Art noveau. Brīnumainā Gimāra pasaule

Olga Bobrova

Parīze nav iedomājama bez staltā Eifeļa torņa, majestātiskās Parīzes Dievmātes katedrāles, bez čuguna izliekumiem rotātajām metro ieejām. Metāla plastikas šedevru autors ir Hektors Gimārs. Šis arhitekts un dizainers lika pamatus par metro stilu pamatoti uzskatītajam un par Gimāra stilu sauktajam art noveau.

Hektors Žermēns Gimārs dzimis 1867. gadā Lionā. Ģimene 1882. gadā pārcēlās uz Parīzi, kur tajā pašā gadā jauneklis iestājās Nacionālajā dekoratīvās mākslas skolā. Pēc gada viņš pārgāja uz arhitektūras nodaļu, bet 1885. gadā iestājās Parīzes daiļo mākslu skolā. Pēc diviem gadiem jaunais arhitekts dabūja pirmo pasūtījumu – būvēt kafejnīcu Parīzē.

Drīz vien Gimārs uzsāka Castel Beranger celtniecību La Fontaine ielā. Iesākumā bija plānots, ka šī nelielā pils tiks ieturēta neogotikas stilā. Taču viss mainījās pēc brauciena uz Briseli, kur arhitekts pirmo reizi saskārās ar art noveau stilu. Viņš iepazinās ar art noveau beļģu versijas iedibinātāja arhitektūrā Viktora Orta jaunradi. Gimāru dziļi ietekmēja slavenā beļģa vārdi: „Kā ēku apdares elementu man patīk izmantot nevis ziedu, bet kātu.” Kopš šā brīža arhitekta rokrakstam ir raksturīgas dziedošas līnijas, neparasti izliekumi, augu valsts ornamenti. Atgriezies Parīzē, Gimārs radikāli pārstrādāja pils projektu un… radīja savu neatkārtojamo stilu.

Castel Beranger tika uzcelta 1898. gadā (tolaik viņš ieguva arī prēmiju par pašu skaistāko fasādi pilsētā). Gimārs bija pirmais, kas par vienu no arhitektoniskā risinājuma elementiem izmantoja metāla konstrukciju. Ieejas mūra arkā meistars ievietoja asimetriskus kaltus vārtus, kuru ornamentā neviena līnija neatkārtojas. Metāla dekoru viņš turpināja arī vestibilā. Jāteic, ka šo pili laikabiedri citastarp dēvēja par Castel Derange (juceklīgu). Māju kopumā nav iespējams apskatīt: galvenā fasāde ir pavērsta pret šauru ieliņu, tāpēc ēka aplūkojama pa daļām. Droši vien tas atbilda arhitekta iecerei.  Pils vārtu pilonu aprises atgādina noslēpumainas sfinksas, kuru autors ir Odilons Redons – viens no simbolisma pamatlicējiem un Neatkarīgo mākslinieku biedrības dibinātājiem. Savrupmājas galvenā īpatnība ir tās asimetriskums: logi izvietoti pa trepīti, portālu, balkonu un šķērssienu izkārtojums nav ģeometrisks. Pils sānu fasāde iziet uz La Fontaine ielu.  Te atrodas slavenā ieeja ar zaļganzilo režģi, ko ieskauj divas kolonnas, kuras savukārt „grauž” radījumi, kas atgādina lauvas…

Sajūsmināto parīziešu pasūtījumi bira kā no pilnības raga. Bet jaunais arhitekts uz saviem rasējumiem sāka rakstīt „Gimāra stils”, kuram bija raksturīgas liektas līnijas, smalkas detaļas un fantastiskas formas.

Tieši tolaik Gistavs Eifelis metālu apliecināja kā būvmateriālu, savukārt Gimārs parādīja tā plastiskās iespējas. Turklāt, pateicoties viņam, cilvēku dzīvē ienāca art noveau. Viņa mājās dzīve bija patīkama un ērta, dekora smalkums nebija pašmērķis, lai gan Parīzes mājas rotāja skaisti balkoni, fantastiski metāla režģi, dekoratīvi fasādes elementi. Tas bija īsts „arhitektūras balets”, kā trāpīgi to raksturoja laikraksts  Figaro, „viegls kā šampanietis”.

Sevišķi daudz šo šampanieša šļakatu ir Parīzes 16. rajonā. Te, Bualo ielā 34, atrodas viens no pirmajiem Gimāra darbiem: 1891. gadā būvētā savrupmāja Roszé. Vienkāršo eleganto fasādi rotā slīpēti akmeņi, logu lielums atšķirīgs, tos ietver veidojumi, ķieģeli, akmeņi. Interesanta ir Derona-Leventa viesnīca  de la Reonjunas 1ielā 28 (1907. g.). Tā ir mūra ēka pelēcīgos smilškrāsas toņos. Logi izvietoti simetriski, taču formas ziņā ir atšķirīgi. Kaltais dzelzs dekors – vienkāršs. Savrupmāja Меzzara, kas uzbūvēta 1910. gadā La Fontaine ielā 60 tekstilfabrikantam Polam Mezāram, tiek uzskatīta par vienu no visveiksmīgākajiem Gimāra projektiem. Logus rotā grieztas puķes, kaltie balkoni veidoti pēc arhitekta skicēm.

Daudzo Gimāra savrupmāju fasādes viegli atpazīt pēc asimetriski izvietotajiem logiem, tornīšiem un dažādu materiālu izmantojumu vienā plaknē. Sevišķi raksturīgas ir Castel Henriette (1899. g.) un Castel d’Orgeval (1905. g.), kas demonstrē spēcīgi izteiktu asimetrisku „brīvo plānu”, ko Gimārs ieviesa 25 gadus pirms Lekorbizjē teorijas rašanās. Viņš centās mājas būvēt tā, lai interjers kļūtu par eksterjera turpinājumu, bet mājas ārējais izskats harmonētu ar tā „saturu”. Gimārs iekšējo iekārtojumu bija pārdomājis līdz pēdējam sīkumam. Kā piemēru var minēt 1909. gadā Parīzē, Mocarta ielā 122 uzbūvēto Hotel Guimard. Tā ir arhitekta kāzu dāvana viņa jaunajai sievai Adelīnei Openheimai, bagātā amerikāņu baņķiera meitai. No pieciem stāviem četri atvēlēti ģimenes vajadzībām, bet piektajā atradās Gimāra arhitektu birojs. Viena no Hotel Guimard novitātēm ir elektriskais lifts. Šis amerikāņu izgudrojums tika aktīvi izmantots ASV debesskrāpjos. Turpretī Gimārs šo „greznumlietu” uzstādīja mājā, kas bija relatīvi zema. Vienai no labākajām Gimāra mājām fasādes veidotas no akmeņiem un ķieģeļiem. Uzmanību piesaista trešā stāva balkons, ko vainago divas laternas. Ēkā samanāmi arī patapinājumi no agrākajiem arhitektūras stiliem, piemēram, gotikas. Turklāt Hotel Guimard asociējas ar klinti. Un tā jau ir saikne ar Katalonijas tradīciju, ar diženo spāni Antonio Gaudi, kurš tāpat kā Gimārs uzskatīja, ka visa cilvēku pasaule ir Dabas pasaules turpinājums.  Tāpēc arhitektūras uzdevums ir tai atbilst.

Pilsētas municipalitāte 1895. gadā, gatavojoties 1900. gada Vispasaules izstādei Parīzē, kārtējo reizi atgriezās pie metro celtniecības. Radās jautājums par staciju ieeju ārējo izskatu. Aizliedza tās izvietot sabiedrisko ēku cokolstāvos, bet tika plānots uzbūvēt atsevišķus paviljonus viegli pieejamās vietās. Elegantajām ieejām bija vajadzīgs savs neatkārtojams stils. Vairākos konkursos piedalījās daudzi slaveni un autoritatīvi Francijas arhitekti. Galveno godalgu ieguva Derē. Taču darbs tika uzticēts Gimāram. Lieta tā, ka Metro administratīvās komitejas prezidentam, baņķierim Adriānam Benāram patika art noveau stils, proti, Gimāra stils.

Hektors Gimārs piedāvāja četrus ieejas variantus. „Vienkāršo”: kāpnes ieskauj režģis (metro stacija Place d`Italie). „Ar laternām”: metro ieeju rotā divi gari čuguna stublāji, kurus vainago skaisti lukturi, kas pumpuru veidā savijušies virs „izplūduša” uzraksta Metropolitain (metro stacija Monceau). Diviem ieejas variantiem ir jumts. Pirmais variants (metro stacija Abesses): vaļēja lapene ar stipri izvirzītu stiklotu nojumi, kas atgādina izplestu pāva asti. Otrais variants:  slēgta lapene ar čuguna balstiem un matētu stiklojumu  (metro stacija Porte Dauphine). Pateicoties dabiskajai formai un „vecās” bronzas zaļajam tonim, Gimāra veidojumi labi iederējās pilsētas kvartālos, ielās parādījās milzīgi juvelierrotājumi, bet Parīze ieguva vēl vienu vizītkarti. Salvadors Dalī 1931. gadā savas Parīzē sarīkotās izstādes katalogā rakstīja: „Briesmīgajās ielās, ko no visām pusēm saēd realitātes korozija, kuru mūsdienu māksla vēl atbalsta un pastiprina, mūsdienu Parīzē, kas strauji iegūst industriālus vaibstus, Gimāra ansambļi mums paveras kā garīgās noturības simbols.”

Taču ne jau visi Gimāra novitātes pieņēma. Parīzes avīzē La Сroix 1902. gada 17. martā parādījās raksts „Gimāra un Benāra kungu provokatīvā pornogrāfija”. ko bija parakstījis vikārs, tēvs Augustīns Kotārs. Autors uzbruka arhitektam un pie reizes arī baņķierim, kas ļaujoties visiem nāves grēkiem un propagandējot izvirtību un riebeklības. Atzīstot Gimāra mākslu par „aizvainojošu” un „zaimojošu”, vikārs to pasludina par „pornogrāfiskiem atkritumiem”,  kas godīgus cilvēkus ievelk izvirtības muklājā. Adriānam Benāram tika pārmesta „apšaubāma” gaume un noziedzīga darbība. Beigās autors pieprasīja arhitekta darbus iznicināt, viņu pašu ieslodzīt psihiatriskajā slimnīcā, bet Benāra kungu atlaist. Tādējādi, pēc Kotāra domām, sirgstošā sabiedrība nekavējoties tiks izārstēta.

Taču, neraugoties uz tik bargu kritiku, Gimārs vēl piecus gadus turpināja „pavest un samaitāt” godīgos līdzpilsoņus, būvējot aizvien jaunus paviljonus. Viņš radīja kopskaitā 88 kompozīcijas, kas rotāja 66 Parīzes stacijas. To uzstādīšana beidzās Pirmā pasaules kara laikā. Kad art noveau stils zaudēja savus piekritējus, sākās Gimāra kompozīciju nomaiņa. Pēc Otrā pasaules kara Gimāra kompozīciju demontāža tika atjaunota. Demontētie elementi nonāca Parīzes transporta pārvaldes noliktavās, tos, kas bija labi saglabājušies, izmantoja atlikušo metro ieeju rekonstrukcijai. Tagad Gimāra „metropolitēniskie” darbi rotā metro stacijas Monreālā, Lisabonā, Čikāgā, Mehiko un Maskavā. Blakus Kijevas stacijai esošās metro stacijas izejas arhitektoniskais noformējums harmoniski iederas Krievijas galvaspilsētas Eiropas laukumā.

…Hektors Gimārs līdzīgi kā daudzi citi radoši cilvēki kaitināja gan publiku, gan varasvīrus. Viņa darbi netika finansēti. Bet pēc tam viņu aizmirsa. Fantāzijas uzburtās unikālās arhitektūras pasaules autors nomira 1942. gadā Ņujorkā. Bet Gimāra muzeja Francijā līdz pat šim laikam nav.