Šie darbi bija daudz utilitārāki par visu to, kas Drēzdenē eksponēts jebkad agrāk. Un šis fakts acīmredzami apstiprināja dizaineru uzskatu, ka vienīgais veids, kādā iespējams nodrošināt labi pārdomātas un nevainojami izgatavotas, turklāt ne pārāk dārgas lietas lielos daudzumos, ir rūpnieciskā ražošana.

Propagandējot šo virzienu, izstādē galvenā vieta tika atvēlēta dizaina jaunajam estētiskajam un sociālajam aspektam, un tādējādi tā kļuva par stimulu apvienības Deutsche Werkbund izveidei. Viens no šīs apvienības dibinātājiem bija Pēteris Bērenss.

Bērensa porcelāns

Kopš XIX gadsimta beigām Vācijā, kā arī Francijā no jauna atdzima interese par porcelāna un keramikas traukiem. Drīz vien manufaktūras nonāca pie vienprātīga secinājuma, ka “tautiskā keramika” ir cienīga kļūt par dekoratīvu dizaina elementu. Attiecīgajai ražošanas nozarei pievērsās mākslinieki, kas tiecās tradicionālās formas atjaunot, un līdz ar citiem, protams, arī “progresīvais” mākslinieks Pēteris Bērenss. Kādā no vācu manufaktūrām viņš veidoja moderna dekoratīva stila krūzes un alus kausus, šo tradicionālo priekšmetu rotāšanai izmantojot jaunus krāsu un līniju risinājumus.

Slavenajā Meisenes porcelāna fabrikā Bērenss kopā ar Anrī van de Veldi radīja abstraktiem zīmējumiem un sarežģītiem lineāriem ornamentiem rotātas servīzes.

Pēc arhitekta metiem veidoti trauki tagad glabājas arī bijušajā Hesenes hercoga namā un grezno viesistabas plauktus un skapjus. Šis nams Matildes kalnā ir kļuvis par mākslinieku kolonijas muzeju. Tā sienu un griestu gleznojumu autors ir Bērenss, un tie, protams, ir nodeva jūgendstilam. To apstiprina ēdamistabas rekonstrukcija, kā arī pēc arhitekta metiem radītie trauki.

Funkcionālisms

Pakāpeniski, par katra jaunradāmā objekta – vienalga, vai tas būtu arhitektonisks veidojums vai galda piederumu komplekts – prioritāti izvirzot ērtību un mērķtiecību, Bērenss nonāk līdz funkcionālismam. Nu jau viņš projektējamiem namiem liedz jebkādus, pat visniecīgākos rotājumus un dekorus: svarīga ir tikai funkcija!

1926. gadā britu uzņēmējs mašīnbūvnieks Basets-Louks aicināja Bērensu izstrādāt mājas projektu. Villa New ways (“Jaunie ceļi) tika uzcelta Northemptonā, netālu no Ebingtonas parka. Šī vienkāršā, skaidrā, simetriskā celtne šobrīd rada gandrīz vai pārspīlētas pieticības iespaidu. Eksperti to uzskata par angliskotu jūgendstila versiju, turklāt ļoti neparastu.

Mājai bija plakans jumts. Britiem kas tāds nebija pierasts, tātad arī nebija pieņemams. Turklāt viņus mulsināja mājai pa vidu izveidotais “rotājums”: vertikāls trīsstūrveida stikla logs, kas izceļas gluži kā deguns sejā un vainagots ar skaitli 1926 (tajā gadā tika pabeigta celtniecība). Visi brīnījās arī par to, ka otrajā stāvā nav logu. Tiem, tāpat kā lielos metāla rāmjos ietvertajiem balkoniem, vieta bija atradusies tikai aizmugurējā fasādē.

Šī jaunā arhitektūra ir konsekventa. Tai raksturīgas baltas betona vai balsinātas sienas, reti, balti, uz āru izvirzīti balkoni ar betona paneļiem, betona kāpņu šahtas un logu joslas ar horizontālām metāla kārbām, kas bieži vien turpinās arī aiz stūra. Formas vienmēr kubiskas, fasādes iezīmētas taisnām līnijām un veidotas pēc kontrasta principa – melns un balts, pilns un tukšs.

Tomēr Bērenss ir oriģināls un citāds nemaz nevar būt. To pierāda pēc viņa projekta uzceltā  vācu ķīmiskās rūpniecības uzņēmuma Höchst AG administratīvā ēka. Tā veidota ekspresionisma  arhitektūras garā un sevišķi pēc sava iekšējā veidola pilnīgi atšķiras no visiem iepriekšējiem Bērensa darbiem. Tikai un vienīgi daudzkrāsaini ķieģeļi. No tiem veidotas sienas un grīdas, kāpņu pakāpieni un spēcīgās, “daudzslāņainās”, skatu augšup raidošās kolonnas, pat apkures radiatori ievietoti ķieģeļu “namiņos”. Taču visi šie ķieģeļu mūrējumi nebūt nerada nomācošu iespaidu un neizskatās smagi, pateicoties logu vitrāžām un pieklusināta jūgendstila garā veidotajiem griestu gaismas ķermeņiem.

Rūpnieciskais dizains

Vācu lielākā elektrouzņēmuma AEG (Allgemeine Elektrische Gesellschaib) īpašnieki, tiekdamies iekarot visu pasaules tirgu un jau paspējuši monopolizēt elektrisko spuldžu, aparātu, motoru un tamlīdzīgu preču ražošanu visā rietumu puslodē, piedāvāja Pēterim Bērensam mākslinieciskā direktora amatu. Bija nepieciešams uzreiz atpazīstams, no visiem citiem atšķirīgs mākslinieciskais rokraksts. Tas tad arī bija jāizstrādā Bērensam. Viņš piedāvājumu pieņēma ar nosacījumu, ka vienlaikus turpinās vadīt arī paša arhitektu un mākslinieku biroju, kurā savu ceļu uz lēģendas statusu sāka Valters Gropiuss, Mīss van der Roe, Lekorbizjē.

Bērensa uzdevumu lokā ietilpa arī “mākslinieciskā uzraudzība” pār visu AEG produktu ražošanas estētisko aspektu: sākot ar logotipiem un reklāmām un beidzot ar tipveida ielas lukturu projektēšanu. Turklāt šajā ziņā viņš bija atbildīgs arī par visu uzņēmuma jauno biroju, cehu un fabriku celtniecību. Piecas lielās rūpniecības ēkas, kuras Pēteris Bērenss uzņēmumam AEG projektēja laikā no 1908. gada līdz 1911. gadam, kļuva par viņa kā arhitekta jaunrades virsotni. Vispopulārākā no tām ir turbīnu fabrika Berlīnē (1909). Nekādas dekoratīvās stilizācijas! Tikai racionāla konstrukcija, tikai tērauds un stikls – pirmā tāda tipa celtne visā Vācijā. Šī mūsdienīgā rūpniecības ēka tiek uzskatīta par XX gadsimta rūpnieciskās arhitektūras paraugu.

Pēteris Bērenss bija pirmais, kas radīja to, ko mēs tagad saucam par firmas stilu. Viņš nodrošināja AEG atpazīstamību starptautiskajā tirgū. Visas AEG produkcijas apzīmēšanai Bērenss izvēlējās universālu principu, proti, ģeometrisku figūru – heksaedra, apļa vai ovāla, kā arī to atkārtojumu – kombinācijas. AЕG produkti nebija rotāti ar tradicionālajiem ornamentiem, bet izcēlās ar savu absolūti funkcionālo formu un nepārprotami apliecināto izcelsmi. Bērenss bija pārliecināts: “Tiecoties tikai uz funkcionāliem vai tikai uz materiāliem mērķiem, nekādas kultūras vērtības radīt nav iespējams.” Viņš apgalvoja, ka mākslinieciskā forma ir jāpielāgo, no vienas puses, funkcijai, bet no otras puses – “tehnoloģiskajam dabiskumam”.

Pēteris Bērenss konsekventi turējās pie paša izstrādātā vienota stila veidošanas principa. Viņš izvēlējās inženieriskas, utilitāras formas un tās harmonizēja, pielāgoja noteiktam ritmam un vēlamajām proporcijām. Sadzīves vajadzībām domātie elektropiederumi bija jāievieš cilvēku ikdienas dzīvē. Bērenss centās to ārējo veidolu “attīrīt” no pārmērīga “tehniskuma”. Tā, piemēram, elektriskajām tējkannām viņš piešķīra jaunu formu, kas patīkami atšķīrās no to parastās, rupjās cilindriskās vai koniskās  formas.

Viņš atklāja iespēju radīt veselas viendabīgu priekšmetu sērijas, variējot tikai nedaudzus ģeometriskās formas elementus, materiāla, tā seguma un apdares veidus.

Uz Bērensa paveiktā darba pamata faktiski attīstījās pilnīgi jauns darbības veids – mākslinieciskā konstruēšana. Viņam radās daudz sekotāju, turklāt arī ārpus Vācijas. Un ļoti daudzi viņu atzīst par pašu pirmo dizaineru – šā vārda īstajā nozīmē.

Pēteris Bērenss nomira 1940. gada ziemā Berlīnes viesnīcā “Bristole”, kur bija meklējis glābiņu no paša mājās valdošā aukstuma.