Аrt déco: buržuāzijas pretenciozais šarms

Jonas Maļinauskas

Šķita, ka Pirmais pasaules karš un tam sekojošie sociālie satricinājumi jau būs uz visiem laikiem apglabājuši «sudraba laikmeta» māksliniecisko ideālismu un darījuši galu tā radošajiem meklējumiem. Taču tieksme pēc «augsta» stila, kas ļautu palepoties ar uzkrātajām bagātībām un izcilu sociālo stāvokli, bija palikusi. Vecie un jaunie buržuji, biržas dūži, estrādes un kino zvaigznes, visdažādākie afēristi un bagātās demimonda dāmas tā vien alka bez kavēšanās baudīt dzīvi un šķiesties ar naudu, vēl jo vairāk tāpēc, ka nākamie satricinājumi vairs nebija aiz kalniem. Pieprasījums, kā zināms, rada piedāvājumu, un jauno stila tendenču saplūsme vienotā veselumā bija tikai laika jautājums.

Jaunais stils – art deko (franču val. – «Art déco») – faktiski piedzima Parīzē 1925.gadā, «Starptautiskās modernās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādes» – Exposition internationale des Arts Decoratifs et Industriels Modernes – laikā. Šajā izstādē tika parādīti jaunākie sasniegumi arhitektūras, kā arī interjera, mēbeļu, aksesuāru dizaina jomā un nosprausti divi galvenie lietišķās un rūpnieciskās mākslas attīstības virzieni.

Pirmais, kas vēlāk tika nosaukts par funkcionālismu, proponēja vienkāršas, tehnoloģiskas formas un bija vērsts uz visu sabiedrības slāņu dienišķo vajadzību apmierināšanu, kā arī vētrainajā pēckara periodā jūtamās sociālās spriedzes mazināšanu. Visspilgtāk tas izpaudās Lekorbizjē un Konstantina Meļņikova darbos. Lekorbizjē Parīzes izstādē izpelnījās atzinību par paviljonu ar simbolisku nosaukumu Esprit Nouveau, bet Meļņikovs saņēma «Grand Prix» par padomju paviljona projektu.

Savukārt otrais virziens, kam bija raksturīgs pretenciozs dekoratīvisms un mākslotība, atspoguļoja savus spēkus atjaunojušās un vairojošās buržuāzijas intereses. Pats elegantākais modernisma floreālās strāvas pārstāvis Renē Laliks Parīzes publikai parādīja krāsaina stikla strūklaku ar gaismas efektiem, kura kļuva par iedvesmas avotu tā pasaulslavenā stila radīšanai, kuru mēdza dēvēt par «eleganto Lalika stilu» un kuram bija raksturīga dārgakmeņu apvienošana ar krāsainām emaljām, glazūrām un stiklu. Par tikpat populāru izstādes eksponātu kļuva tā sauktā «Kolekcionāra paviljona» interjers, kuru bija noformējis slavenais luksusmēbeļu galdnieks Žaks Emīls Rulmans.

Rakstnieks Vasilijs Kondratjevs diezgan tēlaini ir atspoguļojis minētās izstādes vispārējo gaisotni: ««Kolekcionāra paviljons» pārsteidza ar gluži vai neiedomājamiem dažādu koku sugu, metālu, akmeņu un stikla mistrojumiem. Telpās, kuras Puarē ateljē meistari bija apgleznojuši un apdarinājuši tiktāl, ka tās līdzinājās Isfahānas dārziem, bija radīta iespēja gan apbrīnot puķes, gan klausīties putnu dziesmas, gan sajust vēja šalkas. Aiz baseina, kuru Armāns Rato bija izrotājis gluži kā Agamemnona guļamkambari vasaras sezonā, virknējās zāles, pa kuru sienām viņš bija palaidis skrieties zelta briežus un pērtiķus, tie traucās uz durvīm, virs kurām sēdēja divi pāvi lepni izplestām astēm un tiem līdzās – tieši tādi paši, tikai Lalika putni, izgatavoti no elektriskās gaismas caurstrāvota zaigojoša stikla. Aiz melni lakota aizslietņa skatam pavērās spoguļistabu anfilāde, un izrādījās, ka tur esošie grāmatplaukti patiesībā ir bārs, savukārt bārs ir tualetes galdiņš, bet kaltā un apzeltītā lāde – radiators. Pa šiem miniatūrajiem labirintiem varēja klejot bez mitas, kamēr statuete – balerīna – nepārlūza uz pusēm un neizmeta garu liesmas mēlīti cigaretes aizsmēķēšanai.»

Art deko ir vienīgais stils, kuram nav robežu; tā radītāji iedvesmu smēlās no visdažādākajiem avotiem. Pols Iribs un Žaks Emīls Rulmans gluži jaunā aspektā traktēja Ludviķa XVI stilu, Žils Lelē Austrumu mākslu «pielāgoja» eiropiešu gaumei, bet Andrē Grū par saviem modeļiem izvēlējās restaurācijas laikmeta mēbeles. Iepriekšējam – Art Nouveau stilam raksturīgās plastiskās un vijīgās formas apvienojās ar barokam raksturīgo greznību un materiālu daudzveidību, bet bagātīgajās koka paneļu inkrustācijās bija skaidri saskatāmas XX gadsimta sākuma modernisma strāvu pazīmes. Tieši šī klasiskā mantojuma un mūsdienīgo mākslas līdzekļu kombinācija tad arī kļuva par jaunā stila pamatu. Vienā un tajā pašā interjerā varēja tikt iekļauti visdažādāko virzienu komponenti – tikai bija svarīgi tos visus saliedēt, lai attiecīgajam interjeram piešķirtu gan «stilu», gan arī individualitāti.

Tieksme pēc eksotikas lika izvēlēties arī attiecīgus materiālus: retas koku sugas (piemēram, melnkoku, ebenkoku, zebrano, palisandru), perlamutru, dekoratīvo marmoru, rajas, ķirzakas un krokodila ādu, kalnu kristālu, kas tika iestrādāts gaismasķermeņos un vitrāžās.  Art deko stilam ir raksturīga pēc augstām tehnoloģijām ražotu materiālu un visdažādāko faktūru – atlasa, plīša, mežģīņu, vatētu virsmu kombinēšana ar primitīviem afrikāņu motīviem un no Senās Ēģiptes vai Mikēnu mākslas patapinātiem arhaismiem, bagātīgi ornamenti un stingras ģeometriskas proporcijas. Jaunās vēsmas ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību ātri izplatījās gan Eiropā, gan okeāna viņā pusē un katrā valstī ieguva citādu formu, bet tajā pašā laikā saglabāja saikni ar franču kultūru. Pats svarīgākais bija tas, ka Art deko ideologi spēja piedāvāt sabiedrībai jaunu priekšstatu par mūsdienīgu greznību un tā arī tūlīt tika pieprasīta.

Viens no visspilgtākajiem Art deko stilistikas avotiem ir elektroierīču, transporta un sakaru līdzekļu dizains. Ar pilnu tvaiku uz priekšu traucošas lokomotīves, ātri automobiļi, debesīs slīdošie aeroplāni un dirižabļi ārkārtīgi iespaidoja savus laikabiedrus un mudināja viņus radīt tā saukto aerodinamisko jeb plūdlīniju stilu, kas pamazām aptvēra ne tikai transporta nozari, bet arī mēbeļu, mājturības priekšmetu ražošanu un lietišķo mākslu. Vienlaikus visās šajās jomās parādījās jauni materiāli līdz ar attiecīgām jaunām tehnoloģijām, piemēram, nerūsējošais un hromētais tērauds, lietās plastmasas, pulētais alumīnijs. Pagājušā gadsimta 30.gadu beigās un 40.gadu sākumā šie materiāli interjera un mēbeļu apdares jomā krietni vien pabīdīja pie malas tradicionālo misiņu, bronzu, ādu un perlamutru. Vēlāk plastmasas tika veiksmīgi lietotas aksesuāru, sadzīves ierīču korpusu, pat veselu mēbeļu izgatavošanā un ar savām spilgtajām glancētajām virsmām izprovocēja totālu krāsas ekspansiju interjerā.

Starpkaru paaudze jeb «zudusī paaudze» gadus, kas vienu no otra šķīra divus pasaules karus, pārdzīvoja kā gara mulsuma un dvēseles tukšuma periodu, jo bija vīlusies modernajā civilizācijā un zaudējusi estētiskos ideālus. Par šāda noskaņojuma alternatīvu kļuva Art deko stils, kura misija bija radīt trauslu labklājības un «krāšņas dzīves» ilūziju. Tas tad arī bija pēdējais, apzināti uz pagātni orientētais Eiropas galvaspilsētu «greznais stils».

Katrs no dižajiem, to vai citu laikmetu raksturojošajiem stiliem ir ietekmējis un veidojis savus «pēcnācējus». Tie ir cēlušies un krituši, nemitīgi pārveidojušies un atdzimuši jaunā posmā un jaunā kvalitātē. Tagad Art deko ir atkal ienācis mūsu dzīvē un organiski savienojies ar citiem arhitektūras un mākslas stiliem.