Skandināvu funkcionālisms: cilvēkiem domātas lietas

No visiem Rietumu reģioniem Skandināvija (precīzāk – Ziemeļeiropa, kur ietilpst Zviedrija, Norvēģija, Somija, Dānija), šķiet, jau kopš paša sākuma bijusi vislabvēlīgāk noskaņota pret funkcionālisma idejām.

Viens otram radīti

Attālums, kas šo reģionu šķir no Vecās pasaules politiskās, kultūras un reliģiskās dzīves centra, ļāva Skandināvijai attīstīties patstāvīgi, tāpēc daudzi notikumi, kas Vāciju, Franciju, Angliju noveda pie krīzēm un pat asinsizliešanas, šeit noritēja evolūcijas ceļā. Pat tik sarežģītu procesu kā pāreja uz kristietību Skandināvija pārdzīvoja apbrīnojami mierīgi, bet protestantisms jau reformācijas rītausmā ātri kļuva par galveno reliģiju.

Varētu jautāt – kāds tam sakars ar funkcionālismu? Taču funkcionālisms droši vien nebūtu iespējams bez pragmatiskas pieejas arhitektūrai un dizainam, bet pragmatisms sāka Eiropā izplatīties reizē ar protestantismu, kam raksturīga pozitīva attieksme pret darbu un, galvenais, pret labklājību.

Turklāt šī iezīme acīmredzot vienmēr ir bijusi raksturīga zviedriem, somiem un, pastiprināta ar kultūras un reliģisko ietekmi, tā apvienojusies ar ziemeļniecisko mierīgumu un ārkārtīgi saudzīgu attieksmi pret dabu un tradīcijām, dāvājot pasaulei XX gadsimtā gandrīz vai pašas gleznainākās un, ja vēlaties, cilvēcīgākās funkcionālistiskās arhitektūras un dizaina izpausmes.

Cenšamies cilvēku labā

Šo tēzi apstiprināsim ar paša slavenākā un ietekmīgākā skandināvu funkcionālisma skolas pārstāvja – soma Alvara Ālto vārdiem: „Mūsdienu arhitektūra ir racionāla tikai no tehniskā viedokļa, bet galvenais trūkums ir tas, ka racionālisms nav arhitektūru cauraudis pietiekami dziļi. Tai ir jābūt funkcionālai pirmām kārtām no cilvēciskā viedokļa, nevis no tehnikas viedokļa.” Šajos vārdos meistars, kas no jauna skatu punkta raugās uz tolaik vēl jauno stilu, pauž savu kredo.

Ālto ļoti labi saprata, ka mūsdienu arhitektūras uzdevums ir transformēt vidi, to nenomācot. Viņa darbos – īpaši spilgti tas parādās sabiedriskajās būvēs – attiecīgās vietas ainava un pat klimatiskie apstākļi kļūst par pilntiesīgiem kompozīcijas „dalībniekiem”. Piemēram, Vīpuri (Viborgas) pilsētas bibliotēkai Ālto radīja apgaismošanas sistēmu, kurai nebija ēnas: griestos iemontētie piltuvveida lukturi netraucē saules gaismas ieplūšanu, bet telpu piepilda ar maigiem, izkliedētiem stariem. Otaniemi Politehniskā institūta bibliotēkā viņš vienotās telpas „zonējumu” panācis bez nevienas liekas šķērssienas: sadalījums lasītavās, kataloga un abonementa telpā atkal panākts, pateicoties dažādu telpas daļu atšķirīgajam apgaismojumam.

Ālto centieni izmantot pēc iespējas vairāk dabisko gaismu, bez striktas nepieciešamības ar būvkonstrukcijām nesadalīt telpu kļuva par vienu no galvenajiem skandināvu interjera principiem. Elegants minimālisms, vienkārši dabiskie materiāli – gaišs koks, linu audumi – joprojām ir svarīgas pazīmes, kas raksturo šo stilu, kurš iemanto arvien jaunus piekritējus visā pasaulē. Iespējams, ka tā popularitātes pamatā atkal ir tieši „cilvēciskums”: šis stils rada mājīgumu, taču skandināvu mājokļa iemītnieku nepārvērš par interjera piedēkli.

Sevišķi veiksmīgs vecā stila un poētiskā, gandrīz romantiskā Ālto stila apvienojuma piemērs ir Mairea villa Normarku (1938 – 1941), kas tika uzbūvēta Garijam un Mairai Gullikseniem – bagātam rūpniekam un viņa sievai, kura vadīja kompāniju Artec. Kabinets un viesu istabas tajā izceļas ar vienkāršām, plūstošām aprisēm.

Saki „nē” internacionālismam

Skandināvu arhitektu funkcionālisms principā ieņem savrupu vietu, un savās labākajās izpausmēs tam vispār ir maz kopēja ar stilu, kuru mēs parasti saprotam ar šo terminu. Droši vien tieši pateicoties šai zviedru un somu meistaru savrupībai, ir radusies skandināvu arhitektūra un dizains mūsdienu izpratnē.

Lieta tā, ka izcilākie funkcionālisma pārstāvji Rietumeiropā – tādi kā Valters Gropiuss, Mīss van der Roe, Lekorbizjē – to uztvēra kā „internacionālu stilu”. Proti, kā stilu, kuram nav nekādu nacionālu īpatnību. Ziemeļeiropa šai tendencei nepievienojās, tāpēc saikne ar tradīcijām saskatāma gan tā paša Ālto, gan Ameriku „iekarojušā” viņa tautieša Eliela Sārinena, gan zviedra Gunnara Asplunda darbos.

Var sacīt, ka tieši Asplunds noteiktā posmā bija skandināvu funkcionālisma pamatprincipu paudējs. Viņš 1930. gadā kļuva par šim stilam veltītās Stokholmas Arhitektūras, amatniecības un dizaina izstādes galveno arhitektu. Meistara projektētie paviljoni izcēlās ar formu tīrību un brīnišķīgu vieglumu – īpašību, ko nevar nosaukt par raksturīgu Rietumeiropas un Amerikas funkcionālismam. Lieta tā, ka pirms 13 gadiem Gunnars Asplunds izstādē „Mājoklis” demonstrēja „virtuvi strādnieka dzīvoklī”, kura skandināvu dizaineram daudzējāda ziņā kļuva par zīmīgu robežlīniju viņa centienos modernu pieeju savienot ar tradicionālismu. Ar priedes koka mēbelēm un vienā tonī ieturētiem aizkariem un tapetēm aprīkotā zviedru arhitekta virtuve izskatījās reizē gan moderna, gan „tautiska”.

Kā parādīja prakse, nevēlēšanās sekot vispārējām tendencēm ir bijusi pareiza. „Internacionālā stila” mākslinieciskais pamats pavisam drīz izkūpēja, tāpēc ka stila izplatība atklāja konfliktu: arhitektūra, kas neņem vērā apkārtējo vidi (ainavu, vietas kultūras īpatnības), zaudē savu reālo balstu, bet tas savukārt ir pretrunā ar pašiem funkcionālisma principiem.

Dizaina mūžīguma formula

Ejot savu ceļu, skandināvu XX gadsimta arhitektūra nekad nav novirzījusies no sava galvenā uzdevuma – kalpot cilvēkam, kuru kādā brīdī izlaida no acīm „internacionālisti”. Tāpēc speciālisti atzīmē šā reģiona funkcionālisma sociālo un humāno ievirzi, kas izpaužas kā cieņa pret „mazo cilvēku” un pat zināms romantisms – vismaz attiecībā uz formu veidošanu un objektu iekļaušanu vidē. Turklāt arhitektūra, principā esot un paliekot māksla, te saglabā demokrātismu, neieslīgstot primitīvismā.

To pašu pieeju somi, zviedri, norvēģi un dāņi konsekventi ietur jomā, kas viņus padarījusi slavenus visā pasaulē, – interjeru veidošanā un dizaina priekšmetu radīšanā. Nevainojami funkcionējošā formula „cilvēks + funkcija + tradīcija” padarījusi skandināvu stilu par patstāvīgu virzienu, kas ietekmē citas dizaina skolas. Jāteic, ka pats termins „skandināvu dizains” radās daudz vēlāk nekā pati parādība. Tā izveidojās jau pagājušā gadsimta 20.-30. gados, bet vārdu salikums sāka izplatīties kopš 1950. gada – pēc Savienotajās Valstīs notikušās Ziemeļeiropas meistaru izstādes.

Atzīmējuši darbu savdabīgumu, kritiķi un iedzīvotāji faktiski tūdaļ ievēroja trīs svarīgas skandināvu dizaina iezīmes. Pirmkārt, itāļu vai amerikāņu darbos tik reti atrodamo lakonismu. Otrkārt, prasmi strādāt ar nelielām platībām. Treškārt, dabiskumu, mīlestību uz dabas materiāliem. Tas pats Alvars Ālto, kas kļuva slavens ne vien kā arhitekts, bet arī kā dizainers, apgalvoja, ka māksla ir nepārtraukts process, kura mērķis ir atklāt koka, vara, stikla un citu materiālu brīnišķīgās īpašības.

Savu principu Ālto iemiesoja, piemēram, veidojot krēsla Paimio modeli, kas kļuvis gandrīz vai par žanra paraugu: šis ārkārtīgi ērtais sēdeklis izgatavots no līmētā finiera (Somijas bērzs).

Var bezgalīgi ilgi minēt skandināvu dizainerus un viņu zīmīgos darbus. Tā, piemēram, Bruno Matsona izvelkamais galds (1938) ir tipisks zviedru 30. gadu dizaina vienkāršības un racionālisma paraugs. Dāņa Kāres Klinta krēsla Safari un jahtas klāja krēsla modelis ir kļuvis par klasiku. Vēl viens dāņu klasikas paraugs ir piekarināmais gaismasķermenis PH, ko 1925. gadā projektējis Pols Henningsens. Mogenss Kohs kļuva slavens ar saliekamajām mēbelēm, kuru dizains izstrādāts, par pamatu izmantojot tradicionālos vienkāršos un ērtos mīkstos krēslus.

Pārvarot krīzi

Lai cik dīvaini tas būtu, skandināvu, un pirmām kārtām somu, dizaina attīstību labvēlīgi ietekmēja Otrais pasaules karš, pēc kura „ziemeļu stils” attīstījās sevišķi strauji un vēlāk arī iemantoja atzinību Rietumu pasaulē. Pēc 1945. gada Somijas situācija bija ļoti sarežģīta. Šī valsts karoja Vācijas pusē, lai gan Hitlera nostāju neatbalstīja (par to liecina kaut vai fakts, ka valdība atteicās izdot savas valsts pilsoņus ebrejus). Rezultātā šī ziemeļvalsts bija spiesta maksāt kontribūciju, atjaunot sagrauto rūpniecību un pārvarēt izolāciju, ar kuru tā vai citādi saskārās karā zaudējušās valstis. Atgūties no krīzes, atgriezties pasaules arēnā kā pilnvērtīgam „spēlētājam” Somijai palīdzēja intelektuālo resursu mobilizācija – tai skaitā sagrautās pilsētas apbūvējošo arhitektu un dizaineru aktīvā darbība.