Art Nouveau. Barselona: arhitektūras fenomens

Svetlana Lukjanova

Vieta: Katalonija – Spānijas province un tās galvaspilsēta Barselona. Laiks: XIX gadsimta beigas – XX gadsimta sākums. Tieši Barselonā (dibināta kā Romas kolonija, kas I gadsimtā bija pazīstama kā Faventia Pia Augusta Paterna Barcino) – pilsētā, kura savā ilgajā vēsturē sakoncentrējusi daudzus dažādu laikmetu arhitektūras pieminekļus, tolaik savā fantastiskajā, savdabīgajā stilā projektus izstrādāja izcilais arhitekts Antonio Gaudi.

Visā pasaulē tikai daži arhitekti ir tik ļoti ietekmējuši savas pilsētas veidolu vai radījuši kaut ko tik nozīmīgu  tās kultūrai kā Antonio Gaudi. Būtu atzīmējami arī citi kataloņu arhitekti – Luiss Domeneks i Montaners un Hosē Puidžs i Kadafalčs, kam bijusi svarīga nozīme Katalonijas arhitektūrā un īpaša kataloņu virziena iezīmēšanā jūgendstilā.

Luiss Domeneks i Montaners uzbūvējis Barselonā vairākas izcilas ēkas, no kurām īpaši gribētos atzīmēt slimnīcu kompleksu De Sant Pau i de la Santa Creu (1900 – 1910) un jo sevišķi Katalonijas mūzikas pili (Palau de la Musica Catalana), kas tika uzcelta laikā no 1905. gada līdz  1908. gadam Kataloņu kora biedrībai.

Pils dizains ir tipisks kataloņu jūgendstilam – dominē liektas līnijas, dinamiskas formas un bagātīgs rotājums, kurā plaši pārstāvēti puķu un citi organiskās pasaules motīvi. Izmantoti vismodernākie XX gadsimta sākumā pieejamie materiāli un tehnoloģijas (piemēram, tērauda karkass).

Pils fasādes rotājumā ir ietverti spāņu un arābu arhitektūras elementi. Sarkanie ķieģeļi un tērauds, mozaīkas, vitrāžas un podiņi piemeklēti un izvietoti tā, lai radītu atklātas un caurspīdīgas telpas ilūziju. Galvenās fasādes balkona līmenī dominē divas kolonādes. Katru kolonnu sedz daudzkrāsainas flīzes ar puķu rakstiem un vainago kandelabrs. Virs kolonām novietoti Džovanni Pjerluidži, Johanna Sebastjana Baha un Ludviga van Bēthovena krūšutēli, bet pie galvenās fasādes – Riharda Vāgnera krūšutēls.

Koncertzāle, kura spēj uzņemt aptuveni 2200 cilvēku, ir viena no skaistākajām visā pasaulē. Tā ir vienīgā skatītāju zāle Eiropā, kuru gaišajā dienas laikā izgaismo tikai dabiskā gaisma. No divām pusēm sienas veido krāsains stikls, bet virs galvas atrodas milzīgs krāsaina stikla lukturis, kas veidots kā ieliekts kupols. Tā noformēšanā izmantoti zeltotie un zilie toņi, kas simbolizē sauli un debesis. Koncertzāles arhitektoniskais dekors ir jaunrades un fantāzijas šedevrs, bet visas tā detaļas veicina pareizu akustiku.

Skatuves aizmugures daļas sānos puslokā izvietotas 18 jaunu sieviešu skulptūras, kas simbolizē pasaules valstu mūziku. Sieviešu ķermeņa augšdaļa no sienas izvirzīta, bet lejasdaļu iezīmē krāsaina sienas  mozaīka.

Hosē Puidža i Kadafalča izcilākie darbi ir mājas Ametller (1898 – 1900) un De les Punxes (1903 – 1905), kā arī pils Palau Kuardas (1902 – 1904). Mājas De les Punxes celtniecībā izmantotas gan greznās renesanses laika formas, gan atturīgās gotikas līnijas. Sešstūru ēkas sešos stūros slejas seši smaili torņi, tāpēc ēka tiek dēvēta par „māju ar ērkšķiem”. Ēkai ir sešas fasādes. Uz dažām ir panno par alegoriskiem tematiem, dažas sedz akmens ornamenti. Galvenā pils Palau Kuardas rota ir ļoti sarežģīta skulpturāla frīze, kas pušķo pirmā stāva logus.

Antonio Gaudi (pilnā vārdā Antonio Gaudi i Kornets) atstātajam mantojumam pievērsīsimies detalizētāk.

Antonio Gaudi dzimis 1852. gada 25. jūnijā Reusā, netālu no Barselonas, kur no 1873. gada līdz 1878. gadam mācījās Augstākajā arhitektūras skolā. Dažādus amatus (galdniecību, metālkalšanu) Gaudi apguva E. Punti darbnīcā.  Jaunībā Antonio Gaudi  aizrāvās ar neogotikas entuziastu idejām, bet vēl vairāk viņu ietekmēja reālā vietējā gotika, kurā gleznieciski bija apvienojušies Eiropas, Austrumu un mauru motīvi.

Visensa māja  (Casa Vicens; 1883 – 1888)

Pirmais lielais Antonio Gaudi  darbs saistīts ar Manuelu Visensu Montaneru, fabrikantu – keramikas flīžu ražotāju. Tas ir visnotaļ svarīgi, jo Visensa  māja aizsāk māksliniekam tik raksturīgo rotaļāšanos ar keramikas iespējām.

Hronoloģiskajā ziņā Visensa mājas eksterjers ir tikai Gaudi bagātīgās plastiskās fantāzijas prelūdija. Izmantojot brīvi veidotas telpas kolāžas tehniku, Gaudi kombinē viegli atpazīstamā spāņu-mauru mudahēras stila figūras (baltu un zaļu podiņu kvadrāti uz galvenajām vertikālēm un virs logiem, konsoļu „stalaktīti”, daudzstūru arkas), izteiktus mauru motīvus (smēķētāju istabas viltusgriestu „stalaktīti” un lukturi ar vijīgajiem arābu rakstiem) un orientālos motīvus (apgleznojumi).

Projekti Eusebio Guelam

Gaudi 1883. gadā iepazinās ar  tekstilmagnātu Eusebio Guelu, kas viņam kļuva ne tikai par galveno pasūtītāja un aizbildni, bet arī par labāko draugu. Arhitekts 35 gadus viņa ģimenei projektēja visu dzīvei nepieciešamo: no sadzīves priekšmetiem līdz savrupnamiem un parkam. Viens no bagātākajiem Katalonijas cilvēkiem Eusebio Guels, kam sveša nebija arī estētika, kļuva par Gaudi mecenātu. Antonio Gaudi  ieguva to, par ko sapņo katrs radošs cilvēks: iespēju izpaust savu talantu, neskatoties uz izmaksām.

Guela ģimenei Gaudi projektē muižu Pedralbesā netālu no Barselonas, vīna pagrabus Garrafā, kapelas un kriptu Colonia Guell, Guela māju un Guela parku Barselonā.

Guela muiža (Finca Guell; 1884 – 1887)

Guela muižā spilgti izpaužas Gaudi centieni rafinētus, literārus sižetus apvienot ar kataloņu tautas arhitektūras motīviem. Gaudi uzstāja, ka līdztekus iemīļotajam dekoratīvajam paņēmienam, kas saistīts ar mozaīku veidošanu no keramikas lauskām, tiktu izmantots noteikts mūrēšanas paņēmiens, proti, muižas iebraucamās daļas sienas tiktu mūrētas no akmeņiem ar ķieģeļu pilastriem.

Visas Guela muižas kompozīcijas noslēgums un vainagojums ir vārti, pareizāk sakot, to režģis, kuru Gaudi uzzīmēja 1885. gadā un kurš izgatavots Valjeta un Pikera darbnīcās. Vārtiem ir viena veramā puse.  Tās lejasdaļā ir vienkāršs režģis ar rožu reljefu. Augšdaļu pilnībā aizņem ķēdēs iekalts pūķis – dārza sargs. Ir ļoti daudz pūķu, kas veidoti atbilstoši viduslaiku un renesanses tradīcijām, taču Gaudi pūķis ir visnotaļ oriģināls.

Guela pils (Palau Guell; 1886 – 1890)

Guela māja bija kļuvusi par vienu no Barselonas ievērojamām vietām jau pirms būvdarbu pabeigšanas. Interesanti, ka par pili sāka dēvēt ēku, kas ir neliela: aizņem zemesgabalu 18 x 22 metru platībā. Tomēr Gaudi radījis tik sarežģītu un iespaidīgu ēku, ka apzīmējums „pils” nešķiet pārspīlēts.  Atšķirībā no līdzšinējām būvēm, kas dažu pazīmju dēļ pieskaitāmas mudahēras stilam, Guela māja aizsāk īsu Gaudi celtņu sēriju, ko dažkārt pieskaita neogotikai. Šī ēka ­ – līdzīgi kā renesanses palaco – veidojas ap iekšpagalmu, bet pats pagalms sākas tikai no beletāžas līmeņa un to sedz kupols.

Guela parks (Parc Guell; 1901 – 1914)

Pēc daudzajiem braucieniem uz Angliju donam Eusebio Guelam radās kvēla vēlēšanās uzcelt „pilsētu dārzu”. Viņš nopirka zemi (15 ha) toreizējās Barselonas nomales augstākā kalna nogāzē.

Guels „pilsētu parku” bija iecerējis 60 apbūves gabaliem un tā plānojuma projektu pasūtīja Gaudi. Celtniecības priekšdarbi – teritorijas apgūšana – virzījās uz priekšu ļoti strauji. Jau 1902. gadā bija pabeigts iežogojums ar septiņiem vārtiem, vārtu sargu paviljoni, vairums viaduktu un tirgus „doriskais templis”. Gandrīz visi plānošanas darbi 1904. gadā bija pabeigti. Taču pēc gada dons  Guels no savas ieceres atteicās.

No paredzētajām 60 mājām parkā atrodas tikai divas. Pirmajā mājā  (Hulio Batlevela projekts) apmetās dons Guels. Otro par saviem līdzekļiem uzbūvēja darbuzņēmējs (Fransisko Berengera projekts), bet pircējs tai neatradās, un beigu beigās māju par tēva ietaupītajiem līdzekļiem nopirka Gaudi. Šajā mājā Gaudi dzīvoja līdz 1925. gadam, kad viņš pilnībā pārcēlās uz topošo baznīcu Sagrada Familia.

Laikā no 1907. gada līdz 1910. gadam tika uzbūvēts slavenais „bezgalīgais sols”, kas kā čūska vijas vairāku simtu metru garumā. Apdarei izmantotas daudzkrāsainas keramikas lauskas. Īpaši interesantas parkā ir Gaudi projektētās akmens skulptūras.

Batlo māja (Casa Batllo; 1904 – 1906)

Ar lielrūpnieka dona Hosē Batlo Kasanavasa māju saistīto darbu formāli varētu saukt par rekonstrukciju, lai gan runa faktiski ir par vecas ēkas pilnīgu pārbūvi.

Jau parka Guell veidošanā Gaudi izmantoja dažus palīgus, bet šoreiz viņu skaits palielinājās. Būvdarbos iesaistījās arhitekti Domingo Sugranjess un Hosē Kanaleta; interjera veidošanā – Huans Rubio un Hosē Marija Huhols, tēlnieki Hosē Limona un Karloss Mani. Autoriem jāpieskaita  arī Gaudi pastāvīgie darbinieki – galdnieki un mēbeļnieki Kasas un Bardess, kalēji (brāļi Vadias), keramiķi (firma „Huhols un Bausis”).

Batlo māja ir liriska celtne, kurā virtuozi izmantota krāsas harmonija un materiāla plastiskā faktūra. Šķiet, ka arhitektūras skulpturālo dekoru veido dzīvas, tikai uz mirkli sastingušas formas. Šo dzīvīguma iespaidu vainago jumta noformējums pūķa muguras veidā.

Izmantojot Barselonai raksturīgo ēkas „dziļo” plānu (starp kaimiņiem iespiestās fasādes ir divarpus reizes šaurākas par mājas platumu dziļumā), Gaudi namu veidojis kā labirintu ar daudziem noapaļotiem pagriezieniem.

Batlo mājai ir tikai piecas ailes pirmajā stāvā, līdz pat piektajam stāvam tā saglabā stingru simetriskumu, līdz plūstoši pāriet uz līdzsvarotu, krasi asimetrisku noslēgumu. Pirmajā variantā Gaudi bija ieprojektējis fasādes centrā apaļu torni, taču vēlāk, ņemot vērā kaimiņmājas neogotiskās kores stingro simetriju (ēku 1901. gadā būvējis arhitekts Hosē Puidžs i Kadafalčs) un nevēloties daļu brandmūra atstāt atklātu, meistars tornīti pabīdīja kaimiņu kores  virzienā, ierīkoja nelielu terasi un mainīja balkona režģa zīmējumu.  Rezultātā abas ēkas, neraugoties uz stilistisko atšķirību, vienoja iluzori ārkārtīgi maiga pāreja. Īpaši maiga tāpēc, ka plastiskā zīmējuma ziņā ārkārtīgi sarežģītās beletāžas augstums gandrīz precīzi atbilst kaimiņmājas erkera augstumam, tāpēc tas tiek uztverts gandrīz kā Batlo mājas beletāžas turpinājums. Tā kā virs beletāžas centrālās ailes četru stāvu augstumā aizņem tukša starpsiena, svarīga loma kompozīcijā ir bēniņu logam ar mazo balkonu – simetrijas ass atkal tiek stingri fiksēta tikai tālab, lai dažus metrus augstāk izplūstu sarežģītā nobeigumā.

Batlo mājas bagātīgā faktūra un koloristika aptver visu ēkas virsmu. Uz jumta ir vairākas atšķirīgi nošķeltu skursteņu grupas – šķēlumu apdarei izmantots stikls, ventilācijas cauruļu apdarei – daudzkrāsainas keramikas šķembas.

Jumta segums no fasādes aizmugures puses, veidojot kontrastu ar zvīņaino segumu no ielas puses,  atbilst fasādes apdares sistēmai. Te sienas pilnībā apdarinātas ar keramikas flīzēm, ko modelējis pats arhitekts: daļa flīžu ir plakanas, daļa – reljefas. Turklāt flīzes zem karnīzes ir intensīvā kobalta krāsā, bet virzienā uz lejasstāvu krāsa pakāpeniski izbalo, pašā apakšā kļūstot pilnīgi balta.

Galvenās fasādes dekoram ir vairākas komplicētības pakāpes. Pirmā stāva kolonnas pārtop par arkām, uz kurām gluži kā lava uzplūduši un sastinguši beletāžas galerijas kronšteini, bet pašas beletāžas ierāmējums šķiet veidots no monolīta gabala. Un šo monolītumu pastiprina tas, ka virs galerijas malējām ailēm novietoti tādas pašas formas erkeri.

Šie erkeri  veido plastiski pārliecinošu pāreju uz balkonu iežogojuma metāla skulptūrām. Gaudi saglabājis visu fasādes logu izvietojumu virs beletāžas, bet licis noņemt sienas slāni starp logiem tādā veidā, lai tiktu iegūta viļņveida virsma, kas pārklāta ar apaļām keramikas flīzēm  un dažādas krāsas stikla lauskām.

Batlo mājas iekšpuse ir visai vienkārša, taču Gaudi arī te ieviesis vairākus interesantus dekoratīvus risinājumus. Telpā valdošie ir skulpturālie zāles griesti, bet ar keramiku apdarinātais kamīns iebūvēts sienā atbilstoši seno katoļu māju pavarda ierīkošanas tradīcijai.

Milas māja (Casa Mila; 1906 – 1910)

Pie mūsdienu arhitektūras šedevriem pieskaita arī Milas māju – pēdējo pabeigto briedumu sasniegušā meistara darbu. Laikabiedri, kas neko līdzīgu nebija redzējuši, to ironiski sāka dēvēt par La Pedrera – „akmeņlauztuvi”.

Ēkai, tāpat kā dzīvokļiem, ir sarežģīts līklīniju plānojums. Sākumā Gaudi gribēja līklīniju veidā ielikt visas iekšējās šķērssienas, bet vēlāk no šī nodoma atteicās un izšķīrās par lauztām līnijām, kas kontrastē ar viļņaino fasādes virsmu. Milas mājā izmantoti jauni konstruktīvi risinājumi: nav iekšējo nesošo sienu, bet visus starpstāvu pārsegumus notur kolonnas un ārsienas, kurās balkoniem ir konstruktīva loma.

Slavenajā Milas mājā Gaudi stipri apsteidzis savu laiku. Viņš radījis ēku, kurā iemiesotas elastīgā plānojuma idejas (visu slodzi notur karkass, bet iekšējās šķērssienas var sadalīt brīvi). Karkasam tika izgatavotas speciālas līklīniju sijas, kas kalpo kā masīvo sienu elastīgi balsti. Viļņveida fasādes forma papildināta ar savdabīgiem balkonu režģiem; uz jumta arhitekts novietojis veselu „skulptūru dārzu”: skursteņi un ventilācijas šahtas nomaskētas ar akmens veidojumiem.

Svētās ģimenes baznīca (Sagrada Familia)

Ar  baznīcas Sagrada Familia celtniecību saistītie darbi tika uzsākti jau 1882. gadā arhitektu Huana Martorela un Fransisko de Vilāra vadībā. Bet 1891. gadā celtniecību sāka vadīt Antonio Gaudi.  Sagrada Familia kļuva par viņa opera magna – galveno darbu un meistara fantāzijas augstāko lidojumu. Antonio Gaudi šo celtni uzskatīja par Katalonijas nacionālās un sociālās atdzimšanas monumentālo simbolu, tāpēc kopš 1910. gada pilnībā koncentrējās uz to, arī savu darbnīcu pārcēla turp.

Mākslinieks saglabāja savu priekšteču plānu – latīņu krustu ar piecām gareniskām jomām un trijām šķērsjomām, taču izdarīja savus labojumus: mainīja kriptas kolonnu kapiteļu formu, arkas paaugstināja līdz 10 metriem, kāpnes pārcēla uz spārniem, nomainot to frontālo izvietojumu. Celtniecības gaitā viņš plānu nemitīgi slīpēja.

Pēc Gaudi ieceres Svētās ģimenes baznīcai jākļūst par simbolu, grandiozu Kristus dzimšanas alegoriju trijās fasādēs. Austrumu fasāde veltīta Dzimšanai; rietumu fasāde – Kristus ciešanām, dienvidu, pati iespaidīgākā fasāde atspoguļo Krustus augšāmcelšanos.

Sagrada Familia portāli un torņi bagātīgi rotāti ar skulptūrām, kas atspoguļo visu dzīvo pasauli. Galvu reibinošie sarežģītie profili un detaļas pārspēj visu, kas jebkad gotikā pieredzēts. Tas ir sava veida gotikas modernisms, kura pamatā ir izteiktas viduslaiku baznīcas plāns.

Gaudi ļoti labi saprata, ka nevar pat sapņot par darba pabeigšanu līdz mūža galam, un bieži teica, ka tas ir darbs trim paaudzēm. Lai gan Gaudi baznīcu Sagrada Familia cēla 35 gadus, viņam izdevās uzbūvēt un noformēt tikai Dzimšanas fasādi, konstrukcijas austrumu daļu un četrus torņus virs tās. Apsīdas rietumu daļa, kas veido šīs majestātiskās celtnes lielāko daļu,  nav pabeigta līdz pat šim laikam. Celtniecība turpinās.

Cilvēku pūliņus un ilūzijas, upurēšanos un kaisli iemiesojošā baznīca Sagrada Familia paceļas pāri Barselonai kā tās simbols.

Antonio Gaudi gāja bojā Barselonā 1916. gada 7. jūnijā – viņu notrieca tramvajs netālu no baznīcas Sagrada Familia. Bezsamaņā esošu viņu nogādāja Svētā krusta slimnīcā, kuru viņam nebija lemts atstāt. Viņš apglabāts baznīcas Sagrada Familia kapličā.

Īpašais Gaudi nopelns ir tas, ka viņš prata dabā atrast un uz arhitektūras pasauli pārcelt vairākas formas, kurām veselas arhitektu paaudzes bija pagājušas garām. Īpašu uzmanību Gaudi pievērsa hiperboliskiem paraboloīdiem un to šķēlumiem, hiperboloīdiem un helikoīdiem. Gaudi izvēlējās tieši šīs telpiskās formas par savas arhitektoniskās formu veidošanas ģeometrijas „stūrakmeņiem”. Varētu šķist, ka Gaudi raksturīgajai formu veidošanas principu tīrībai vajadzētu izdarīt pavērsienu arhitektūrā. Taču meistara ideju raksturs bija pārlaicīgs, tāpēc nekas tāds nenotika.

Antonio Gaudi, kuram darbs bija viss un laiks bija pilnīgi vienaldzīgs, pēc daudzu mākslas zinātnieku pārliecības, ir „XX gadsimta Leonardo da Vinči”. Viņš bija ne tikai ģeniāls arhitekts un mākslinieks, bet arī spīdošs izgudrotājs.