Organiskais stils: relatīvs maigums

Jonas Maļinauskas

Ar „organisko stilu” arhitektūrā un dizainā nereti saprot dabas formu un materiālu interpretāciju, maigus, plastiskus, amēbveidīgus tēlus, kas patīkami kontrastē ar  tehnogēno konstrukciju striktumu un racionālismu. Taču stilu, kam piemīt šīs īpašības, pareizāk būtu saukt par biomorfismu, proti, bioloģisko formu tiešu kopēšanu vai interpretēšanu. Organiskuma jēdziens ir daudz plašāks, tas ietver rokām darināta objekta harmonisku saskaņu ar apkārtējo vidi un dažādu plānu emocionālo saikni starp objektiem un to lietotājiem. Šajā rakstā būs runa tieši par šiem organiskā stila aspektiem.

Par organiskās, dabiskās koncepcijas iedibinātāju arhitektūra pieņemts uzskatīt amerikāņu arhitektūras korifeju Frenku Loidu Raitu (1867-1959). Tieši viņš ne tikai formulēja dzīvojamo ēku un apkārtējās vides harmoniskas līdzāspastāvēšanas pamatprincipus, bet tos arī īstenoja daudzos individuālos un tipveida projektos. Tomēr jau ilgi pirms viņa dzīves vides harmonizāciju pieprasīja ievērojamais arhitekts, „Čikāgas skolas” iedibinātājs Luijs Salivans, slavenās aksiomas „forma seko funkcijai” autors. Projektējot pirmos debesskrāpjus ar tērauda nesošo konstrukciju, viņš bija spiests pilnībā atteikties no formu veidošanas populārajā vēsturisko stilu garā un meklēt jaunu stilistiku, kuras pamatā daļēji ir tradicionālā japāņu estētika, kura pasaulei kļuva pieejama pēc Meidzi revolūcijas (1868). Tādos slavenos projektos kā Bufalo biroju ēka Guaranty Building (1896) viņš izmantoja monumentālo apjomu sadalīšanu atbilstoši paredzētajām funkcijām, ieviešot mazās plastikas elementus, kas atbilst cilvēka mērogiem, drosmīgi izmantoja jaunus dekora motīvus un apdares materiālus.

Par vienu no agrīnajām organiskā stila izpausmēm Eiropas arhitektūrā var uzskatīt leģendārā katalāņu arhitekta Antonio Gaudi (1852-1926) daiļradi. Protams, viņa visslavenākie darbi – katedrāle Sagrada Familia, dzīvojamie nami Casa Milà un Casa Batlló – gan pilnīgi droši ir pieskaitāmi pie biomorfās arhitektūras paraugiem, taču agrākajiem, tā sauktā naturālistiskā perioda (1898-1906) projektiem piemīt diezgan daudz organiskās arhitektūras pazīmju, tādu kā adaptācija reljefā, cilvēcisks mērogs, detaļu izstrāde un vietējo materiālu izmantojums. Šajā ziņā visraksturīgākās ir Gueļa parka (Park Güell) ēkas un būves, kas tika uzceltas ierobežotos termiņos, turklāt ārkārtīga līdzekļu un materiālu deficīta apstākļos. Tomēr tam visam par spīti Gaudi ir radījis nepārspējami izteiksmīgas terases, kolonādes un skatu laukumus. Lietā tika likti ne tikai akmeņi un grants, bet arī no vietējās keramikas fabrikas atvestas sadauzītas flīzes – lielisku skatu uz Barselonas centru paverošas kolonādes apmales klāšanai. Kad aptrūkās arī flīžu, arhitekts vērsās pie vietējām mājsaimniecēm ar lūgumu ziedot saplēstos traukus… Tādējādi radās pirmais precedents nākamo patērētāju iesaistīšanai arhitektoniskajā jaunradē.

Tieši projektēšanas birojā Adler&Sullivan savas radošā darba gaitas sāka Frenks Loids Raits, kas tur nostrādāja no 1888. līdz 1893. gadam. Viņš uzsāka ar otršķirīgām izstrādnēm, bet drīz iemantoja paša Luija Salivana labvēlību un kļuva atbildīgais par individiālajiem dzīvojamiem projektiem. Funkcionālās ideoloģijas ietekmē tapa pirmie tā saucamo prēriju māju projekti, kuros tika iemiesotas idejas par personisko brīvību un vienotību ar dabu. Viens no pirmajiem bija Vinslova māja Winslow House (1893), kas apliecināja jaunā arhitekta oriģinalitāti un meistarību. Taču pēc tam, kad kolēģi Raitu apsūdzēja „kreiso” pasūtījumu pieņemšanā, viņam nācās no kompānijas aiziet un atvērt savu biroju Čikāgas priekspilsētā Oukpārkā. Turpmākajos 20 gados viņš izpildīja vairākus simtus individuālo pasūtījumu. To vidū bija slavenā Martina māja (Martin House) un Robija mājā (Robie House).

Atbilstoši Raita iecerei „prēriju mājām” vajadzēja līdzīgi dabas organismu evolūcijai kļūt par apkārtējās vides dabisku turpinājumu. Šim nolūkam arhitekts izstrādāja atklātā plānojuma principus, kas paredz vairākas dzīvojamās zonas apvienot kopējā telpā, izmantot karkasveida struktūru ritmu, uzsvērti horizontālas līnijas un plakanus jumtus, palielināt stiklotās platības, lai radītu interjera vizuālu saikni ar eksterjeru. Lai veicinātu saplūšanu ar apkārtējo vidi, plaši tika izmantoti vietējie būvmateriāli: akmeņi, ķieģeļi, terakots, koks. Turklāt tie nodrošināja zemas celtniecības izmaksas, kas bija viena no arhitekta prioritātēm. Vairums Raita izgudroto principu tiek izmantoti arhitektūrā līdz mūsdienām.

Par īstu „organiskā stila” manifestu kļuva rezidence „Taliezins”. Nosaukums «Taliezins», kas nozīmē «uz āru izvirzītas uzacis», bija aizgūts no velsiešu barda. Šo rezidenci Raits uzcēla savas mātes dzimts īpašumā 1911.gadā. Izskatījās, ka šī māja gleznainā piekalnē gluži kā izaug no zemes, bet skursteņu un kolonnu vertikāles uzsvēra kopējās konstrukcijas piezemētību. Visas interjera detaļas, to skaitā mēbeles, arhitekts projektējis pats. Par vēl vienu „organisko” iezīmi kļuva vietējā kaļķakmens izmantošana sienām un smilšu lietošana apmetumam. Diemžēl māja ne reizi vien cietusi ugunsgrēkā un līdz mūsdienām tās veidols stipri mainījies.

Toties cits pasaulslavens šedevrs saglabājies sākotnējā izskatā. Runa ir par „Māju virs ūdenskrituma”, miljonāra E. Kaufmana ārpilsētas rezidenci, kas uzcelta 1935. gadā. Pasūtītājs bija nopircis celtniecībai faktiski nederīgu klinšainu zemi ar nelielu ūdenskritumu. Tomēr F.L.Raits nolēma māju celt tieši tur, ūdens straumi laižot tieši cauri ēkas cokoldaļai. „Es gribu, lai jūs dzīvojat kopā ar ūdenskritumu, nevis gluži vienkārši skatāties uz to. Tam jākļūst par jūsu dzīves sastāvdaļu,” viņš teica apjukušajam klientam. Viss mājas apjoms, ko veido dzelzsbetona terases uz tērauda balstiem, tika organiski iekļauts stāvās nogāzes reljefā, bet akmeņainā klints virsma izmantota interjerā kā dekoratīva siena. Keramikas grīdas flīžu zīmējums un faktūra atveido plūstoša ūdens motīvus, bet blakus augošie koki (neviens celtniecības gaitā netika nocirsts)  burtiski „dzīvo” istabās. „Māja virs ūdenskrituma” līdz pat šim laikam tiek uzskatīta par paraugu – etalonu arhitektūras integrēšanai apkārtējā vidē un ir viens no tiem Pensilvānijas štata objektiem, ko apmeklē visvairāk tūristu.

Vēlāk Frenks Loids Raits aizrāvās ar budžeta māju celtniecību vidusšķirai. Tās tika sauktas par „jusoniem” – pēc abreviatūras U.S.O.N.A. (Unites States of Nothern America). Uz to pamata izstrādātā „plašo horizontu pilsētas” koncepcija  būtiski ietekmēja amerikāņu mazstāvu priekšpilsētu apbūves raksturu. „To māju arhitektūrā, kurās dzīvo  mūsu valsts vidusšķiras  pilsoņi,  es cenšos iekļaut daļiņu no labāko mākslas darbu kvalitātes,” apgalvoja slavenais arhitekts. „organiskās” idejas tur tika izmantotas par tik, par cik to atļāva ekonomiskās prasības.

Par „organiskā stila” pēdējo spilgto izpausmi Raita jaunradē kļuva „Rietumu Taliezins”– dzīvojamo māju un mācību korpusu komplekss, ko viņš uzcēla uz Skotsdeilas tuksneša robežas Arizonas štatā. Bija paredzēts, ka autors ziemā tur dzīvos un reizē vadīs arhitektūras kursus. Vietai te, protams, bija pavisam cits raksturs nekā Pensilvānijas mežos. Pats Raits atceras: „…apkārt slējās tuksneša klintīm raksturīgie silueti; visur bija redzamas saules izdedzinātu, celtniecībai noderīgu  akmeņu kaudzes. To visu mēs ieguvām reizē ar ainavu…” Visas mājas un studijas bija izvietotas zemes līmenī vai pat zemāk, lai nodrošinātu efektīvu dabisko ventilāciju un aizsardzību pret intensīvajiem saules stariem. Tas, ka  klinšu plakanās virsmas izmantojām kā fasādes un ar akmeņiem piepildījām iekšējās platības, ļāva ietaupīt daudz betona un  kompleksa ēkām piešķīra monumentāli arhaisku izskatu, kas atgādināja pirmskolumba laikus un labi saderējās ar Arizonas tuksneša ainavu.  Kompleksā līdz pat šim laikam atrodas arhitektūras skola un Frenka Loida Raita fonds.

Izcilā arhitekta idejas ļoti ietekmējušas amerikāņu arhitektu nākamās paaudzes. Pat visdedzīgākie tā saucamā starptautiskā stila piekritēji, to skaitā Bauhausa skolas ideologi Miss van der Roe, Marsels Breijers un Filips Džonsons, izraugoties vietu saviem stikla un metāla „akvārijiem”, vadījās pēc „organiskajiem” kritērijiem, lai saglabātu apkārtējo vidi un interjeru apvienotu ar eksterjeru. Par vienu no labākajiem tā laika projektiem kļuva  dzīvojamā māja, ko uzcēla jauns laulāts pāris – Čārlzs un Reja Imsi, prestižās Kranbruksas mākslas akadēmijas absolventi. Tiesa, viņu daudzkrāsu, no tipveida metāla konstrukcijām samontētais korpuss bija asā kontrastā ar apkārtni, taču interjers ar koka apdari un mēbelēm izskatījās organisks.

Čārlzs Imss ar sava drauga arhitekta Ēro Sārinena atbalstu jau studiju gados aizrāvās ar liekta un līmēta finiera izstrādājumu projektēšanu. Viens no pirmajiem viņa panākumiem bija uzvara konkursā „Mājas mēbeļu organiskais dizains”, ko rīkoja Ņujorkas Ziemeļu mākslas muzejs (МоМа). Pēckara periodā un XX gadsimta 50. gados Imsu ģimenes tandēms radīja vairākas krēslu un citu mēbeļu sērijas, kas organiski apvienoja materiālu (galvenokārt plastīta un finiera) dabisko plastiku ar estētisko izteiksmīgumu un funkcionalitāti. Īpaši būtu atzīmējams krēsls La Chaise, kas izgatavots no stikla šķiedras un atgādina abstraktu biomorfu skulptūru. Tieši šie darbi tagad tiek uzskatīti par organiskā stila klasiku mēbeļu dizainā. Šobrīd to lielāko daļu ražo ievērojamā Šveices firma Vitra, un šie izstrādājumi ir pieejami patērētājiem Eiropā.

Vecajā pasaulē organiskais stils visvairāk ir izplatīts Skandināvijas valstu dizainā un arhitektūrā. Piemēram, tas kļuvis par pamatstilu Somijā – valstī, kur pirms tam nebija dziļu kultūras tradīciju, bet kur kā svētums tika turēta godā daba. Vienkāršais un praktiskais somu stils īpaši populārs kļuva visā Eiropā grūtajos pēckara gados. Par spilgtāko organiskā stila pārstāvi tur pieņemts uzskatīt arhitektu Alvaru Ālto (1898-1976), kas vairākas savas radošās idejas iemiesojis savas dzīvojamās mājas-studijas projektā, kā arī mājā, kas pazīstama kā Villa Мairea (1938-39). Tās projektā, kas balstās uz divstāvu ēkas ciešu saikni ar apkārtējo vidi,  jūtama Frenka Loida Raita ideju ietekme. Kas attiecas uz priekšmetu dizainu, tad bez izņēmuma visus Alvara Ālto projektus var uzskatīt par dabas motīvu organisku iemiesojumu – sākot ar krēsla atzveltni un beidzot ar visa somu dizaina vizītkartes – stikla vāzes  Savoy izliekumiem.  Visus Alvara Ālto radīto mēbeļu modeļus līdz pat šim laikam ražo somu firma Artek, un tie ir populāri gan iekšējā, gan ārējā tirgū. Vēl vairāk – daudzi mūsdienu somu, zviedru un dāņu dizaineru projekti  izmanto to pašu stilistisko ievirzi, kas pieprasa praktiskumu, ekoloģiskumu, formas un materiāla organisku vienotību.

Par organiskā stila savdabīgu izpausmi XX gadsimta otrās puses arhitektūrā kļuva ungāru arhitekta Imres Makovca jaunrade. Tiesa, atšķirībā no Rietumu kolēģiem viņam neizdevās sevi apliecināt privātu villu un ārpilsētas savrupmāju projektēšana, toties viņš radīja kultūras centru, baznīcu un citu sabiedrisko ēku projektus, kam piemīt organiska plastika, humāns mērogs un nesaraujama saikne ar senās koka arhitektūras tradīcijām. Īpaši raksturīgs šajā ziņā ir Ungārijas paviljons Vispasaules izstādē Seviļā (1992), kuram bija ne tikai organiska forma, bet arī zināma līdzība ar slavenajiem Antonio Gaudi darbiem.

Visu ХХ gadsimtu organiskā stila piekritēji cīnījās ar funkcionālisma galējībām, tā racionālismam pretstatot centienus ņemt vērā cilvēku individuālās vajadzības un psiholoģiju, daudzveidīgo cilvēka vienotību ar dabu. Pēdējos gados, pateicoties sociālo prioritāšu nomaiņai un jaunajām tehnoloģiskajām iespējām, organiskais stils kļūst par vienu no noteicošajiem virzieniem arhitektūrā un dizainā, kas veido mūsu priekšmetiskās vides rītdienu.