Teksts: Jonas Maļinauskas
Attīstītā sociālisma betona šaurībā dzimušās paaudzes pārstāvji visu mūžu sapņoja par dzīvojamās telpas paplašināšanu. Beidzot, kad tika radīti attiecīgi apstākļi un parādījās materiālās iespējas, viņi savu sapni iemiesoja dzīvē ar uzkrātajām jūtām atbikstošu vērienu. Šai ziņā labi palīgi bija arhitektu biroja Studija lape darbinieki, kas projektēja privātmāju ar lakonisku nosaukumu Pavasaris.
Tomas Lape, Vytenis Eitminavičius, Dovile Girkontaite.
Živile Putrimaite, Dovile Azondenyte.
Vidēja vecuma laulāts pāris dzīvojamās mājas celtniecībai Viļņas apkaimē nopirka lielu zemes gabalu – lēzenu nogāzi gleznaina ezera krastā. Tā kā arhitekts Tomass Lape un viņa partneri nevēlējās sarežģīt situāciju un “audzēt” stāvus, tika nolemts māju plānot kā vienstāva trijstūri, kura asais gals ietiecas uzkalnā. “Pazemes” statusu ieguvušajā telpā tika iekārtots vīna pagrabs, bet blakus – jau pie pirmā stāva pieskaitītā virtuve un ēdamistaba.
Pasūtītāju tieksme pēc lielas iekšējās platības bija saistīta ne tikai ar nepatiku pret pagātni, bet arī ar vēlēšanos sajust iekšējo brīvību, izvairīties no sienu un pārsegumu radītās šaurības, kā arī baudīt vizuālo vienotību par dabu. Tāpēc trīs dzīvojamās mājas galvenās funkcionālās zonas – ēdamistaba, viesistaba un darba kabinets – tika apvienoti vienā aptuveni 80 kvadrātmetru lielā platībā. Vienslīpju jumts, kas virzienā uz ezeru paaugstinās, ievērojami palielina iestiklotās fasādes platību. Griestu augstums pie viesistabas ārmalas sasniedz 6,5 metrus. Šis augstums istabā faktiski rada vaļējas telpas efektu. Tiesa, augstumu ierobežo piekarināti gaismekļi Ameba (ražojusi firma Vibe, Spānija), kas atrodas nelielā augstumā un savas maigās formas dēļ atgādina sastingušus baltus mākoņus. Kā apgalvo projekta vadītājs Tomass Lape, tumšajā diennakts laikā, kad iedegta augšas gaisma, priekšstats par augstumu un apjomu gandrīz pilnībā zūd.
Taču istabas telpa pilnībā nav atklāta, funkcionālās zonas cita no citas ir nodalītas. Starp ēdamistabu un viesistabu ir iespaidīga lieluma kamīns. Tā monumentālā lejasdaļa veidota no vietējā granīta plāksnēm, bet pie pārseguma piestiprinātā augšdaļa apdarināta ar laminētām kokskaidu plāksnēm. Lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka kurtuve atstāta pilnībā vaļēja, patiesībā tā nemaz nav: visā perimetrā to aizsedz vitrīnu stikla durtiņas, turklāt kamīna apkopes gadījumā tās nevis atveras, bet paceļas uz augšu. Lai milzīgo kamīnu izmantotu lietderīgi, tā lejasdaļas iekšpusē iekārtots karuseļbārs, kas sasniedzams gan no ēdamistabas, gan viesistabas. Savukārt darba kabinetu (kas vienlaikus ir arī galerija) no viesistabas nošķir masīvs grāmatskapis, kura aizmugures sieniņa arī apdarināta ar laminētu nedaudz reljefu koka plāksni.
Baltā krāsa dominē. Kā domā projekta autori, tas rada “maigu caurspīdīguma efektu un mājas dzīvojamā daļā – īpašu noskaņu”. Ahromātisks pelēks papildinājums tam ir mīksto mēbeļu apdare viesistabā, bet kontrastējošs tumšs akcents – solīdais krēsls kabinetā un vienlaikus par suvenīru plauktu izmantojamā melnā stikla šķērssiena pie ieejas priekštelpā. Nedaudz citāds krāsu risinājums izmantots virtuvē, kuras logi iziet uz iekšpagalmu: no koriāna izgatavotās baltās galda virsmas kontrastē ar virtuves bloku un sienas paneļu tumšo apdari.
Projektu Pavasaris augstu novērtējuši gan pasūtītāji, gan arhitekti: republikas konkursā tas ieguvis nosaukumu “Labākais interjers” pat divās kategorijās – “Dzīvojamās telpas interjers” un “Virtuve”.
