Art deco. ХХ gadsimta dizaina pirmā lēdija Eilīna Greja

Nataļja Voronova

„Nedod Dievs dzīvot pārmaiņu laikos,” tā skan sena ķīniešu gudrība. Tad aiziet nebūtībā gadsimtiem ilgi cieņā turētas tradīcijas, tiek aizmirsti ieradumi, lauzti stereotipi, meklētas jaunas esības un sadzīves formas. Šādos juku, bet izdomas pilnos laikos rodas jauni stili, virzieni, ieradumi. To apstiprina arī XX gadsimta divdesmito gadu arhitektūra un dizains.

Daiļā dzimuma tiesības uz daiļrades brīvību XX gadsimta divdesmitajos gados kļuva neapstrīdamas. Par vienu no pirmajām emancipācijas izpausmēm dizaina jomā pilnīgi pamatoti var uzskatīt Eilīnas Grejas daiļradi.

…1878. gadā Īrijā bagātā aristokrātu ģimenē piedzima jaunākais no pieciem bērniem Ketlīna Eilīna Mūrena, kas vēlāk pieņēma mātes uzvārdu Greja. Mākslas gudrības Eilīna sāka apgūt Londonā, izglītošanos turpināja 1902. – 1905. gadā Parīzē. Tur viņa studēja glezniecību, pie japāņu meistara Seizo Sugavaras apguva lakošanas tehniku. Laka ir kaprīzs un viltīgs materiāls. Eilīna iemantoja smagu alerģiju, bet šo amatu tomēr nepameta, tam kaislīgi nodevās un nenogurstoši slīpēja meistarību. Par galveno objektu, kura apdarē tika izmantota jaunā modes tehnoloģija, kļuva interjera aizslietņi, piemēram, modeļi Le Destin un Brick. Savus darbus viņa pirmo reizi parādīja Mākslinieku dekoratoru salonā, pievēršot ievērojamā kuturjē un kolekcionāra, viņas darinājumu pirmā vērienīgā pasūtītāja Žaka Dusē uzmanību. Angļu žurnālā Vogue publicētajā rakstā bija teikts: „Eilīna ir savrupniece, viņa ir unikāla, brīvas ideju un domu paušanas čempione.”Aizslietņos un citos objektos viņa melno laku atjautīgi apvienoja ar emaljām un pulētu metālu. Kļuva slavena arī ar saviem dekoratīvajiem panno un paklājiem.

Eilīna gan projektēja mēbeles, gan līdztekus ceļoja pa kontinentu pirmajos automobiļos ar nolaižamu jumtu un lidoja ar biplānu Marseļas apkārtnē. Gan atvēra salonu, kas bija iekārtots viņas dzīvoklī.

Eilīna radīja brīnišķīgus darbus art deco stilā. Piemēram, krēslu Dragon, galdiņu ar smalkām sērkociņkājiņām, no kura virsmas varēja izvilkt papildu dēļus; atpūtas krēslu Pirogue. Smeļoties iedvesmu no afrikāņu motīviem, Eilīna Greja radīja unikālu mēbeli, kurā sudrabotu apdares audumu apvienoja ar brūnu laku klātu, simtkāji atgādinošu koka pamatni. Pēc 1922. gada Eilīna Greja savus galdus, krēslus, gaismasķermeņus un aizslietņus izstādīja prestižajā Žana Dezēra galerijā.

Nedaudz vēlāk, divdesmito gadu vidū, Holandes grupas De Stijl ietekmē Greja pārgāja uz XX gadsimta plašā un ietekmīgā mākslas virziena – funkcionālisma izteikti ģeometriskajām formām. Pirmā pasaules kara izraisītajiem sociālajiem satricinājumiem sekoja estētiskā revolūcija, kas bija vērsta pret novecojušajām dogmām mākslā, arhitektūrā un dizainā. Nesaudzīgs karš tika pieteikts ne tikai greznībai, bet arī dekoram vispār. Gadsimta sākumposma smalko eklektisko formu plastiku nomainīja rūpnieciski mašinizētās estētikas skarbās un racionālās formas.

Jaunās vēsmas izraisīja Eilīnas interesi, un viņa sāka eksperimentēt ar karkasu konstrukcijām. Gandrīz vienlaikus ar Marsela Breijera izstrādnēm Bauhaus sienās radās viņas mēbeles uz metāla rāmjiem, kas pārvilkti ar ādu un tekstilmateriāliem. Tapa tādi slaveni Eilīnas priekšmeti kā žurnālu galdiņš E 1027 (1927), krēsls Bibendum (1929) un dīvāns Monte Carlo (1929), kas mūsdienās tiek pieskaitīti pie fundamentālisma klasikas. Krēsls Bibendum, kura atzveltni veido cits uz cita salikti ādas ruļļi, ir viens no vispopulārākajiem XX gadsimta dizaina darbiem. Šādu atzveltnes formu veidot, kā atzīst Eilīna, iedvesmojis „gumijas cilvēks Bibendum” – karikatūrista O’Gellapa izdomātais firmas Michelin logotips.

Eilīna Greja veidoja arī interjerus. Salona Artistes Decorateurs ietvaros 1923. gadā Eilīna radīja guļamistabas buduāra interjeru Monte Carlo. Par vienu no galvenajiem tā akcentiem kļuva uz grīdas novietots gaismasķermenis, kurā bija skaidri izteikti kubisma motīvi. Ievērības cienīgs ir interjers, kas veidots salonam Sjūzannas Talbo Rue de Lota apartamentos Parīzē. Par tā centrālo kompozīciju kļuva atpūtas krēsls Pirogue. Īstens šedevrs bija viesistabas interjers Matjē-Levī kundzes apartamentos. Tas uzskatāmi rāda, kā funkcionālisma mēbeles (krēslu Bibendum pāris) var iekļaut art deco stila interjerā.

Nevar nepieminēt kādu faktu, kas Eilīnai Grejai kļuva par liktenīgu.

…Divdesmito gadu sākumā Parīzē bija  atliku likām jaunu smukuļu ar tukšām kabatām. Viņu vidū arī emigrants no Bukarestes, arhitektūras kritiķis Žans Badoviči, kas  lielījās ar savu biseksualitāti. Lai gan Eilīna Greja nekad nav bijusi radošo ģilžu, amatnieku apvienību vai sieviešu kustības dalībniece un strādāja vienatnē, viņa retumis apmeklēja sapulces, kurās arhitekti skaļi strīdējās, skandēja manifestus un slavēja savu jaunradi. Vienā no šādām sapulcēm tad arī iepazinās jaunais dīkdienis un noslēgtā, par viņu stipri vecākā aristokrāte.

Pēc kāda laika, kā apgalvo ļaunas mēles, jaunais mīlnieks ierosināja: „Kāpēc gan tev savu izstrādājumu izvietošanai neuzcelt māju?” Viņš sapņoja par savu mītni, kuru pats nekad nevarēja sev atļauties. To sev atļāvās viņu mīlošā sieviete.

Rokburn Martēnā Rivjērā Eilīna par pašas naudu uzcēla sev un Žanam sniegbaltam okeāna lainerim līdzīgu māju, kas laika gaitā kļuva par uzskatāmu jaunās arhitektūras tēžu ilustrāciju.

Viņi mājai deva nosaukumu – Е 1027. Atšifrējums ir romantisks: E – vārda Eileen pirmais burts, 10 – burta J, 2 – burta B (J un B –  Jean Badovici iniciāļi), bet 7 – uzvārda (Gray) pirmā burta kārtas numurs. To pašu nosaukumu ieguva arī slavenais metāla un stikla žurnālu galdiņš.

Mājā bija viesistaba, divas guļamistabas un divas kalpotāju istabas. Te pirmo reizi tika izmantots tagad vispāratzītais princips dalīt telpu ar aizslietņiem un mobilām šķērssienām. Ar to palīdzību tika mainīts istabu plānojums, telpa dalīta atsevišķās funkcionālās zonās. Priekšmeti atradās nemitīgā kustībā: plaukti bija grozāmi, galdi pārvietojami pa sliedēm, taburetes kalpoja par kāpnēm, skapji te pazuda, te atkal uzradās.

Pēc kārtējās viesošanās šajā mājā Lekorbizjē rakstīja Eilīnai Grejai: „Priecājos par iespēju pateikt Jums, ka es… esmu iemācījies novērtēt reto ģēniju, kas norobežojis iekšējo un ārējo, mēbelēm piešķīris valdzinošu un oriģinālu formu.” (Tā bija vienīgā vēstule, kura līdz ar citiem sūtījumiem un fotogrāfijām netika iemesta ugunī – tā Eilīna mūža beigās izrīkojās ar savu arhīvu.)

Tur bija audekla aizkari, spīdīgas metāla margas un paklāji ar jūras tematikai veltītiem zīmējumiem. Viesistabā pie sienas bija milzīga navigācijas karte ar uzrakstu „Laimīgu ceļu” un lampa, kas karti izgaismoja naktī. Ādas krēsls Transat ar metāla karkasu atgādināja atpūtas krēslus no transatlantisko kuģu klāja. Šo krēslu, kā arī citas mēbeles un interjera priekšmetus Greja bija projektējusi savām rokām.

Viņa cēla māju ar domu par laimīgu ģimenes dzīvi, taču tā kļuva par vienu no modernajiem arhitektūras saloniem, ko Eilīna nevarēja ciest. Attiecības ar Žanu sabojājās, un Eilīna, paņēmusi tikai savas drēbes un galdiņu Е 1027, viņu pameta, Žana mājā nekad vairs neatgriezās, pašas radīto māju pārrakstīja uz viņa vārda. Atteikšanās no šīs mājas saistīta ar vēl kādu faktu: trīsdesmitajos gados Lekorbizjē aizrāvās ar fresku veidošanu, tām izvēloties tīras sienas draugu mājās. Pienāca arī Badoviči kārta. 1938. gadā viņš apzīmēja astoņas   Е 1027 sienas. Sniegbaltais laineris savu tīrību bija zaudējis. Vēlāk Korbizjē iegādājās arī zemes gabalu blakus mājai  Е 1027 un uzbūvēja savu slaveno „Būdiņu”, bet 1956. gadā pēc Badoviči nāves nopirka arī pašu māju Е 1027. Eilīnai neatļāva neko paņemt no mēbelēm vai mantām, un viņa par savām tiesībām arī necīnījās.

Kā arhitekte Eilīna Greja sevi apliecināja vēl vairākos objektos. Viņa projektēja villu Tempe à Pailla Kastellārē (1930-1934), ko 1940. gadā izlaupīja, noformēja dzīvokli Sentropā, kas arī kara gados tika iznīcināts. No 1954. gada līdz 1961. gadam piedalījās mājas Lou Pérou celtniecībā Sentropā. Taču neviens no šiem projektiem viņai nepatika tik ļoti kā pirmais – Е 1027.

Viņa dzīvoja viena, daudz strādāja, nodarbojās ar jaunradi un kategoriski atteicās tikties ar žurnālistiem. Ielūgumus uz savu darbu izstādēm izmeta, lai gan dažkārt uz atklāšanu inkognito ieradās. Saņēmusi ziņu, ka daži viņas darbi vairāksolīšanā pārdoti par lielu naudu, šādas vēstis uzskatīja par murgu. Eilīna Greja nomira savā dzīvoklī Parīzē 1976. gadā.

P.S. Māja Е 1027 ilgu laiku bija nolaista, atgādinot uz klintīm uzskrējušu kuģi. Tagad tā ir restaurēta un atzīta par unikālu fundamentālisma pieminekli.

Eilīnas Grejas oriģinālās mēbeles īpaši iecienījuši kolekcionāri. Tā, piemēram, īsta cīņa iedegās Christie’s izsolē 2009. gadā par krēslu Dragon no Īva Senlorāna kolekcijas. Sākotnējā cena bija 3-4 miljoni dolāru, taču vairāksolīšanas gaitā tā uzkāpa līdz 28,3 miljoniem! Tātad Eilīnas Grejas krēsls kļuva par XX gadsimta visdārgāko mēbeli.

Eilīnas Grejas izstrādāto mēbeļu un interjera priekšmetu replikas ir populāras arī mūsdienās. Tā, piemēram, vācu kompānija  ClassiCon veiksmīgi izlaiž žurnālu galdiņus Е 1027, krēslus Bibendum, dīvānus Monte Carlo un citus slavenos izstrādājumus. Šogad notikušajā izstādē IMM Cologne Ķelnē tika demonstrēta kārtējā „reinkarnācija” – slavenais aizslietnis Brick.