Jonas Maļinauskas
Potenciālie nekustamo īpašumu pircēji ir pārliecināti, ka tipveida mazdārziņa zemesgabalā var būvēt tikai nelielas ekonomiskās klases privātmājas, ar ekonomisko klasi saprotot arī “budžeta” izdevumus interjera apdarei. Un tas noved pie drūmas, neizskatīgas dzīvojamās vides. Tomēr, ja zemesgabals atrodas gleznainā piepilsētā, bet darbu veikšanā iesaistās talantīgi arhitekti, tiek iegūts pilnīgi citāds rezultāts.
Aušrīne Šeibeliene
Jauna ģimene ar trim bērniem pēc zināmām pārdomām nolēma dzīvokli vienā no respektabliem Viļņas rajoniem mainīt pret savu māju piepilsētā. Tā kā bija pirmskrīzes gadi un nekustamo īpašumu cenas strauji auga, iespēja iegādāties nepieciešamo zemesgabalu atvirzījās aizvien tālāk no pilsētas Tādēļ ka dzīve tālā nomalē draudēja ar daudzām transporta problēmām, jaunā mājokļa tīkotājiem nācās samierināties ar mazdārziņam atvēlētu dārza platību pilsētas robežās. Tiesa, tas aizņēma 12 simtdaļas hektāra parasto sešu simtdaļu vietā. Pateicoties tam, pēc tipveida projekta uzceltās divstāvu ēkas platību varēja paplašināt līdz 250 kvadrātmetriem.
Galvenās prasības, ko pasūtītāji izvirzīja dizainerei Aušrīnei Šeibelienei, nebija oriģinālas: izveidot interjeru ar neuzkrītošu “pārlaicīgu” dizainu, kas nenovecos 20–30 gadus. Vienlaikus bija domāts izmantot augstvērtīgus materiālus, kas bez būtiskiem pārveidojumiem un rekonstrukcijām spēj izturēt tik ilgu laiku.
Pirmkārt, dizainere paredzēja pārtaisīt jau uzbūvēto karkasu. Tiesa, sākotnējais projekts jau paredzēja iespēju būvi pielāgot pasūtītāja vajadzībām: piemēram, lejasstāva centrālajā daļā nebija kapitālu šķērssienu, bet pārsegumu balstīja tikai dažas tērauda kolonnas; arī kāpnēm uz otro stāvu nebija noteiktas struktūras.
Dizainerei nācās sākt ar telpas funkcionālā sadalījuma pārskatīšanu. Sākotnēji bija paredzēts virtuvi, ēdamistabu un viesistabu izvietot vienuviet, taču pēc pasūtītāja prasības tās tika sadalītas ar darba istabas noslēgto apjomu. Ierosinājums virtuvi iekārtot pēc salas shēmas arī tika noraidīts. Rezultātā tieši virtuves centrā uzradās četrvietīgs ikdienas pusdienu galds, bet cits solīdāks galds pārceļoja uz viesistabas stūri. Šāda kompozīcija radījaa dažas problēmas: lai viesiem pasniegtu pusdienas, jāmet līkums ap darba kabinetu, bet tas pēc pieciem sešiem gājieniem var apnikt. Ņemot vērā no padomju laikiem mantoto atziņu, ka virtuves ir nozīmīga nakts viesību un sirsnīgu sarunu vieta, gaidāms, ka pazīstamās itāļu firmas Сalligaris galdam viesistabā, lai arī to rotātu firmas Axo Light savdabīgais gaismasķermenis, būs ierādīta pieticīga loma kā azartspēļu un pasēdēšanas vietai (labi, ka vismaz kamīns atrodas blakus), bet galvenie notikumi risināsies ap virtuves galdu.
Plānotais virtuves izvietojums patiesām ir ļoti ērts: virtuve atrodas izvirzītajā ēkas daļā, tāpēc tai ir vairāki logi, kas iziet uz dažādām debespusēm un darba zonā ielaiž daudz gaismas. Lai gan ainava kolektīvajā dārzā nekāda izcilā nav, tomēr skats no logiem spēj izdaiļot ēdiena gatavošanas procesu un ģimenes maltītes baudīšanu. Protams, dizaineres piedāvātā virtuves bloka “salas” shēma radītu interesantāku situāciju, taču pasūtītāji no tās diemžēl atteicās.
Šai zonai papildu pievilcību piešķir firmas Arrital Cucines tilīgais virtuves bloks, kura fasādes imitē tumšu ozolkoku, bet galda virsma lieta no gaiša kristalāna. Kā teica Aušrīne Šeibeliene, ja reiz pasūtītājs vēlējās iegūt izcilu kvalitāti, tika nolemts izmantot ievērojamas Itālijas kompānijas pakalpojumus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka salīdzinājumā ar vietējām firmām cenas starpība nebija nozīmīga.
Par pašu spilgtāko partera akcentu, neapšaubāmi, kļuva kāpnes uz otro stāvu. Lai gan projektā sākotnēji bija paredzēta parasta koka un tērauda konstrukcija ar kāpņu laukumiņu un pagriezienu par 180°, firmas Laiptųstilius speciālisti piedāvāja elegantāku risinājumu ar spirālveida betona balstu un koka pakāpieniem. Turklāt galvenais laids bija ar nelielu izliekumu, bet tā lejasdaļā tika izveidots 30° pagrieziens. Margas no tumša koka organiski iederas interjerā un akcentē konstrukcijas vieglumu. Tika radīts skaists kontrasts ar hromētajiem metāla balstiem un dekoratīvo ķieģeļu mūri aizmugurē.
Šajā projektā dizainere atteicās no sarežģītām apgaismojuma shēmām un griestu paneļu kompozīcijas: lakoniskajā kopskatā labi iederas zonu sadalījums ar piekarināmo griestu pazeminātām plaknēm, kā arī taisnstūra plafonu un istabu perimetra iezīmēšana ar apslēptu pagaismu. Līdztekus jau pieminētajiem gaismasķermeņiem ēdamistabas zonā atzīmējams firmas Flos dekoratīvais krāsainais abažūrs virs virtuves galda un Artemide klasiskā grīdas lampa blakus firmas Alberta gaišajam dīvānam viesistabas zonā. Savukārt monumentālo dīvāna siluetu veiksmīgi papildina baltās korpusa mēbeles, ko darinājusi Lietuvas firma Admode.
Kvalitātes, skaistuma un ilgmūžības jēdziens gan dizaineres, gan pasūtītāja uztverē asociējas ar Itāliju. Turklāt tas attiecas ne tikai uz mēbelēm un gaismasķermeņiem, bet arī uz apdares materiāliem, tai skaitā marmoru siltos toņos, kas viesistabā klāj kamīna fasādi. Arī firmas Provenza keramikas flīzes organiski iederas krāsu risinājumā – labi saskan ar dabiskajiem gaišajiem toņiem, ko papildina kontrastējošie tumša koka akcenti. Pēc Aušrīnes Šeibelienes domām, tieši šāds “pārlaicīgs”, dabiskajai pasaules uztverei tuvs krāsu risinājums interjeram nodrošina ilgu mūžu.
