Viktors Ortā un viņa atstātais mantojums

Art nouveau stils (Krievijā – modernisms, Vācijā un Baltijā – jūgendstils, Austrijā – secession, Itālijā – liberti) mākslā un arhitektūrā parādījās XIX gadsimta beigās. Šā mākslas stila īpatnība bija atteikšanās no taisnām, stingrām līnijām un pievēršanās dabiskākiem un dzīvākiem izliekumiem. Nereti šajā stilā ieturēto darbu radītājiem par iedvesmas avotu kalpoja pati daba.

Šis stils īpaši uzplauka Beļģijā. Brisele 1880. – 1890. gadā bija mākslas kultūras centrs, kur krustojās galveno novatorisko mākslas strāvojumu ceļi. Tāpēc tā nav nejaušība, ka par art nouveau stila izcilu pārstāvi kļuva tieši beļģis Viktors Ortā (1861 – 1947), kas bija slavens ar neparastām formām un līnijām, spilgtu dekoratīvismu un bagātīgu fantāziju.

Viktors Ortā dzimis Beļģijas pilsētā Gentē 1861. gada 6. janvārī. Savu izglītošanos sāka Gentes konservatorijā. Taču izrādījās, ka interese par tēlotāju mākslu un arhitektūru ir stiprāka par mīlestību uz mūziku, tāpēc viņš iestājās Mākslas akadēmijas arhitektūras nodaļā. Būdams vēl pavisam jauns, strādāja Francijā pie arhitekta Ž. Dibuisona. Mācības Viktors Ortā turpināja Briselē, Mākslas akadēmijā, bet kopš 1897. gada bija tur pasniedzējs.

Ortā 1885. gadā izpildīja savus pirmos trīs pasūtījumus. Tās bija dzīvojamās mājas dzimtajā Gentē. Taču vieglu un ātru slavu viņš nemeklēja, tāpēc turpmākajos astoņos gados izkopa meistarību, veidojot nelielas skulpturālas formas un piedalījās dažādos konkursos. Pakāpeniski veidojās savs stils, kurā taisno vertikālo līniju vietā nāca maigi izliekumi, kas pastiprināja telpas izjūtu.

Otrika nams (Maison Autrique). 1893

Iespēja realizēt uzkrātās iemaņas rodas 1893. gadā, kad arhitekts būvē māju pēc sava drauga, inženiera Eižena Otrika pasūtījuma. Māja gan vairāk ieturēta eklektikai tuvā pārejas posma stilā, bet tieši ar to ir interesanta. Iezīmējas nākamais raksturīgais Ortā rokraksts: simetrisko un asimetrisko elementu apvienojums, rūpnieciskie būvmateriāli (betons, dzelzs, stikls), interesanti risināta fasāde, kas it kā izaug no trotuāra un to turpina.

Tasela savrupmāja (Hôtel Tassel). 1893 – 1897

Aptuveni tajā pašā laikā Viktors Ortā būvē māju Briseles Universitātes tēlojošās ģeometrijas profesoram Emīlam Taselam. Tieši šī savrupmāja tiek uzskatīta par pasaulē pirmo art nouveau stila iemiesojumu arhitektūrā. Tieši tur arhitekts izmanto savu unikālo telpas plūstamības sajūtu un visu, kas turpmāk būs sastopams viņa darbos: tērauda konstrukcijas, viengabalainu ēkas dekoru un struktūru, bagātīgu dabisko gaismu. Tasela savrupmāja ir īsta „māja portrets”, kas pilnībā atbilst savam īpašniekam. No materiāliem izmantoti dažāda veida akmeņi, kaltais tērauds, stikls, koks. Telpiskā fasāde labi saskan ar apkārtējām mājām, taču uz to fona nepazūd. Kompozīcija simetriska, ēkas vienlaidu mūra daļas atrodas līdzsvarā ar vieglo stikla erkeru, kuram par balstu kalpo antresola spēcīgā pusapaļā tērauda karnīze. Mājas iekšpuse sadalīta divos paralēlos „korpusos”. Tajā, kura logi iziet uz ielu, izvietoti kabineti un pieņemamās telpas. Dzīvojamās istabas, ēdamistaba, virtuve atrodas ēkas dziļumā. Ortā māju apgādājis ar oriģinālām apkures un ventilācijas sistēmām.

Interesantas mājas interjerā ir metāla kolonnas, kurām ir bagātīga ornamentāla jēga un reizē konkrēta funkcionāla slodze. Prasmīgi kombinējot stiklu un metālu, arhitekts panācis tādu efektu, ka gaisma ieplūst visur, bet kāpņu telpa pārvērtusies par apgaismotu dzīvojamās daļas centru. Istabas mājā bagātīgi piepildīja gaisma. Mājas pirmajā stāvā lielu telpas daļu Viktors Ortā atvēlēja ziemas dārzam, bet augšējo stāvu izolētās istabas izvietoja apkārt centrālajai hallei un iekšējām kāpnēm, ko apgaismo stikla lukturis. Kāpnes, kas ved uz otro stāvu, pārsteidz ar skaistām liektām līnijām un atgādina, cik trausla un skaista ir daba – zāle un koki.

Viņa fantāzija interjera apdarē sniedzas pāri arhitektūras robežām, tiecoties sasniegt  glezniecības brīvību. „Es jautāju sev,” saka meistars, „kāpēc arhitekti nevar būt tikpat neatkarīgi kā mākslinieki?” Metāls Ortā rokās kļūst dzīvs un spēj pārtapt par augiem, zāli un puķēm, par ūdens strūklām. Uz kolonnām gluži kā uz koku stumbriem „aug” metāla savijumi, kas atgādina zarus un lapas. Tos ieskauj kalto kāpņu margu smalkie ornamenti, kā arī gleznaini spilgtas vitrāžas, marmora mozaīkas grīdu ģeometriskais raksts un telpu sadalošo zemo sienas paneļu ritmiskums. Viņš tiecās metālu un stiklu izmantot tā, lai liktu izpausties šo materiālu organiskajām īpašībām un tiem piešķirtu jaunu arhitektonisku un māksliniecisku izteiksmīgumu.

Tasela savrupmājā Viktors Ortā pirmo reizi izmantoja līniju, kas nosaukta par „pātagas cirtienu” un savdabīgi atspoguļo saspringto laika garu, bet tās skaistums kļuvis par art nouveau stila ēku logos un vitrāžās izmantotās grafiskās mākslas un stilizācijas paraugu. (Slavenā līnija „pātagas cirtiens” kļuva par art nouveau stila vizītkarti. Tieši tā kāds kritiķis nosauca efektīgo stiebra izliekumu Hermaņa Obrista portjerā 1895. gadā.)

Solvē savrupnams (Hôtel Solvay). 1894 – 1903

Laikā no 1895. gada līdz 1903. gadam arhitekts izpildīja rūpnieka Armāna Solvē ģimenes pasūtījumu un radīja unikālo piecstāvu savrupnamu ar nedaudz izliektu fasādi, dekoratīviem funkcionāliem elementiem no Ortā iecienītajiem materiāliem – tērauda un stikla.

Viktors Ortā piedāvāja miljonāram Armānam Solvē mājas projektu, kas atspoguļoja progresīvu skatījumu uz cilvēku un viņa dzīves vidi. Iekšpusē ir raksturīgās gaismas akas, ziemas dārzs, daudz brīvas telpas, istabas veidotas tā, lai būtu maksimāli ērtas dzīvošanai.

Atbilstoši tā laika priekšstatiem par fizioloģiju arhitekts vēlējās panākt, lai krāsas un līnijas iedarbotos uz cilvēka bioloģiskajiem ritmiem, paaugstinot viņa „enerģētisko ražīgumu”. Arhitektūras formas viņš saistīja ar bioloģiskās enerģijas patēriņu, cenšoties samazināt cilvēka nelietderīgos pūliņus un veicināt viņa ikdienas žestu harmoniju. Tā, piemēram, izstrādājot kāpņu vai durvju rokturu formu, Ortā ņēma vērā kustību anatomisko dabiskumu, bet telpu platības plānojumā – faktu, ka cilvēks ieelpo aptuveni 10 tūkstošus litru gaisa dienā. Arhitekts atteicās no ierastās vēdināšanas. Balstoties uz fizikas principu, ka silts gaiss ceļas uz augšu, mitrums kondensējas uz aukstām karnīzēm, gaisa straumei nepieciešama ieeja un izeja, viņš radīja novatorisku un dabisku aklimatizācijas, ventilācijas un apkures sistēmu.

Saules stari Solvē savrupnamā ieplūst caur stikla jumtu, piepildot kāpnes, kas kalpo par centrālo, organizējošo elementu. Ar spoguļu sistēmas palīdzību tie nonāk visattālākajos nama nostūros, bet prasmīgi izvietotas lampas visur met gleznainus atspulgus. Sienas rotā freskas, kurās izmantots efektīvs paņēmiens dégrader: virzienā uz griestiem krāsas pakāpeniski dziest, un attēls kļūst blāvāks. Zinot, ka pēc viņa projekta darinātie paklāji nolietosies pirmie, Ortā zīmējumu atkārtoja uz parketa, lai paklājus pēc šā parauga vēlāk varētu atjaunot…

Solvē cēlsirdīgi piešķīra Viktoram Ortē pilnīgu rīcības brīvību attiecībā uz projektu, budžetu un darbu pabeigšanas termiņiem. Tieši tāpēc Solvē savrupnamā valda neparasta veseluma un detaļu harmonija. Šeit visu – no nesošās struktūras līdz durvju rokturu formai, logu bultām – ir pārdomājis viens arhitekts. Jauns vārds arhitektūrā saplūst ar laikmeta elpu, bet inženierrisinājumi kalpo skaistumam.

Tautas nams. 1897 – 1899

Svaigais jaunais stils spilgti izpaužas Tautas namā, kas uzcelts Briselē 1897. – 1899. gadā. Nams, ko pasūtīja Briseles Strādnieku partijas federācija, funkcionalitāti un oriģinalitāti apvienoja ar drosmīgu konstruktīvisko risinājumu. Tas bija vienots tērauda skelets, ko piepildīja lielas stikla plaknes. Stūra daļa, kas izgāja uz laukumu, arhitektam ļāva savdabīgi izliekt ēkas galveno fasādi un izliektās līnijas centrā izvietot galveno ieeju. Interjerā fasādes izliekums iziet uz plašu ēdamistabas restorāna telpu. Virs tās atrodas lekciju zāle, kuras sienas pilnībā samontētas no metāla elementiem.

Ortā māja (Maison Horta). 1898 – 1900

Ortā 1898. gadā ieguva atļauju būvēt savu māju. Tā sastāv no diviem iekšpusē savienotiem korpusiem. Turklāt katrai mājas daļai ir sava neatkārtojama seja. Atbilstoši Ortā tradīcijai dzīvojamā daļa ir atdalīta no darba telpām (šajā gadījumā – no arhitekta ateljē), visas konstrukcijas „mugurkauls” ir kāpnes, ir gaismas akas un mozaīkas. (Tagad tur atrodas Viktora Ortā muzejs.)

Universālveikals Innovassion. 1901

Viktors Ortā XX gadsimta sākumā uzbūvēja vairākas tirdzniecības ēkas. No tām var izcelt Briselē 1901. gadā uzbūvēto universālveikalu Innovassion. Art nouveau stila veidošanās laikā radās jauns ēkas tips – universālveikals, kurā vajadzēja izmantot lielas stiklotas virsmas. No šā viedokļa novatoriska bija Ortā ēka, kur tika izmantots vaļējs dzelzs karkass. Fasādei, kas apgaismoja pirmā stāva tirdzniecības zāli, augšējo stāvu tirdzniecības galerijas un kāpnes, bija daudz metāla vijumu.

Tieši Viktors Ortā bija pirmais ievērojamais arhitekts, kas privātmāju celtniecībā plaši izmantoja tērauda konstrukcijas, stiklu un vitrāžas. Tas ļāva jaunā veidā organizēt ēkas iekšējo telpu, pavērt gaisam un gaismai ceļu uz māju. Pie šīs idejas viņš nonāca, strādājot ar savu skolotāju Alfonsu Balā karalisko oranžēriju celtniecībā Lekenā, Briseles apkārtnē. Vēlāk daudzi arhitekti imitēja viņa paņēmienus, taču meistara līmeni sasniegt nespēja.

Ortā arī turpināja Francijā noturīgo tradīciju – romantisku gotikas interpretāciju. „Es gribu jau fasādē atspoguļot ēkas plānu un konstrukciju tā, kā tas darīts gotikā, un gluži tāpat kā gotikā izrādīt materiālu, bet dabu atspoguļot stilizētā dekorā,” teica Viktors Ortā.

Viktors Ortā sevi apliecināja arī kā interjera meistars. Viņa darbiem raksturīga arhitektūras dekora novitāte, kā arī iracionāla simbolisma apvienojums ar racionālu funkcionalitāti. Fasādes dekors parasti saskan ar iekšējo iekārtojumu, kur katra detaļa ir pārdomāta un sapludināta vienotā ornamentā, kur valda stilizēts augu valsts zīmējums un plastiskas vijīgas formas, kuru pamatā ir jau minētais „pātagas cirtiens”. Kaislīga tieksme pārveidot formas, smalka gaismas un faktūras izpratne, gaumes estētika palīdzēja ierastos materiālus izmantot jaunā veidā.

Fasādes ar izliektiem balkonu režģiem un oriģināliem erkeriem, apaļiem logiem virs durvīm un krāsainiem orhideju un vijīgu sieviešu siluetu attēliem uz sienām  patiesi pārsteidz fantāziju. Katra no šādām ēkām ir spilgts stila paraugs, kas kā komēta uzplaiksnī mākslas vēsturē, atstājot aiz sevis īsas, bet dziļas pēdas.

Ortā 1915. gadā dzīvoja Londonā, bet drīz pārcēlās uz ASV. Tur viņš palika līdz 1918. gadam, līdz Pirmā pasaules kara beigām. Arhitekts 1922. – 1928. gadā radīja Briseles Daiļo mākslu pils projektu. Kopš 1927. gada viņš vadīja Briseles Mākslas akadēmiju. Šā slavenā arhitekta mūžs pārtrūka 1947. gadā. Tasela, Solvē, Ētveldes un paša Ortā savrupmājas  atzītas par UNESCO kultūras mantojuma sastāvdaļu.

Estētisko pārmērību dēļ nelietderīgais art nouveau stils spēja pastāvēt tikai īsu mirkli, bet tā laikā piepildījās mākslinieka mūžīgais sapnis par absolūto mākslu. Kā jebkura virsotne art nouveau stils bija arī strupceļš. Tagad šis ceļš noiets līdz galma, šedevri radīti, stils ir sevi izsmēlis. Līdzīgi raķetei XIX gadsimta deviņdesmitajos gados uzliesmojušajam jaunajam mākslas strāvojumam bija lemts īss mūžs. Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā sākas sagrauto pilsētu masveida atjaunošana, bet dzīvojamos namos ar lētiem dzīvokļiem izsmalcinātais art nouveau stils neder.