Funkcionālā Amerika

Aleksandrs Karandiševs

Lai gan parasti funkcionālisma iedibināšanu saista ar XX gadsimta 20. gadu Eiropas dizaina skolu, šīs kustības pamatprincipu jau ilgi pirms tam formulēja amerikānis Lūiss Salivans. Viņa slavenā frāze „forma seko funkcijai” gadu desmitiem virzīja arhitektūras un dizaina attīstību Savienotajās Valstīs un Eiropā.

Pilis līdzņemšanai

XIX gadsimta otrajā pusē ASV arhitektūru bija grūti nosaukt par oriģinālu. Vairums speciālistu Amerikas augsnē kultivēja tradicionālos Eiropas stilus, turklāt bieži vien absurdā sajaukumā. Amerikāņu miljonāri, kas alka veldzēties no kultūras avotiem, izdeva pasakainas summas, lai savā īpašumā iegūtu īstas viduslaiku pilis. Veselus ēku kompleksus Eiropā izjauca un pēc pārvietošanas pāri Atlantijas okeānam pēc detalizētiem rasējumiem samontēja.

Tolaik bezidejiskums pārņēma ne tikai arhitektus praktiķus, bet arī mākslas skolas, kurās mācījās nākamie šīs profesijas pārstāvji. Ar šo paguruma noskaņojumu saskārās arī Lūiss Salivans, kad iestājās slavenajā Ecole des Beaux Arts – Parīzes Daiļo mākslu skolā. Pirms tam viņš jau bija paspējis pastrādāt arhitektu Frenka Fernesa un Viljama Lebarona Džennija vadībā. Tieši Džennijs, kas Čikāgai projektēja pirmo augstceltni ar metāla karkasu, ļoti dziļi ietekmēja celtniecības metožu turpmāko attīstību.

Nevilšais funkcionālisma tēvs

Daudzstāvu ēkas Čikāgā sāka augt tūlīt pēc 1871. gada lielā ugunsgrēka. Iesākumā tām visām bija viena kopīga problēma – pārlieks masīvums. Lieta tā, ka mājas būvēja uz vieniem pamatiem un, lai augstajai konstrukcijai piešķirtu izturīgumu, nācās mūrēt ļoti pamatīgas ķieģeļu sienas – to biezums dažkārt sasniedza 3,5 metrus. Rezultātā ēkas izskatījās smagnējas, bet to iekšpusē bija tumšs.

Salivans, izmantojot zinātnes un tehnikas progresa jaunākos sasniegumus, proti, superizturīgu tēraudu, augstceltņu būvniecības problēmu atrisināja visnotaļ eleganti. Pateicoties tērauda balstiem, viņš palielināja stāvu skaitu, samazināja sienu platību un nodrošināja labu apgaismojumu. Vēlāk arhitekts formulēja debesskrāpju celtniecības pamatprincipus, kas pilnībā īstenoti mūsdienuбizpratnei atbilstošajā pirmajā šādā ēkā Wainwright-building (1890–1891) Sentluisā. Ap to pašu laiku radās arī Salivana slavenā maksima “forma seko funkcijai”, kuru pēc tam pārņēma viņa kolēģi Atlantijas okeāna otrā krastā. Diemžēl šo formulu, kas kļuva par funkcionālisma galveno principu, daudzi uztvēra pārāk burtiski – leģendārais amerikānis taču bija domājis nevis estētisko risinājumu stingru piesaistīšanu uzdevumam, kuram kalpo ēka vai telpa, bet konstrukcijas vispārējo mērķtiecīgumu.

Sava ceļa gājējs

Lai gan Salivans burtiskā nozīmē kļuva par jaunā arhitektūras virziena krusttēvu, Savienotajās Valstīs atšķirībā no Eiropas, kur plašās izplatības dēļ jauno stilu sauca par internacionālu, funkcionālisma piekritēju skola, ja runājam par funkcionālismu tīrā veidā, tā arī neizveidojās. Pareizāk sakot, skolas radās (pati slavenākā ir Čikāgas skola ar pašu Salivanu un viņa skolnieku Frenku Loidu Raitu priekšgalā), taču atšķirībā no Bauhaus, holandiešu De Stijl, franču grupas ar Lekorbizjē priekšgalā tās drīz vien atteicās no funkcionālās arhitektūras pārliekās stingrības.

Frenka Loida Raita jaunradi ietekmēja ne tikai amerikāņu lauku būvniecība, bet arī tradicionālā japāņu arhitektūra, kuru viņš iepazina savā ceļojumā uz Uzlecošās Saules zemi. Tāpēc tā saucamās prēriju mājas, pirmām kārtām Robija māja, Vilicu māja un Taliesina I, ir ievērojamas ne tikai ar vienstāva struktūru un pārdomātu plānojumu, bet arī ar attīstītām jumta un terašu horizontālēm, ķieģeļu un koka elementu stūraino ritmu. Katrā projektā Raits apzināti izvairās no universāliem risinājumiem, ikvienu savu darbu cenšas piesaistīt konkrētajai vietai un pat konkrētiem cilvēkiem, kas viņa būvēto ēku izmantos. Un vēl – arhitekts rūpīgi izstrādāja atsevišķas detaļas, to skaitā mēbeles, piešķirot tām individuālas iezīmes un līdz ar to ignorējot „klasiskā” funkcionālisma prasības. Šādas stilistikas šedevrs, neapšaubāmi, ir nedaudz vēlāk uzbūvētā „Māja virs ūdenskrituma”. Jāpiebilst, ka Frenka Loida Raita agrīnā jaunrade lielā mērā ietekmēja Eiropas modernistus.

No universāluma uz ekspresiju

Cits izcils amerikāņu arhitektūras pārstāvis Ēro Sārinens, tāpat kā Raits, iesākumā ļāvās funkcionālisma ietekmei – turklāt tradicionālajā, eiropeiskajā šā stila izpratnē. Trīsdesmitajos gados Ēro dažus gadus pavadīja Eiropā un no turienes atgriezās kā neapšaubāms „parastā” funkcionālisma piekritējs. Acīmredzot „internacionālā stila” ietekmē pirmie patstāvīgie Sārinena-jaunākā darbi izceļas ar mehānisku superprecizitāti. Lai gan, būdams dedzīgs tēlniecības piekritējs, viņš šajā periodā neslēpa savu aizraušanos ar līkām, noapaļotām līnijām, kurām tika ierādīta svarīga loma viņa projektētajā Džefersona memoriālā, General Motors tehniskajā centrā un citos ievērojamos meistara darbos. Taču ar laiku viņš attālinājās no racionālā stila un priekšroku deva romantiskai ekspresijai.

Funkcija kā dizaina dzinējspēks

Cita sfēra, kur ideja par funkcijas primāro lomu radusi spilgtu iemiesojumu, ir dizains, kas Savienotajās Valstīs koši uzplauka XX gadsimta sākumā. Tieši te dizaina izstrāde pirmo reizi kļuva par patstāvīgu profesiju, kas pēc tam ieguva veselas industrijas mērogu.

Par šīs sfēras attīstības stimulu kļuva 1929.–1932. gada lielās depresijas sekas. Daudzi pirms tam teātrī vai reklāmas biznesā nodarbinātie dizaineri tika iesaistīti ražošanā, kur bija aicināti atdzimstošajam tirgum radīt elegantus, dzīvespriecīgus un praktiskus izstrādājumus. Pateicoties tam, ka viņi jaunos estētiskos principus lietoja sadzīves tehnikas un mēbeļu izstrādē un pat arhitektūrā, rūpnieciskais dizains ienāca katrā mājā. Volters Dorvins Tigs kā grafiskais dizainers sāka darboties jau XX gadsimta divdesmitajos gados un savas spējas izmantoja arī trīsdimensionālā projektēšanā. Viņš izstrādāja fotoaparātus firmai Коdak, firmas Texaco benzīna tanku, lidmašīnu un universālveikalu dizainu, sadzīves aparātu un mēbeļu noformējumu. Raimonds Lovijs, uz Ameriku emigrējis francūzis, kļuva slavens pēc kopējamā aparāta Gestetner redizaina izstrādes un firmas Sears ledusskapja Coldspot projektēšanas. Viņš radīja arī lokomotīvju un upju kuteru, kā arī izstāžu paviljonu dinamisku dizainu. Henrijs Dreifūss, kura specializācija iesākumā bija teātra māksla, 1937. gadā radīja telefona Bell redizainu, aparātu apgādājot ar zemu plastmasas korpusu un mikrofonu, bet skaļruni apvienojot vienā detaļā – telefona klausulē. Futūrists Normans Bels Gedess, kas izstrādāja slaveno ekspozīciju Futurama, imigrants no Austrijas Pols Teodors Frankls, kas projektēja mēbeles pēc debesskrāpju parauga, – viņi visi līdz pat šim laikam tiek uzskatīti par žanra klasiķiem, un viņu darbi iedvesmo aizvien jaunas dizaineru paaudzes.

Gludekļa lidojums

Zinātnes un tehnoloģiju sasniegumu, to skaitā straujās aviācijas attīstības, ietekmē amerikāņu dizainā plaši izplatījās Streamline – aerodinamiskais stils. Plūdlīnija tika piešķirta ne tikai ātrgaitas automobiļiem, lokomotīvēm un jahtām, bet arī priekšmetiem, kas tam nebija paredzēti, – gaismasķermeņiem, sadzīves elektroaparātiem, virtuves piederumiem. Tā kā lielākoties saikne starp formu un funkciju bija visai nosacīta vai tās vispār nebija, dizaina kritiķi vienprātīgi noliedza šo izstrādājumu piederību funkcionālismam, bet pieskaitīja stailingam, proti, formālajai stilizācijai.

Skaistuma, lietderīguma un komercijas saikni dizaina mākslā uzskatāmi ilustrē kāds notikums slavenā mēbeļu dizainera Gilberta Roda dzīvē. Trīsdesmito gadu sākumā Rods, kas juta, ka jaunie laiki prasa jaunu pieeju sadzīves priekšmetu veidošanai, ar lielām grūtībām spēja sameklēt pasūtījumus. Šajos grūtajos laikos viņš iepazinās ar Henry Miller vadību, kurai problēmas sagādāja neveiksmīgā konkurence ar citiem mēbeļu ražotājiem amerikāņu tirgū. Ieguvis komersantu atbalstu, Rods sāka izstrādāt tiem gadiem radikāli jaunus, nelieliem dzīvokļiem paredzētus interjera priekšmetus. Turklāt viņš centās nodrošināt, lai viena lieta spētu pildīt vismaz divas funkcijas. Tā radās mūsdienās tik ierastais kāršu galds, ko var pārvērst par pusdienu galdu, biroja krēsls gulta, galdi ar grozāmiem plauktiem, uz kuriem var salikt grāmatas, un citi piederumi.

Ja runājam par „tīro” funkcionālismu, par tā attīstību lielākoties jāpateicas uz Ameriku emigrējušajiem jaunās arhitektūras slavenībām. No Vācijas atbraukušais Ludvigs Mīss van der Roe vadīja Ilinoisas tehnoloģisko institūtu, Valters Gropiuss – projektēšanas aspirantūru Hārvardā. Daudzi eiropieši viņpus okeāna atstāja ne tikai pasniedzēja darba lauku, bet arī visnotaļ materiālu mantojumu – savas mājas, pēc pasūtījuma būvētas villas, universitāšu ēkas, kur viņi mācīja savus nākamos sekotājus. Un, protams, slaveno debesskrāpi MetLife, kura radītājs bija viens no galvenajiem funkcionālisma ideologiem Valters Gropiuss.

Loks noslēdzies

Tātad noteiktā laikposmā funkcionālisms kļuva par amerikāņu arhitektūras un dizaina attīstības pamatvirzienu. Tā uzplaukumu īpaši veicināja ASV ekonomikas straujā augšupeja pēc Otrā pasaules kara. Tomēr jau piecdesmitajos gados iezīmējās nopietns konflikts, kas loģisku turpinājumu ieguva pēc piecpadsmit gadiem. Amerikāņi, tāpat kā eiropieši, pēkšņi secināja, ka universālā arhitektūra viņus vairs neapmierina – tā ir pārāk racionāla, vienveidīga un bezpersoniska.

1973. gadā vēsture apmeta pilnu loku: Sentluisā – pilsētā, kur Salivans radīja pirmo „paraugdebesskrāpi”, – nojauca veselu pēc visīstākā funkcionālisma parauga uzbūvētu dzīvojamo māju kvartālu. Lai gan jāteic, ka arī pēc sava norieta „internacionālais stils” dziļi ietekmē pasaules arhitektūru visdažādākajos aspektos.