Art Nouveau. Daudzpusīgais Karlo Bugati

Tiem, kas Bugatni vārdu dzirdējuši, tas asociējas ar ekskluzīvām mašīnām. Taču „automobiļu” Bugati – Etore un viņa dēls Žans – ir tikai viens atzars no radošu cilvēku dinastijas, kas bija ne mazāk daudzpusīga un pretrunīga kā pusgadsimts, kurā viņi aktīvi darbojās.

No XXI gadsimta pozīcijām aplūkojot visu četru un katra atsevišķā Bugati atstāto mantojumu, var rasties daudz jautājumu. Vai būtu pareizi pie attiecīgā laika dizaina paraugiem pieskaitīt, piemēram, mēbeles, kuru skaistums panākts, upurējot funkcionalitāti? Vai vispār pastāv kāda saikne starp Karlo mēbeļu garnitūru nedaudz apvītušo dekadentisko eklektismu un viņa dēla Rembranta skulptūru nervozo ekspresiju? Vai nekas cits, izņemot asinsradniecību, viņus nesaista? Un kāpēc par Bugati vecākā sekotājiem nekļuva Etore un Žans?

Īstenībā viss šķietamais Bugati saimes pretrunīgums ir vienīgi apbrīnojami jutīga reakcija uz „vēsturisko fonu”, kas nepavisam nebija vienkāršs.

Itāļu mākslai XIX gadsimta beigas bija gandrīz vai pats smagākais laiks. Itālijas mākslinieku aprindās valdīja apjukums, ko raisīja priekšnojautas par banalitāti, pie kuras nenovēršami novedīs jaunā buržuāzija. Un patiešām arī noveda. Pie diženo vēsturisko stilu majestātiskajām līnijām pieradušie itāļi nebija gatavi pat uz kompromisu.

Izņēmums nebija arī Kralo Bugati, kurš bija beidzis Brēra Mākslas akadēmiju Milānā un iedvesmu smēlās no dīvainām, dažkārt nedaudz ērmotām pseidomauriskās mākslas formām.

Viens gan ir skaidrs: Karlo Bugati kopš 1888. gada savus darbus regulāri eksponēja Milānas mākslas un rūpniecības izstādē un pievērsa sev uzmanību. Viņš bija saistīts ar toreizējo mākslas eliti (radniecības saitēm ar mākslinieku Džovanni Segantīni un draudzības saitēm ar tēlniekiem Medardo Roso un Pāvelu Trubecki), un arī pats izmēģināja spēkus glezniecībā un tēlniecībā. Taču galvenokārt interesējās par dekoratīvo mākslu.

Karlo Bugati labākie darbi tapuši gadsimtu mijā, kad Eiropā valdīja daudzveidīgais, izsmalcinātais estētiskais stils. Francijā to sauca par Art Nouveau, Vācijā par jūgendstilu, Krievijā – par modernismu, Itālijā – par liberti. Karlo izmantotie dīvainie motīvi un materiāli – bruņrupuča bruņas un zīmējumiem klāts pergamenta papīrs uz koka pamata, pušķi un bronzas aplikācijas, misiņa inkrustācijas, kas atgādina kaligrāfiskus hieroglifus, – neraugoties uz eksotisko raksturu un kliedzošo eklektiku, radīja smalkas vienotības iespaidu un valdzināja ar gaumes novitāti. Vispasaules izstādē Parīzē 1900. gadā Karlo Bugati saņēma sudraba medaļu, bet Turīnā 1902. gadā – goda diplomu.

Turīnas izstādē Karlo publikai demonstrēja spirālveida istabas interjeru, kas sacēla īstu furoru un vēlāk iekļuva dizaina vēstures anālēs. Izgājuši cauri zemai durvju arkai, apmeklētāji nonāca slīpā spirālveida gaitenī, kas veda uz apaļu istabu. Viesistabas sienas bija apkarinātas ar milzīgiem dekoratīviem diskiem. Tajā atradās krēsli „Kobra”, banketes un kušete ar atzveltni, kas izskatās  pēc stilizēta gliemežvāka.

Kļuvis par atzītu mākslinieku, Karlo savu darbnīcu pārdeva un 1902. gadā pārcēlās uz Parīzi. Jau pirms simt gadiem tieši Parīze, nevis Milāna bija neapstrīdama Rietumeiropas dekoratīvās mākslas galvaspilsēta. Tur viņš visu sāka no jauna, bet šoreiz priekšroku deva mākslinieciskai sudraba apstrādei.

Pēc 1909. gada Karlo Bugati dzīvoja ārpilsētas rezidencē. Bija nevainojami ģērbies, dzīvespriecīgs un asprātīgs. Karlo diezgan agri atteicās no piedalīšanās profesionālās izstādēs, jo uzskatīja, ka ir nedaudz atpalicis no jaunā, pēckara laika gara. Droši vien tam bija savs pamats. Viņa 1907. – 1911. gadā demonstrētās sudraba servīzes un atsevišķos priekšmetus, lai gan tie priecēja ar bagātu fantāziju, kritika nevarēja atzīt par avangardiskiem. (Tomēr ir ziņas, ka divdesmitajos gados Karlo Bugati projektējis futrāļus toreizējiem tehnikas brīnumiem – radiouztvērējiem.)

Apglabājis sievu, jaunāko dēlu un meitu, Karlo nomira 1940. gadā Francijā, Elzasā, sava vecākā dēla Etores mājā, kur viņš pēdējos gados dzīvoja.

Bugati vecākais sevi neuzskatīja par pirmatklājēju mākslā, tomēr nebija arī garlaicīgs amatnieks atdarinātājs, augstas klases truls izpildītājs, kuru interesēja tikai komercpanākumi. Lai gan šādi panākumi Karlo Bugati darbiem bija. Lietojot mūsdienu terminoloģiju, jāteic, ka visai agri atpūtā aizgājušajam maestro prasmīga tirgvedība ļāva nodzīvot ilgu un bezrūpīgu mūžu.