Art Deco. Laikmeta spogulis

Kopš seniem laikiem cilvēki meklējuši iespēju noteikt laiku un ar apskaužamu neatlaidību izgud­rojuši un pilnveidojuši mehānismus, kas ļauj vismaz aptuveni šim mērķim pietuvoties. Iesākumā laiku noteica ar saules pulksteņa palīdzību. Babilonā parādījās ūdens pulkstenis, kuru pazina arī Ķīnā un Indijā. VIII gadsimtā sadzīvē ienāca smilšu pulkstenis, kuru lielākoties lietoja jūrasbraucēji, bet pirmais mehāniskais pulkstenis tika izgudrots XII un XIII gad­simta mijā.

Taču interjera pulkstenis parādījās tikai XV gad­simtā. Brīnišķīgs tā paraugs ir Burgundijas hercoga Filipa Labā galda pulkstenis gotiskā korpusā, kas atgādina sakramentu šķirstiņu un datējams ar 1430. gadu. Portatīvie pulksteņi gan plaši izplatījās tikai XVI gadsimta sākumā, pateicoties tam, ka tika izgudrota atspere, kas bumbu vietā sāka darbināt mehānismu. Pamazām pārmaiņas skāra arī citas tā daļas, un jau XVIII gadsimtā pulksteņa mehānisms kļūst par pre­cizitātes un elegances sinonīmu.

Viduslaikos pulksteņmeistars vienlaikus bija arī juvelieris: viņš korpusam un mehānismam piešķīra oriģinālu formu, kā arī veidoja dekoratīvo noformēju­mu. XVI – XVII gadsimtā pulksteņi bija ļoti daudzvei­dīgi gan formas, gan tajos izmantoto materiālu ziņā. Izplatīta laikrāža forma tolaik bija pilsētas tornis ar pulksteni, kuru noslēdza kupols, kas reizē kalpoja kā zvans. Korpusa virsmu parasti sedza iegravēts orna­ments, taču galvenā vieta bija ierādīta Bībeles motīviem veltītiem rotājumiem un alegorijām.

Par lielākajiem galda pulksteņu izgatavošanas cen­triem tolaik kļuva Vācijas pilsētas Augsburga un Nirnberga, kur daudzās dzelzs izstrādājumu darbnī­cas bija uzkrājušas lielu pieredzi atslēgu un arbaletu atsperu ražošanā. Tieši šajās pilsētās izveidojās pirmās puksteņmeistaru ģildes. Baroka laika vācu meis­tari pulksteņu veidolā atdarināja dzīvniekus, jāt­niekus, madonnas ar bērnu… Kad atskanēja pulk­steņa zvana skaņas, pateicoties sarežģītai automātiskai ierīcei, viņu acis, rokas un kājas sāka kustēties. Ar ādu vai bruņrupuča bruņu plāksnēm apdarinātās pulksteņu kastītes inkrustēja ar sudrabu un zeltu. Anglijas mājās visvairāk bija izplatīti sienas pulksteņi, kas pēc formas atgādināja lukturi, kura bronzas rāmi noslēdza zvaniņš. Parasti tos uzvilka ar auklā vai ķēdē iekarinātu bumbu palīdzību, bet ārkārtīgi retos gadījumos – ar īpašu atslēgu.

Tas bija eksakto zinātņu un pirmām kārtām mehānikas uzplaukuma laikmets. 1657. gadā nīderlandiešu zinātnieks Kristiāns Heigenss pulksteņa gaitas regulēšanai pirmo reizi izmantoja svārstu. XVII gadsimta beigās vienus no labākajiem pulksteņiem izgatavoja Londonā slavenie angļu pulksteņmeistari Tompions, Īsts, Knibs, Fromantils, Kveirs, Greiams. Pulksteņa mehānismu pilnveidoja Guks, Boils un Barrovs (1676. gadā viņš konstruēja pirmo pulksteni, kas laiku pavēstīja ar zvana palīdzību).

Līdz XVIII gadsimta vidum pulkstenis mazāk kalpo­ja kā precīza laika noteicējs, bet vairāk kā bagātos namus rotājošs, saimnieku izklaidējošs moderns brīnums. Šajā periodā bija vērojams nepieredzēts pulk­steņmeistaru mākslas uzplaukums. Reljefs orna­ments, kas veidots no brīvi izvietotiem rokajiem, ciļņu un gravējumu apvienojums ar emaljām, kalnu kristāls, ziloņkauls, porcelāns, dārgakmeņi un pus­dārgakmeņi – tas viss radīja laikmetam raksturīgo vieglprātīgo teatralizēto atmosfēru. Modē ir izsmal­cināta elegance, kas izdaiļo dzīves prozu. Piļu un savrupmāju interjers gluži vienkārši nebija iedomājams bez dīvainiem pulksteņiem un to smalkajām zvanu skaņām. Bieži vien pulksteņi atgādina līdz absurdam palielinātas greznumlietiņas vai dāmu un kavalieru rotas. Anglis Džeimss Kokss, piemēram, izgatavoja pulksteni „Pāvs” – milzīgu dekoratīvu kompozīciju pils zāles dekorēšanai. Tās sastāvā ir ozols un vairākas putnu un vāveru figūras, bet centrā novie­tots pāvs. Kad pulkstenis zvana, putns lepni pagriežas, izpleš krāšņo asti un māj ar galvu. Sāk kustēties arī citi šā „leļļu teātra” varoņi. Un tikai sēne, kas it kā būtu izspraukusies pie koka saknēm, rāda laiku. Izmantojot Meisenes un Sevras porcelānu, še­devrus rokoko stilā veido Parīzes meistars Andrē de Ribokūrs. Ludviķa XV laikā modē nāk kamīna pulk­steņi, kas izskatās pēc eksotiskiem zvēriem – ziloņiem, degunradžiem, lauvām, kuriem uz muguras atrodas pulkstenis zeltītas bronzas ietvarā.

Francijā XVIII gadsimta pēdējā ceturksnī plaši izplatās marmora un bronzas pulksteņi ar arhitek­tūras elementiem – kolonnām, pilastriem, volūtām… Tos rotā ziedu vijas, vāzes, ērgļu vai suņu, romiešu karavīru vai antīko dieviešu figūras. Tomēr bagātīgie dekoratīvie elementi vairs neaizēno priekšmeta funkcionālo uzdevumu. Līdztekus „arhitektoniska­jiem” pulksteņiem XVIII gadsimta 70. – 80. gados Francijā parādās tā saucamie pulksteņi skeletoni. Harmoniskā kompozīcija un iespēja vērot to, kā dar­bojas smalkais mehānisms, kas pats par sevi jau ir rotājums, šos pulksteņus padarīja ļoti populārus. Tie rādīja ne tikai laiku, bet arī datumu, nedēļas dienu, mēnesi, Mēness fāzi un gadalaiku. XVIII un XIX gad­simta mijā par iecienītu pulksteņa rotājumu kļūst ar astronomiju un ģeometriju saistītu priekšmetu (globusu, cirkuļu, tālskatu), Zodiaka zīmju un no antīkās mākslas patapinātu atribūtu (ziedu viju, kausu, piramīdu, gaismekļu, dzīvnieku galvu) attēli. Ar alegoriskiem draudzības, mīlestības un gadalaiku attēliem rotāti kaujas rati, kuriem vienā ritenī bija iemontēts pulksteņa mehānisms un ciparnīca, kļuva populāri klasicisma un ampīra laikmetā. Tolaik izgatavoja arī veselas garnitūras, kurās ietilpa pulk­stenis, vienpāra svečturi un vāzes.

Katra valsts ar savu dzīvesveidu, tradīcijām un estētiku ietekmēja pulksteņu ražošanas attīstību. Angļu pulksteņmeistaru iemīļota ciparnīcas forma ilgu laiku bija taisnstūris, savukārt franču meistari deva priekšroku visdažādākā lieluma apaļām ciparnīcām. Francijā plaši izmantoja emalju, turpretī Anglijā emaljas ciparnīcas sastopamas ļoti reti. Franču pulksteņu korpusi vienmēr atbilda jaunāka­jām mēbeļu un metāla izstrādājumu ražošanas ten­dencēm un sasniegumiem, atspoguļoja visu moder­no vēsmu nomaiņu. Angļu pulksteņu korpusi līdz pat XVIII gadsimta 60. gadiem no modes atpalika par 30 gadiem. Un tikai pēc tam, kad šajā nozarē ienāca tādi meistari kā Čipendeils, Adams, Heplvaits un Šeratons, pulksteņu korpusu dekors sāka atbilst jaunākajiem moderno mēbeļu stiliem.

Pulksteņu mākslas augsto līmeni XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā veicināja tas, ka ar pulksteņu māksliniecisko noformēšanu saistītajā darbā piedalījās izcilākie dekoratīvās mākslas pārstāvji – ievērojamie mēbeļu un bronzas izstrādāju­mu meistari Rentgens, Benemanis, Buls, Kafieri, Gutjers, Ravrio, Tomirs un daudzi citi.

No XVIII gadsimta modernajām novitātēm ir vērts izcelt grīdas pulksteņus. īpaši populāri tie bija Anglijā, kur tos sauca par “vectētiņu” pulksteņiem, Amerikā („augstie pulksteņi”) un Skandināvijas val­stīs. XIX gadsimtā grīdas pulksteņi pārpludināja Franciju, Vāciju, Austroungāriju un Krieviju. XIX gad­simta pirmajā pusē liels pieprasījums bija pēc priz­mas formā darinātiem pārnēsājamiem, metāla futrālī ievietotiem vienkāršiem pulksteņiem ar rokturi (tos sauca arī par ceļojuma vai karietes pulksteņiem). Protams, tie krasi kontrastēja ar krāšņo eklektisko apdari, kurā dominēja viduslaiku motīvi, no litera­tūras un mitoloģijas pārņemtas figurālas ainiņas un alegoriskas kompozīcijas. Šā perioda stila nenoteiktī­ba izpaudās arī pulksteņu formās, kas bija ļoti daudzveidīgas un sekoja neobaroka un neorokoko tradīcijām.

Bet XIX gadsimts ir laiks, kad radās plaša patēriņa preces. Franču meistari pirmie Eiropā pulksteņu detaļu ražošanā sāk izmantot mašīnas, izgatavo veselus standartlieluma mehānismus un tos piedāvā pulksteņu korpusu izgatavotājiem. Apvērsumu pulk­steņu ražošanā izdara amerikānis Elijs Terijs, kas saņēma pasūtījumu triju gadu laikā izgatavot 4 tūk­stošus pulksteņu. Pirmie viņpus okeāna masveidā izlaistie pulksteņi Anglijā parādījās jau 1842. gadā, izraisot mākslinieciski augstvērtīgo pulksteņu ražošanas panīkumu.

Modernais stils kļuva par likumsakarīgu lietišķās mākslas evolūcijas posmu. Šis nozares meistari atklā­ja racionālo un vienkāršo pulksteņa formu priekšrocības un varēja pāriet uz nākamo laikrāžu attīstības fāzi, augsto mākslu apvienojot ar mašīnražošanu un iedibinot modernā dizaina principus.

XX gadsimta sākumā modē nāk visdažādākie buduāra un kabineta pulksteņi kā interjera sastāv­daļa (ar šādu produkciju bija slavena Faberžē firma). Tomēr gadsimtu mijā interjera pulksteņi bija zaudējuši to svarīgo nozīmi, kāda tiem bija agrāk. Jaunu formu meklējumi aktivizējas līdz ar art deco parādīšanos, kad pulksteņi kļūst vai nu par lielo kompāniju masveida produkciju, kas ir pieejama visiem, vai par unikāliem izstādēm paredzētiem priekšmetiem ar muzejisku vērtību, kuri bieži vien tiek darināti pēc pasūtījuma noteiktam interjeram. Lielākoties tie ir ekstravaganti priekšmeti, kas at­spoguļo mākslinieku avangardistu meklējumus. Tā, piemēram, 1925. gadā nīderlandietis Jans Eisenloifels izveido fantastisku pulksteni, kurā jūtama ķīniešu mākslas ietekme, bet 1928. gadā francūzis Žans Guldēns – konstruktīvistisku pulksteni no emal­jas un apsudrabotas bronzas. Šādi vienā eksemplārā izgatavoti priekšmeti sniedzas pāri savu tiešo funkci­ju pildošo interjera pulksteņu ietvariem un kļūst par savdabīgiem mākslas objektiem, kas ir pelnījuši, ka tos izliek izstāžu zālē. Firmas Tiffany un Cartier iepriecina godkārīgos jaunbagātniekus ar ekskluzīvu, bet lielākoties bezgaumīgu produkciju, kas dāsni izrotāta ar emalju, dārgakmeņiem un pusdārgak­meņiem. Vienlaikus 30. gados parādās amerikāņa Kema Vēbera izteikti funkcionālie elektriskie pulk­steņi, kas ievadīja XX gadsimta otrās puses dizaineru meklējumus.

Kļūstot par masveida ražošanas priekšmetu, pulk­stenis vairs nav mākslas darbs un pārsvarā saglabā tikai savu utilitāro funkciju. Tomēr trešajā tūkstoš­gadē cilvēki atsauc atmiņā aizvadīto gadu tradīcijas. Un mājās atkal parādās gaumei un statusam atbil­stoši interjera pulksteņi.