Aleksandrs Muromcevs
Foto: Karlas, Valdas Račyla, Darius Gumbrevičius, Anna Stanevičiene
Pārmērīgie interjeri – tieši tā ir tulkojams salona nosaukums “Interjerai be saiko”. Šis interjera salons atrodas Viļņas centrā, un to vada stiliste dekoratore Indra Marcinkevičiene. Apgalvojumu “Ar labām lietām ir tā – jo vairāk, jo labāk” droši var uzskatīt par viņas radošā darba moto, kas veiksmīgi iedzīvināts daudzos Lietuvas privātajos interjeros. Bet viss sākās pirms dažiem gadiem ar sava pašas dzīvokļa un pēc tam arī dzīvojamās mājas iekārtošanu.
Indra Marcinkevičiene
Šo pāri bez šaubām var nosaukt par veiksmīgu radošo tandēmu: Vilmants Marcinkevičs ir ievērojams, tālu aiz Lietuvas robežām pazīstams gleznotājs, bet viņa sieva Indra–stiliste un dekoratore. Pirmo reizi viņi savus radošos spēkus interjera jomā pārbaudīja savā pašu dzīvoklī Užupē – rajonā, kas tiek dēvēts par Viļņas Monmartru. Tieši tur pirmo reizi tika radītas mēbeļu un aksesuāru kompozīcijas “fusion” stilā, bet uz sienām un griestiem parādījās spilgti krāsu akcenti. Dzīvoklis izraisīja interesi paziņu un draugu vidū, pienācīgu uzmanību tam veltīja arī vietējie interjeram un dizainam veltītie izdevumi. Ar laiku mājīgā bēniņu telpa kļuva jaunajai ģimenei par šauru, un tika pieņemts lēmums iegādāties jaunu dzīvojamo platību. Ņemot vērā savdabīgo kredītbuma laiku konjunktūru, izvēle nosvērās par labu privātmājai. Jaunā mājokļa projektu sagatavoja sens ģimenes draugs, populārais arhitekts Alvīds Šeiboks. Tika nolemts, ka jaunajā mājā ir jāapvienojas klasiskā stila omulībai ar mūsdienu arhitektūrai raksturīgo lakonismu. Šī ideja tika iemiesota pašā mājas struktūrā – dzīvojamā daļa no ārpuses ir apšūta ar koku un pārklāta ar tradicionālo divslīpju jumtu, bet mākslinieka darbnīca ir taisnstūrveida telpa ar dekoratīvo flīžu apdari un plakanu jumtu.
Klasikas un modernisma kontrasts ir pamatā arī interjera risinājumam. Kā stāsta Indra Marcinkevičiene, jau projektēšanas stadijā kļuva skaidrs, ka dažas zonas, piemēram, virtuve un vannasistabas, tiks iekārtotas mūsdienīgā stilā. Savukārt klasikai vajadzēja tikt koncentrētai pirmām kārtām lielajā viesistabā-ēdamistabā pirmajā stāvā un trijās guļamistabās otrajā stāvā. Lai gan saimniekiem tīri labi patika tas, ka senlietu ir daudz un varbūt pat mazliet par daudz, viņi nebūt netaisījās savu mājokli pārvērst par kaut ko līdzīgu antikvariātam: interjera vispārīgā ideja bija tāda, ka klasiskajiem un mūsdienīgajiem elementiem, veidojot kontrastus, visiem kopā tieši tādējādi ir jānodrošina dzīvojamās telpās harmoniska un mājīga atmosfēra. “Man, protams, patīk vecas lietas, bet dzīvot starp tām es nevarētu – tas visādā ziņā būtu grūti,” saka Indra. Interjera detalizācijas procesā bija daudz improvizāciju, mēģinājumu un kļūdu; dažas lietas nācās vairākkārt pārvietot. Palaikam radās pat radošas domstarpības: Indra iestājās par aktīvu krāsu “intervenciju”, bet Vilmants gan labprāt būtu gribējis to mazliet apvaldīt. Galu galā nācās pieņemt kompromisu: viesistaba palika balta, toties guļamistabas iezaigojās visos zaļās un violetās krāsas toņos. Indra, kas bija uzņēmusies interjera dizaineres lomu (projekta tehnisko daļu izpildīja arhitekte R. Jonikaitе), galveno uzmanību pirmajā stāvā pievērsa plastiskajiem akcentiem – kamīna portālam, sniegbaltajai virtuves “salai” un vaļējām kāpnēm uz otro stāvu. Taču uzreiz pēc iemitināšanās jaunajā mājā noskaidrojās, ka spilgtu krāsu pirmajā stāvā tomēr ir par maz. Indrai radās ideja, ka otrajā stāvā izmantotos krāsu motīvus varētu atkārtot platās joslās uz viesistabas galasienas. Pēc vēl dažu sīkāku elementu pievienošanas sienas plakne pārvērtās par krāsainu fresku – reljefo kompozīciju izstrādāja māksliniece Loreta Švaikauskiene, kuras darbu stilu varētu raksturot kā “tekstila neobaroku”. Lieta tā, ka masīvais reljefs ir nevis izgriezts kokā, bet sаšūts no lateksa auduma ar pildījumu un pārklāts ar zelta krāsu. Šis panno lieku reizi apliecina pārmērību kā jaunrades paņēmienu. Indra pašas projektētajos interjeros vēl joprojām labprāt izmanto L. Švaikauskienes darbus un citastarp arī dekoratīvos rāmjos ietvertus spoguļus, jo, kā atzīst pati dizainere, to izmantošana “ir vienkāršs paņēmiens, ar kuru mājā esošo lietu daudzumu var dubultot”.
Indra stāsta, ka par izejas punktu interjera noformēšanai bieži vien kļūst kāds oriģināls vai eksotisks objekts. Viens no šādiem objektiem bija antīks, griezumiem rotāts koka galds ar virpotām kājām, kuram vieta pēc ilgām diskusijām tika atrasta… otrajā stāvā, guļamistabā. No funkcionalitātes viedokļa tas tur, protams, nemaz neiederas, toties stilistiski ļoti veiksmīgi «saspēlējas» ar griestu lampu un piespiež apiet ar līkumu tās zemu nokārušos korpusu. Virpoto kājiņu apaļīgo siluetu Indra ir izmantojusi arī žurnālu galdiņam viesistabā, un laika gaitā (atzīmēsim, jau ilgi pirms spāņa Haimes Gijoma), atkārtojot turpmākajos intejeros, padarījusi par vienu no saviem “firmas” motīviem. Par viesistabas «pamatelementu» kļuva mākslinieka Lina Cicena glezna, kas ar savu sarkanīgajos un bordo toņos ieturēto kolorītu ietekmēja mēbeļu pārvilkuma un grīdas paklāja izvēli. Par vēl vienu “naglu” pirmajā stāvā kļuva pie milzīgā loga novietotā itāliešu stāvlampa “Pallucco”, kas balstās uz gracioza trijkāja un mazliet atgādina debesu sfēru un citu romantisku objektu novērošanai paredzētu teleskopu. Pavisam nesen sentimentālajā gaismasķermeņa un griezumiem rotāto krēslu kompānijā negaidīti «ielauzās» parupji veidots taisnstūrveida koka krēsls (dizains: Endrū Martins, Lielbritānija) – vēl viena kompozicionālā kontrasta izpausme.
“Māja ir nevis muzejs, bet dzīvs organisms, kas pastāvīgi mainās. Mūsu māja ir stabila, bet dinamiska. Tāpēc šeit visu laiku parādās jaunas lietas, bet dažas no vecajām pazūd bez pēdām,” saka Indra Marcinkevičiene. Viņas pašas mājas interjers apstiprina savas autores jaunās profesijas izvēli, un tagad Indra sekmīgi noformē dzīvojamo telpu interjerus citu pēc cita. Aizvien jaunas telpas cilvēkiem par prieku un par brīnumu tiek piesātinātas ar spilgti kontrastējošām krāsām, priekšmetiem un materiāliem.
