Jonas Maļinauskas
Foto: Vītauts Širvinsks
Bieži vien mēdz būt tā: kad šaurajā pilsētas dzīvoklītī no nemitīgās bērnu trokšņošanas galva plīst pušu, sāk mākties virsū doma par plašu privātmāju, kur mazos dauzoņas varētu izdzenāt pa atsevišķiem kaktiem un pēc sirds patikas izbaudīt tādējādi rasto mieru. Diemžēl šīs idejas īstenošana prasa daudz laika un galu galā neizbēgami pienāk tas brīdis, kad nu jau diezgan paaugušies jaunieši izvēlas savu dzīves ceļu un tēva namu pamet, bet istabās, kur savulaik bez mitas skanēja līksmie bērnu smiekli, sāk valdīt skanīgs klusums…
Rasa Jonikaite
Tieši tā arī notika Viļņas priekšpilsētā, mājā, kuru arhitekts Taujansks bija projektējis ģimenei ar pieciem dažādās laulībās dzimušiem bērniem. Īpaši viņiem tika izplānotas trīs no četrām otrajā stāvā esošajām dzīvojamām istabām, viņu vajadzībām tika labiekārtots pagalms un izbūvēta plaša terase. Taču celtniecība vēl nebija pabeigta, kad vecākie bērni aizgāja katrs savā dzīvē un vecāku pajumtē palika tikai divi jaunākie, skolnieki. Vispār jau kompaktajā divstāvu mājas iekšējā plānojumā nav nekā īpaša: pirmajā stāvā halle, tieši no tās vienlaidu kāpnes ved augšup uz otro stāvu, no tām blakus esošā punkta paveras skats uz kopējo ēdamistabas un viesistabas platību, pa labi no tās aiz stikla starpsienas – relatīvi neliela virtuve (17,6 m2), kas ar viesistabu ir savienota bez durvīm. Pati 46 kvadrātmetrus lielā viesistaba aizņem visu mājas galu. Uzkāpjot otrajā stāvā, nonākam nelielā hallē, no kuras var tieši ieiet divās bērnistabās, bet, paejot garām logiem, arī trešajā bērnistabā un vecāku guļamistabā (28 m2).
Interjera arhitektei Rasai Jonikaitei darba gaitā nācās orientēties uz nopietnu, pieaugušiem cilvēkiem piemērotu interjera risinājumu. Tomēr daži bērnišķīgi motīvi interjerā tika saglabāti. Tā, piemēram, tieši rēķinoties ar nekoordinēto jaunās paaudzes mobilitāti, pirmā stāva mēbeles viesistabas zonā, kā arī ap ēdamgaldu izvietotie krēsli pilnībā, pat ar visiem konstrukcijas elementiem, ir mīksti apvilkti. Tāpēc šīs mēbeles gan neizskatās sevišķi vieglas, toties ir patīkami apaļīgas un stabilas. Starp citu, daudzas minētajās zonās novietotās mēbeles nemaz nav pirktas prestižu firmu veikalos, bet pēc individuāla pasūtījuma izgatavotas lietuviešu firmā Nestandartiniai baldai. Izrādās, ka visu varam, ja vien gribam!
Viens no spilgtākajiem nedaudz rotaļīgajiem interjera plastiskajiem akcentiem ir iekšējās kāpnes, kas krasā virāžā izliecas līdz otrajam stāvam. To nesošā daļa izgatavota nevis no metināta metāla, kā parasti šādos gadījumos, bet no lieta betona; savukārt pakāpieni ir izgriezti no masīva oša koka.
Raksturīga Rasas Jonikaites radīto interjeru iezīme ir īpaša nosliece uz tēlotājmākslu, un parasti tāda pati tieksme piemīt arī viņas projektu pasūtītājiem. Šajā interjerā viens no galvenajiem viesistabas rotājumiem ir dekoratīvais reljefais panno, ko darinājusi slavenā māksliniece Loreta Švaikauskiene – kā jau parasti, gaišos toņos. Šis mākslas darbs ar savu horizontālo formātu, kā arī gar halles sienu «nostieptais» spogulis vizuāli paplašina telpu. Līdzās panno pie gala sienas redzams nama saimnieku dubultportrets, ko radījis Vitāliuss Čapkausks pēc oriģinālas tehnoloģijas: ņemot par pamatu uz reljefa audekla iespiestu lielformāta digitālo fotogrāfiju un to inkrustējot ar kristāliem un pusdārgakmeņiem. Starp citiem mākslas objektiem būtu vērts atzīmēt populārā jaunā mākslinieka Vilmanta Marcinkeviča spēcīgiem otas vilcieniem gleznoto darbu kāpņu podestā un vairākus Lina Cicena otas radītos ironiskos aktus saimnieku guļamistabā. Taču ne jau par gleznām vien te ir domāts. Hallē uz grīdas pie virtuves ieejas stāv divas dekoratīvas iespaidīgu apmēru keramikas pudeles, bet stikla starpsiena tieši aiz tām rada gaismas efektu, pateicoties grafikas apdrukai, kas atkārto ēdamistabas tapešu rakstu. Liela nozīme interjera noformēšanā ir arī gaismasķermeņiem, tostarp puscaurspīdīgajām galda lampām Kartell un Rasas Jonikaites «firmas ēdienam» – piekaramajam plafonam Foscarini. Pat dekoratīvie keramikas trauki, kas virtuves plauktos izlikti skaistuma labad, tika izraudzīti speciāli – saskaņā ar virtuves krēslu krāsu.
Visi mazie un lielie mākslinieciskie akcenti, kā arī rotaļīgie mājieni uz nu jau pagājušo bērnību rada omulīgu, mājīgu gaisotni, kas šajās sienās saglabāsies vēl ilgi – varbūt līdz tam laikam, kad tēva namu pametīs pēdējie jaunās paaudzes pārstāvji…
