Tilts Helix Singapūrā. Architecture & Architechs 61.
Jonas Maļinauskas
High-tec stils, kas pazīstams arī ar nosaukumu „strukturālais ekspresionisms”, radās XX gadsimta 70. gadu mijā, kad celtniecības industrijā plaši tika ieviestas augstās tehnoloģijas. Tas kļuva par savdabīgu tiltu starp vēlīno modernismu un postmodernismu, ar kuru vēlāk nonāca ciešā saskarē.
Pieņemts uzskatīt, ka par tiešo tā rašanās stimulu kļuva kosmosa kuģa „Apollo 11” apkalpes izkāpšana uz Mēness virsmas (1969) – notikums, kas līdz pat šim laikam ir viens no spilgtākajiem cilvēces tehniskajiem sasniegumiem. Jāatzīmē, ka high-tec līdzīgi kā daudzi XX gadsimta beigu – XXI gadsimta sākuma stilistiskie strāvojumi nekad nav pretendējis kļūt par visaptverošu, totālu mākslas stilu, kāds savulaik bija, piemēram, gotika vai art deco. Visspilgtāk tas izpaudās arhitektūrā, interjeru un mēbeļu dizainā, turpretī lietišķajā un tēlotājā mākslā faktiski nebija pieprasīts. Tomēr pēc dažiem gadiem, pēc zināmas ažiotāžas šis stils nekļuva par vēsturi – tā ideoloģiju daļēji pārņēma futūrisms, bet daži radošie paņēmieni tika izmantoti par mūsdienu dzīvojamo un sabiedrisko interjeru stila pamatu.
High-tec līdzīgi kā agrāk Eiropas arhitektūrā sevi aktīvi pieteikušais brutālisms centās dzīvojamo un sabiedrisko ēku būtību atspoguļot to interjerā un eksterjerā, vizuāli uzsvērt tērauda un betona nesošo konstrukciju nozīmi. Nereti šīs konstrukcijas tika pretstatītas sienām un pat īpaši demonstrētas, kā tas notika Parīzē, Žorža Pompidū centra projektā (1971–77), kurš kļuva par jaunā stila ideoloģisko manifestu. Iesākumā itāļa Renco Piano un angļa Ričarda Rodžersa kopīgais garabērns radīja parīziešiem tik dziļu šoku, kāds nebija pieredzēts kopš Eifeļa torņa būvniecības laikiem. Divu vēsturisko kvartālu vietā slējās dažādas krāsas cauruļu, tērauda konstrukciju un nostieptu trosu mudžeklis, kas visai maz līdzinājās tradicionālajai arhitektūrai. Tomēr ēkas ekspluatācija drīz vien apliecināja, ka plānojums ir pamatots: komunikācijas un nesošās konstrukcijas iznesot ārpusē, bija attīrīta ēkas iekšējā telpa un tika radīti gandrīz vai ideāli apstākļi vērienīgām ekspozīcijām un instalācijām. Ričards Rodžerss arī turpmāk līdzīgā veidā akcentēja nesošās konstrukcijas, piemēram, Madridē būvējot Barahas lidostu (1997–2006 ). Projektam 2006. gadā tika piešķirta prestižā Karaliskā britu arhitektu institūta RIBA prēmija. Tiesa, tērauda kolonnas šoreiz bija atstātas ēkas iekšpusē, toties tika nokrāsotas spilgti dzeltenā krāsā un kontrastēja ar koka seguma viļņiem. Viens no jaunākajiem projektiem, ko izstrādājis birojs, kurš tagad pārdēvēts par Rogers Stirk Harbour + Partners, ir debesskrāpis Leadenhall, kura celtniecību Londonā paredzēts pabeigt šogad. Savdabīgās tērauda karkasa struktūras dēļ londonieši ēku dēvē par „siera rīvi”.
Citā hrestomātiskā projektā – bankas HSBC galvenajā mītnē Honkongā – arhitekts Normans Fosters (vēlāk iecelts par Viņas Augstības bruņinieku) ne tikai ēkas ārpusē atstāja apjomīgo nesošo konstrukciju, bet arī vizuāli akcentēja saliekamo dzelzsbetona struktūru. Tika ieviesti jauni tehniskie risinājumi, piemēram, kustīgā lielformāta horizontālo spoguļu sistēma, kuras uzdevums ir iekštelpas nodrošināt ar dabisko gaismu.
Turpmāk, stilam izplatoties, konstrukciju un komunikāciju izrādīšana ieguva totālu raksturu. Tāpēc arhitektūras vēsturnieks R.Banheims high-tec stila mājas nosauca par „apkalpojamiem šķūņiem”. Taču pēc smagnējā brutālisma šis virziens ēku struktūru padarīja vieglāku un tām piešķīra cienīgāku izskatu. Iesākumā runa bija galvenokārt par tēraudu un dzelzsbetonu, bet pēc novatoriskajiem darbiem, ko piedāvāja par „strukturālās inženierijas Džeimsu Džoisu” dēvētais īrs Pīters Raiss, plašu atzinību iemantoja stikls. tai skaitā konstrukcijas bez rāmjiem. Pats ievērojamākais Pītera Raisa projekts ir Luvras „Stikla piramīda” (arh. I.M.Pejs, 1985). Vienlaidus stikla fasādes, kas balstās uz vieglām metāla konstrukcijām, iekaroja visu pasauli, piemēram, Viļņā tās izmantoja, būvējot Swedbank ēku kompleksu (arh. A.Ambrass, 2008). Tādas pašas konstrukcijas un materiāli ar zināmiem panākumiem tika izmantoti arī privātajā celtniecībā, galvenokārt pentkausu un bēniņu (loftu) iekārtošanā.
Tieši bēniņi, ko bieži vien iekārto vecās rūpnīcās, kļuvuši par labvēlīgu vidi high-tec ieviešanai interjerā. Svarīgu šā stila formas elementu – struktūras detaļu, komunikāciju un iekārtojuma fragmentu – netrūka, vajadzēja tikai izlemt, ko saglabāt, bet ko nojaukt un izmest. Sākot ar Maikla Hopkinsa XX gadsimta 80. gadu hrestomātiskajiem darbiem, dizaineri ļoti drīz izstrādāja īpašu „bēniņu stilu”, kas zeļ un plaukst joprojām. Tas paredz, pirmkārt, plašas koptelpas (100 kvadrātmetru un lielākas) ar brīvu plānojumu un augstiem griestiem, kas ļauj iekārtot papildu līmeni/stāvu. Otrkārt, ir jābūt redzamām un uzsvērtām nesošajām konstrukcijām, balstiem, kolonnām un citiem struktūrelementiem. Treškārt, zināmai daļai sadzīves komunikāciju (ventilācijas kanāli, ūdensvada caurules, elektroinstalācija u.c.) arī jābūt redzamai. Ceturtkārt, pēc iespējas jāsaglabā un jāparāda dabiskās sienu un griestu sastāvdaļas – ķieģeļi, monolītais betons, gofrētās metāla loksnes, koka sijas. Piektkārt, daļa svarīgu mēbeļu un iekārtu – kāpnes, gaismekļi, plaukti, galdi, drēbju pakaramie – jāņem no ražošanas vides vai vismaz jāizgatavo no atbilstošiem materiāliem. Var minēt daudzas dizaina īpatnības, taču jau no minētajām ir skaidrs, ka bēniņu iekārtošanai visvairāk piemērots ir tieši high-tec.
Jāteic, ka ar bēniņiem stila ietekme neaprobežojas. Mūsdienu interjerā atsevišķām telpām un funkcionālajām zonām var izmantot daudzveidīgu stilistiku, taču dažas no šīm telpām un zonām ir sevišķi piemērotas augsto tehnoloģiju vizuālai atspoguļošanai. Vispirms tas attiecas uz mājas biroju un virtuvi, bet pēdējā laikā – uz vannasistabu.
Jau high-tec veidošanās laikā svaigo arhitektūras ideju ietekmē sāka parādīties jaunas struktūras un materiāli – piemēram, vieglas metāla konstrukcijas un stikla plaknes, kas darba galdus padara gandrīz neredzamus. Sakarā ar pāreju uz informācijas digitālu uzglabāšanu nav vajadzīgas arī korpusa mēbeles daudzajām dokumentu mapēm. Raksturīgs šāda stila piemērs ir biroja mēbeļu sērija Nomos, ko sers Normans Fosters projektējis kādai no angļu kompānijām. Tās metāliskā daļa izceļas ar filigrāni smalkām lietām detaļām un iespaidīgu montāžas kvalitāti, bet estētisko efektu pastiprina stikla un hromētā tērauda dekoratīvais kontrasts. Arī pēc 30 gadiem šī sērija nav novecojusi, jo tai izvirzītās prasības ir aktuālas gan tradicionālajiem, gan mājas birojiem. Un tās ir šādas: vieglas konstrukcijas, kas palīdz vizuāli taupīt telpu, ērta instalācija iekārtu pieslēgšanai, caurspīdīgas galda virsmas, kas rosina ievērot kārtību.
High-tec stila popularitāte virtuvē izskaidrojama ar centieniem nodoties kulinārijai vai vismaz radīt tādu iespaidu draugu un paziņu acīs. Tāpēc virtuvē parādās gandrīz vai profesionāļiem domātas iekārtas un mēbeles, piemēram, firmas Franke augsta spiediena krāni. Darba virsmas parasti ir no nerūsoša tērauda, un tām tiek pieskaņotas iebūvētās sadzīves tehnikas fasādes. Plaukti nereti ir vaļēji, instrumentus saimnieki neslēpj, bet izkarina redzamā vietā, lai allaž būtu pie rokas un atstātu vajadzīgo iespaidu. Nerūsoša tērauda tvaika nosūcēja diametrs tiek piemeklēts tāds, lai vajadzības gadījumā no plīts nopūstu kastroļus kopā ar piedegušo saturu… Ja runājam nopietni, „totāla” high-tec virtuve ar tajā bagātīgi izmantoto stiklu un metālu bieži vien atgādina operāciju zāli un arī vajadzīgās sterilitātes uzturēšana prasa ne mazāk spēka un līdzekļu kā pati ēdiena gatavošana. Tāpēc dizaineri virtuvē parasti high-tec apvieno ar citu stilu elementiem.
Hroma un niķeļa nekad nav trūcis vannasistabā, taču augsto tehnoloģiju stils paredz, ka izlietnēm, galda virsmām un korpusa mēbelēm līdztekus keramikai jāizmanto arī stikls, bet ūdensvada mezgliem un notekcaurulēm jābūt redzamām. Šķērssienām un duškabīnēm plaši tiek izmantots stikls bez ietvariem un piekarināmas sistēmas, un tikai tualetes podi pagaidām nav pārāk caurredzami. Pēdējā laikā ar stiklu un spoguļiem veiksmīgi konkurē plastmasa – piemēram, kopīgajā Šveices un Itālijas projektā Kartell by Laufen liela daļa korpusa mēbeļu izgatavota no izturīga polikarbonāta.
1. Virtuve Skyline Lab. Snaidero. 2. Virtuve Sheer. Gatto Cucine.
Protams, dzīvojamo telpu interjeros high-tec stilu galvenokārt pārstāv dažādas iekārtas un mēbeles. Atšķirībā no citiem stilistiskajiem virzieniem augsto tehnoloģiju elementus var nosacīti iedalīt trijās grupās. Pirmajā ir vecie vai restaurētie rūpniecības objekti, ko izmanto jau sākotnēji paredzētajam nolūkam, – piemēram, cehu gaismasķermeņi, griestu ventilatori vai rūpniecības ledusskapji. Parasti to vērienīgums neatbilst pieticīgajām sadzīves vajadzībām, taču lielās bēniņu platības ļauj kopējam apgaismojumam un platības norobežošanai izmantot milzīga apjoma gaismekļus.
Otrajā grupā ietilpst objekti un instrumenti, kas tiek izmantoti ierastajam nolūkam. Piemēram, par agrīnā high-tec spilgtu objektu kļuva skapis Robostacker, kas samontēts no vairākām veļas mazgājamo mašīnu centrifūgu tvertnēm. Pateicoties cilindriskajai formai, hromētās virsmas spīdumam un aktīvajai faktūrai, skapis kļuva par oriģinālu interjera akcentu. Atsevišķu grupu veido objekti, kas pēc principa Ready Made komplektēti no šķietami nesaderīgām, bet jau gatavām lietām un elementiem. Šādu komplektu veidošanā liels meistars bija slavenais itāļu dizainers Ahils Kastiljoni, kas savu leģendāro krēslu Mezzadro samontēja no tērauda plāksnes, lāpstas kāta un sējmašīnas sēdekļa. Galda lampa Arco sastāvēja no izliekta mieta, kas piestiprināts pie marmora gabala, bet lampa Тото – no automobiļa luktura un makšķeres. Visas šīs lietas, kas tapušas 20 gadus pirms termina high-tec rašanās, tomēr ir kļuvušas par tā klasiku. Var droši apgalvot, ka vairums šā stila unikālo objektu pēdējos gados radīti tieši šajā kategorijā.
Visbeidzot, trešā grupa – tie ir objekti, kas, izmantojot high-tec raksturīgos paņēmienus un materiālus, izveidoti no jauna. No tiem vispirms jāmin pulēts metāls, tai skaitā liets un štancēts alumīnijs, kas izstrādājumiem piešķir izteiktu tehnisku izskatu. Pirmie mēģinājumi izgatavot alumīnija mēbeles bija jau XX gadsimta 30. gados (zināmais Hansa Korea krēsls Landi, kas paredzēts izmantošanai dirižabļos), taču diemžēl metāla plāksnes nebija pietiekami izturīgas. Pēc kara tika apgūta precīzās liešanas metode, kas ļauj no alumīnija izgatavot glītas un izturīgas detaļas, konkrēti, krustveida savienojumus, kantoru krēslu atzveltnes un roku balstus. Pirmo šāda krēsla modeli izgatavoja amerikānis Čārlzs Imss 1958. gadā, bet pēc 10 gadiem, high-tec uzplaukuma periodā, biroju krēsli, kuriem pamatā bija alumīnijs, pārvērtas par īstiem Sitzmaschine, kurus varēja regulēt, veicinot ergonomiku un darba kvalitāti. Vēlāk ievērojamais mūsdienu tehniskā minimālisma pārstāvis, vācu dizainers Konstantīns Grčiks no alumīnija lējumiem veidoja sērijas Chair One krēslu sēdekļus, bet kontrasta nolūkā vairākos modeļos pamatu darināja no monolīta dzelzsbetona – tā sakot, droši, lēti un pamatīgi…
Ne mazāk slaveni un godājami ir Izraēlas dizainera Rona Arada darbi, piemēram, krēsls Well tempered chair no nerūsoša tērauda loksnes. Tiesa, ir pagrūti to nosaukt par sērijveida izstrādājumu: tāpat kā citi šā autora projekti krēsls izgatavots ar rokām un nelielās sērijās. Taču, ja vērtējam no „materiālzinātnes” viedokļa, tas neapšaubāmi pieder pie žanra klasikas, ko, protams, nevar teikt par daudzajām kopijām un variācijām, kuras ražo trešās pasaules valstīs. Visai viduvējā izpildījuma kvalitāte tos drīzāk ļauj pieskaitīt etnogrāfiskajam, nevis augsto tehnoloģiju stilam.
Slaveno autoru un unikālo izstrādājumu uzskaitījumu varētu turpināt, taču arī tāpat ir skaidrs, ka high-tec ir vēl nenostaigāts dizaina vēstures posms. Tas ir dzīvs stils, kas nemitīgi attīstās un dzīvojamai videi piešķir neatkārtojamas nokrāsas.
