Art nouveau. Novators, racionālists, universāls mākslinieks – Čārlzs Makintošs

Olga Bobrova

Čārlzu Renniju Makintošu pamatoti dēvē par vienīgo art nouveau stila aizsācēju un pamatlicēju Lielbritānijas arhitektūrā, kur tolaik valdīja neoromantisms. Taču Makintošs nebija tipisks stila pārstāvis. Viņa art nouveau variants – tas ir smalkums un atturība, bez stila pamatiezīmēm: nav nedz uzskrūvēta ritma, nedz līniju, kas atgādina pātagas cirtienu, nedz bagātīgu augu valsts ornamentu.  Bet kā dizainers Makintošs radīja darbus, kuru dizains apsteidza laiku.  Tie ir ģeometriski un funkcionāli, bet to proporcijas – harmoniskas, bez pārmērībām..

 “Slimā” bērnība

Čārlzs Rennijs Makintošs dzimis Glāzgovā 1868. gada 7. jūnijā policijas ierēdņa ģimenē. Viņš bija otrais 11 bērnu ģimenē.  Kājas traumas dēļ bija spiests atturēties no bērnu kompāniju rotaļām, viņam bija sēdošs dzīvesveids.

Lai neskumtu, viņš daudz zīmēja dārza puķes.  Rezultātā tapa cikls “Herbārijs”. Šīs puķes vēlāk izrotāja daudzus interjerus.

Mācības un “Četru grupa”

Viņš mācījās Alana Glena mākslas skolā Glāzgovā un vienlaikus praktizējās pie arhitekta Džona Hačesona.  Arhitektūras apguvi turpināja mākslas skolā pie Frensisa Ņūberija.  Vēlāk viņš savai alma mater pateicās, radot skolas jaunās ēkas projektu – arhitektūras šedevru, kas rotāja Glāzgovu. Pabeidzis mācības 1889. gadā, sāka strādāt arhitektu birojā Honeyman & Keppie (no 1904. gada pilntiesīgs partneris).  Viņš ar prieku, azartu un nemainīgu interesi apguva arhitektūru un mākslu. 1890. gadā tika apbalvots ar speciālo Aleksandra Tompsona stipendiju, kuru izmantoja braucienam uz Franciju un Itāliju arhitektūras studēšanas nolūkā.

Studiju gados viņš vadīja savdabīgu art nouveau virzienu, kas bija radies Glāzgovā XIX gadsimta beigās.  Kustības kodols bija “Četru grupa” – Makintošs, viņa draugs Herberts Makneirs un māsas Makdonaldas.  Vēlāk jaunkundzes uzvārdu nomainīja, kļuva par Mārgaretu Makdonaldu un Frensisu Makneiru.  Šī grupa radīja “Glāzgovas stilu” grafikā, dekoratīvi lietišķajā mākslā, mēbeļu un interjera projektēšanā.

Taču darbi neguva “Mākslas un amatu kustības” mākslinieku atbalstu.  Skotu projekti asi tika nosodīti 1896. gada “Mākslas un amatu “ izstādē.  Ceļš uz šāda tipa izstādēm Anglijā viņiem bija slēgts.   Šādu attieksmi radīja iekšējais konflikts starp nacionāli romantiskajām un kosmopolītiskajām tendencēm, konflikts, kas ne reizi vien izcēlās gadsimtu griežu mākslā.  Taču Anglijā noraidītos darbus ar sajūsmu uzņēma kontinentā.  Jau 1898. gadā vācu izdevējs Aleksandrs Kohs savā žurnālā “Dekoratīvā māksla” ievietoja ilustrētu rakstu par Čārlzu Makintošu un viņa grupu, kuras jaunradi augstu novērtēja.

Čārlzs Makintošs bija vienīgais no šī četrinieka, kurš līdztekus visam citam nodarbojās ar arhitektūru.  Turklāt Makintoša arhitektūras avoti stipri atšķīrās no viņa izmantotajiem avotiem citās mākslas jomās.

Arhitekts

Čārlzam Makintošam nepatika Grieķijas un Itālijas arhitektūra, kura, kā viņš domāja, Skotijas klimatam nav piemērota.  Par viņa galveno radošo filozofiju kļuva Skotijas lauku ēku tradīcija un tā saucamais viduslaika piļu “baronu stils”.  Viņš uzskatīja, ka tas katrā ziņā ir jāatjauno, protams, pielāgots laika realitātēm.

Čārlzs Makintošs bija arī novators celtniecības materiālu – betona, spoguļstikla, tērauda – izmantošanā. Viņš darbojās ar metālu, tekstilijām, vitrāžām.  Betonu apvienoja ar laukakmeņiem un kaltiem akmeņiem. Viņš pirmais Britānijā savos projektos izmantoja plastikātu.

Glāzgovas mākslas skola

Makintošs 1895. gadā uzvarēja Glāzgovas mākslas skolas jaunās ēkas projektu konkursā.  Rezultātā dienasgaismu ieraudzīja izcils darbs.

Celtniecība ilga 12 gadus.  Rezultātā radās E veida ēka – savdabīga variācija par “skotu tematiku”.  Garā galvenā fasāde atgādina Linlithgow un Hunty pils sienas.  Austrumu fasāde raisa asociācijas ar viņa sirdij tik dārgajiem viduslaikiem: bija sajūta, ka atgriezušās senās pilis ar masīvajām sienām un nepareizas formas logiem.  Rietumu spārns ir paraugs Makintoša prasmei laikmetīgu dizainu iekļaut vēsturiskā kontekstā un askētisku monumentalitāti apvienot ar jutekliskumu.  Pirmā stāva durvis rotā krāsaina vitrāža.  Zīmējumā atspoguļoti Makintošam raksturīgi elementi – “Dzīvības koks”, kas pārtop par sievietes seju, un rožu pumpuri.  Rietumu fasādes spēcīgajā kompozīcijā skarbums saplūst ar tradicionālajai tautas arhitektūrai raksturīgo asimetriju.

Šajā projektā Makintošs izmantoja metodi – projektēšana “no iekšpuses uz ārpusi”: interjera funkcionālais uzdevums atspoguļots ēkas ārējā veidolā. Piemēram, glezniecības studijām vajag daudz gaismas. Un ziemeļu fasāde, gar kuru stiepjas šīs studijas, ieguva neparasti lielu stiklojumu. Makintošs turējās pie totālā dizaina idejas: ēka ar visu, kas tajā iekšā (līdz pat mēbelēm un sīkām iekšējās apdares detaļām) ir vienots objekts, tātad visiem tā elementiem jābūt stilistiski vienotiem.

“Celtniecība viņa rokās kļūst par abstraktu mākslu kā mūzika un matemātika,” tā par mākslas skolas bibliotēku rakstīja Nikolass Pevzners. Patiešām, interjera konstruktīvais risinājums ir īsta telpu organizējoša simfonija. Milzīga zāle pa vertikāli bija sadalīta trijās telpās: pirmajā stāvā – galvenā lasītāju zāle, otrajā stāvā – galerija, trešajā stāvā – grāmatu krātuve. Galerijai ir resni balsta stabi, bet tās griesti turas uz smalkiem vertikāliem balstiem. Īstenībā galerijas griesti, kas reizē ir grāmatu krātuves grīda, turējās uz metāla āķiem, kuri bija piestiprināti pie griestu sijām. Pa horizontāli griesti līdzīgi viduslaiku baznīcai bija sadalīti trijās jomās. Dienas gaisma ieplūda pa trim 19 metrus augstiem šauriem logiem. Tie, protams, bija atsauce uz viduslaiku arhitektūru ar tās garajiem vertikālajiem vitrāžu logiem.

Telpa bija stilizēta atbilstoši viduslaiku klosteru grāmatu krātuvei.  Koka pārsegumi imitēja viduslaiku interjerus, galdi atgādināja senos manuskriptus, neviens krēsls nebija līdzīgs kādam citam, katrs gaismeklis bija unikāls. Diemžēl 2014. gada maijā mākslas skolā izcēlās ugunsgrēks. Gāja bojā daudzi Makintoša darbi un viss interjers šajā bibliotēkā, ko cildināja kā visizcilāko šedevru.

Daizainers

No tipiskajiem art nouveau interjeriem Makintoša veidotie atšķiras ar vienkāršību, pat askētismu. Taču tā nav naivā lauku vienkāršība.  Un nav arī nacionālā romantisma interjeru “tautiskā” iekārtojuma uzspēlēts primitīvisms. Makintoša darbu vienkāršība ir smalka un atturīga.  Visbiežāk tā radusies, pateicoties ģeometrisku taisnstūru smalkai stilizācijai, kas tapusi nedaudzu zīmētu detaļu rezultātā.

Uzmanība – detaļām

Strādājot ar alma mater projektu, Makintošs vienlaikus būvēja un noformēja Glāzgovas lielās sabiedriskās ēkas – Kvīnskrosas baznīcu un Skotlandstrītas skolu.  Viņš smēlās iedvesmu no leģendām un mītiem, turklāt savos risinājumos bija ļoti funkcionāls.

Tējas nami

Jāteic, ka Čārlzam Makintošam ļoti veicās ar klientiem.  Pati dāsnākā no viņiem un pastāvīgā labvēle bija glāzgoviete Ketrīna Krenstone, kas nodarbojās ar tējas importu.  Taču viņa gribēja ne tikai tirgoties, bet mietpilsoņiem arī parādīt, ka brīvo laiku var pavadīt arī ērtā kluba atmosfērā pie tējas tases.  Viņa vēlējās izveidot tējas namu (tea rooms – britu kafejnīcu variants) tīklu visā Glāzgovā.  Un to viņa arī izdarīja, pasūtot Čārlzam jauno iestādījumu projektus.  Iesākumā viņa tikai dāmu tējas namu sienas izrotāja ar panno, kuros bija redzamas sievietes ar pagarinātām figūrām, stāvošas pa pāriem pie rozēm.  Vēlāk izstrādāja dāmu brokastu tējnīcu Ingremstrītā, pēc tam tējas namu Willow.

Tējas nams Willow bija izvietots šaurās Sauchiehall ielas – vecas skotu vītolu alejas – ēkas ceturtajā stāvā. Tieši tas Makintošu uzvedināja uz domu izmantot “vītolu motīvus” interjeru ornamentos.  Makintošs un viņa sieva Mārgareta izstrādāja visu ­– no mēbelēm un ēdienkartes līdz viesmīļu kleitu piegriezumam, nemaz jau nerunājot par tējkarotīšu, karošu, trauku, mēbeļu un dekoratīvo sienu zīmējumu formu. Pirmajā stāvā atradās dāmu tējas salons, bet kopējā pusdienu zāle, vīriešu saloni, biljarda istabas un smēķēšanas istabas bija virs tā. Katru istabu viņš noformēja citādi: tur bija ķīniešu un baltās viesistabas, kā arī salons de Luxe.

Ingremstrītas tējas salona rota bija dekoratīvs panno The Wassail, kuru dzīvesbiedri Makintoši – Čārlzs un Mārgareta pabeidza 1900. gadā.  Par Wassailling tika saukta sena pagāniska ceremonija ar rituāliem, kas jaunajā gadā sola bagātu augļu ražu.  Panno bija dekoratīvs apmetums, kas papildināts ar metāla elementiem un pērlīšu dekoru. Kompozīcijā bija ietvertas Glāzgovas  skolai tradicionālās rozes, kā arī svētais ķeltu augs omulis. Tagad šis panno atrodas Kelvingrovas mākslas galerijā Glāzgovā.

Savu priekšstatu par to, kādai jābūt mājai, Makintošs iemiesoja trijos projektos. Mājā, ko Čārlzs projektēja savam draugam Viljamam Deividsonam 1900. gadā. Pēc tam viņš veidoja kustības Secession Movement piekritēja Friča Vandorfera mūzikas salona dizainu. Šo objektu skaitā ir arī Voltera Bleki ģimenes ligzda “Māja uz pakalna” (1902).

“Māja uz pakalna”

“Māja uz pakalna” (Hill House) ir liela savrupmāja, kas īstenībā atrodas uz pakalna Helēnsburgā.  Šaurā ēkas, kas būvēta no rupji apstrādāta vietējā smilšakmens, stiepjas virzienā no rietumiem uz austrumiem. Tā ir klasiska ģimenes ligzda ar bibliotēku, galveno pieņemšanu zāli un dārzu bērniem.  Uzņēmies ainavas dizainera lomu, Makintošs projektēja pat laukumiņus ap māju.  Visas istabas mājā izvietotas tā, ka to logi pavērsti pret dienvidiem.  Austrumu pusē uz ziemeļiem izvirzīts spārns, kur atrodas virtuve, dažādu dienestu istabas un bērnistabas.

Šīs elegantās mājas iekšējo platību arī veidoja Makintošs.  Viņš projektēja kamīnus, garderobes baltajā guļamistabā, kamīnu nišas… Tumšās lakotās mēbeles veidoja kontrastu ar maigajiem rožu krūmiem uz sienām. Māja ir pilna ar brīnišķīgiem Makintoša darbiem.

Hill House tiek uzskatīts par Čārlza Makintoša visvairāk pārdomāto projektu.  Pirms tam līdzīgā stilā bija ieturēta laulāto draugu Makintošu māja Glāzgovā (Mainsa 120). Tur viņi eksperimentēja ar melno un balto istabu, “Sieviešu” un “vīriešu” vidi.

Hill House bija Voltera Bleki ģimenes māja 50 gadus. To 1972. gadā nopirka Skotijas karaliskā arhitektu apvienība.  Bet 1982. gadā to savā rīcībā pārņēma Skotijas nacionālais fonds, kas to pārvalda joprojām. Mājas lielākā daļa tiek izmantota kā muzejs, bet apartamenti otrajā stāvā tiek izīrēti.

“Māja mākslas draugam”

Pagājušā gadsimta sākumā novatorisko meklējumu smaguma centrs bija pārvietojies.  Tad centrā bija nevis masveida ārpilsētas mājas tips, bet gan izmeklēta pasūtītāja savrupmāja. Tās saimnieks prot novērtēt novatoriskus meklējumus.  Arhitektūrā parādījās pat īpašs žanrs “Mākslinieka māja” (vai “Māja mākslas draugam”).  Žanra uzplaukums iekrita laikā, kad Darmštatē (Vācija) notika 1901. gada konkurss par labāko projektu “Māja mākslas draugam”.  Makintoša projekts ieguva balvu par “izteiktu personisku kvalitāti, atturīgu formu un viendabīgu interjera un ārienes konfigurāciju”.

Taču šī lieliskā māja Makintoša dzīves laikā tā arī palika vienīgi skicēs un rasējumos, kas 80 gadus nogulēja neizmantoti, līdz inženieris konsultants Grehems Roksburgs, kas atjaunoja citus Makintoša darbus, nolēma uzbūvēt “Māju mākslas draugam”. Celtniecība turpinājās no 1989. līdz 1996. gadam.  Mājas interjeros skaidri saskatāms Makintoša stils: strikts, izmeklēts, lakonisks, tāds, kas uzsver īpašnieka smalkumu un spilgto individualitāti.  Nav samākslotības un garlaicības, kas raksturīga daudziem spožiem Eiropas art nouveau klasiķiem.

Taču baltās sienas un baltās mēbeles, brīva, ar priekšmetiem nepieblīvēta un ar rotājumiem neapgrūtināta telpa, retie un delikātie ziedu akcenti pagājušā gadsimta sākumā tika uztverti kā nedzirdēts askētisms un pat rupjība.  Makintoša aizsāktā interjera risinājuma ģeometriskā shēma ietver baltus krēslus ar augstu atzveltni un kvadrātveida pusdienu galdu. Mēbeļu ģeometriskā forma sasaucas ar sienu panno.

Mēbeļnieks

“Uz katra priekšmeta, kas iet caui tavām rokām, ir jābūt individuāla, brīnišķīga un prasīga izpildījuma zīmogam,” teica Makintošs. Patiesi, viņa izdomātās lietas ne ar vienu citu autoru nevar sajaukt. Viņš izveidoja krēslu sēriju, galda pulksteni, gaismekļus, galdus un kamīnus. Radīja simpātisku mazgājamo ierīci, ko rotā stikls ar tajā iestrādātām puķēm.  Ne pirms, ne pēc Makintoša nekā tāda nebija.

Visā pasaulē pazīst Makintoša slaveno krēslu: tumšs koks, ar augstu atzveltni. Izcils dizains!  Šis ekstravagantais krēsls bija speciāli projektēts izdevēja Bleki “Mājai pakalnā”, tās guļamistabai. Tas ir ļoti funkcionāls priekšmets, kura atzveltni var izmantot kā drēbju pakaramo.

Makintošs izdomāja arī šī “troņa” variantus.  Atzveltnes augšdaļu viņš dekorēja ar kvadrātiņiem.  Dažkārt kvadrātiņš bija tik liels kā visa atzveltne…  Reizēm garā atzveltne beidzās ar oriģinālu vainagojumu. Piemēram, krēslu Argyle (šos krēslus līdz pat šim laikam ražo Itālijas kompānija Cassina) vainago  elegants mandeļveida dekoratīvs elements ar figurālu kokgriezumu.

Veidojot savas mēbeles, Čārlzs Makintošs bieži vien ignorēja Morisa sekotāju tik augstu vērtēto “materiāla taisnību”. Krāsojums pilnībā nosedza koka dabisko tekstūru, bet to Morisa teorijas aizstāvji uzskatīja par nepieļaujamu.

Makintošs likvidēja mēbeļu mīkstumu, apaļumus, apdares raibumu un citus kruzuļus, kas bija raksturīgi tā laika mēbelēm.  Viņš saskatīja vienkāršo un tīro formu, ļoti lakonisko liekto līniju,  ne ar ko neizdaiļota   izstrādājuma skeleta skaistumu, viņš ieraudzīja jaunu skaistumu.

Grafiķis     

Jau studenta gados Makintošs lielu uzmanību veltīja centieniem radīt grafikai jaunu izteiksmes valodu, kas atšķirtos no apnikušā akadēmiskā stila. Meklējumi viņu aizveda pie dabas, kuras formas viņš pētīja un ar zīmējumu palīdzību iegaumēja.  Piemēram, tas varēja būt raksts, kas veidojies kāpostgalvas griezuma vietā vai arī zivs acs mikroskopā.   Vēlāk viņš ar abstraktām, izliektām līnijām mēģināja atspoguļot noskaņojumu, ilustrēt lirikas vai prozas fragmentus.

Viņš zīmējis daudzas arhitektūras objektu, interjeru, mēbeļu, audumu skices.

Makintoša rozes

Par Makintoša stila pamatelementu kļuva Britānijas emblēma – roze.  Tāpēc viņa vitrāžas un panno, tapetes un grāmatu vākus rotā, akvareļos un tekstilijās, uz mākas skolas ieejas durvīm redzamas rozes – to pumpuri un pilnībā izplaukušas puķu “galviņas”, kuras saudzīgi tur meiteņu rokas, kā arī veseli krūmi un pušķi…

Aiziešana

Makintošu laulātais pāris 1923. gadā pārcēlās uz Franciju.  Tur Čārlzs radīja veselu akvareļu sēriju. Lai gan 40 darbi bija pabeigti, tie netika izstādīti.

1928. gadā ārsti noteica diagnozi – mēles un kakla vēzis. Sekoja pārcelšanās uz Londonu, lai ārstētos. Tur viņš tajā pašā gadā arī nomira.