Ludviga II pils

Noišvānšteinas pils

Dace Ozola

Bavārijas karaļa Ludviga II slavenākais lolojums Noišvānšteinas pils („Jaunais gulbja akmens”) slejas virs dziļas aizas, pie ūdenskrituma vienā no visgleznainākajiem Bavārijas Alpu stūrīšiem. Šī pils ir apbrīnojams arhitektūras stilu un laikmetu apvienojums. Bet katra zāle ir kā himna vācu mitoloģijas varoņiem un Vāgnera operām.  

Celtniecība

Interesanta ir pati vieta, kur pils uzcelta. Seno romiešu ceļu via claudia (XIX gadsimtā galvenais tirdzniecības ceļš no Augsburgas cauri Tirolei uz Itāliju) viduslaikos sargāja četri cietokšņi. Tur, kur šobrīd atrodas pēc Maksimiliana II pasūtījuma uzbūvētā Hoenšvāngau pils, agrāk bija Švānšteinas cietoksnis, bet uz dienvidrietumiem no tā – Fraienšteinas cietoksnis (nav saglabājies). Noišvānšteinas pils paceļas vietā, kur atradās divi cietokšņi – priekšējais un aizmugures Švāngau.

Noišvānšteinas celtniecība tika uzsākta 1869. gadā un turpinājās līdz 1886. gadam. Iesākumā bija paredzēts uzbūvēt trīsstāvu gotisko cietoksni. Bet tā vietā tapa piecstāvu pasaku pils romantiskā stilā.

Ludviga II pils

Noišvānšteinas pils projekta skice. Kristiāns Janks. 1869.

To projektējis arhitekts Eduards Rīdels, bet mākslinieciskos plānus īstenojis Kristiāns Janks, kas skatuvi iekārtoja līdz Vāgnera „Loengrīna” pirmizrādei.

Tātad pasaku pils celtniecība sākās 1869. gadā. To ievadīja… sprādziens: pēc karaļa pavēles plato, kur vajadzēja atrasties pilij, pazemināja par astoņiem metriem, attīrot laukumu paredzētajiem darbiem. Kad bija uzbūvēts ceļš un ielikts cauruļvads, 1869. gada 5. septembrī ielika pils pamatakmeni.

Vispirms bija gatava celtne ar vārtiem, kuras trešajā stāvā atradās karaļa pagaidu telpas. Sākot ar 1873. gadu, darbi ritēja diezgan ātri. Un 1883. gadā pils celtniecība, kā arī pirmā, otrā, ceturtā un piektā stāva apdare bija pabeigta. Bet pēc 1884. gada pavasara karalis dzīvoja savos apartamentos ceturtajā stāvā. Tur Ludvigs II aizvadīja ceturto daļu no pēdējiem diviem gadiem pirms nāves.

Ludviga II pils

Mainoties karaļa dzīves veidam, mainījās arī projekts. Viesu istabas pārtapa par „Zāli mauru stilā”, „Rakstu istaba” – par mazu grotu, bet vienkāršā „Pieņemšanas zāle” – par majestātisku Troņa zāli.

Pils iekštelpas bija aprīkotas atbilstoši jaunākajām tā laika tehnoloģijām. Šajā ziņā Ludvigs bija īsts novators: pilī bija apkures sistēma ar piecām krāsnīm, ūdensvads ar auksto un karsto ūdeni, visās tualetēs darbojās skalošanas sistēma. Darbojās pat elektrosignalizācija un telefons – kalpotāju izsaukšanai. Arī lielās logu rūtis bija jaunums.

Pēc karaļa nāves visi būvdarbi apstājās. Tobrīd pils trešais stāvs un bruņinieku telpa nebija pabeigta. Tika nolemts atteikties arī no 90 metrus augstā torņa ar gotisko baznīcu. Tā paceltos pāri visām ēkām. Tika svītrota rietumu terase un trešajā stāvā paredzētā mauru stila zāle. Tikai 1890. gadā atbilstoši plānam pabeidza goda zāli, vienīgi vienkāršotā variantā.

Ludviga II pils

Lieki teikt, ka šīs pasakas izveidošanai bija vajadzīgi milzīgi līdzekļi. Cik izmaksāja būvmateriāli vien… Piemēram, cementa ražotājs Jakobs Langs no Šongau 1872. gadā piegādāja vismaz 900 tonnas cementa, bet kāda firma tajā pašā gadā –1845 hektolitru kaļķu. Logiem, velvēm, kolonnām un kapiteļiem lietoja Untersbergeras marmoru, ko veda no karjeriem pie Zalcburgas. Smilšakmeni erkeram un portālam Karla Šalla firma piegādāja no Nirtingenes (Virtembergas zeme). Būvmateriālus pacēla ar vagonetēm, izmantojot tvaika celtni. Būvlaukumā 1880. gadā strādāja 209 galdnieki, akmeņkaļi un palīgstrādnieki. Iespaidīga ir 1879./80. gada statistika: tika piegādātas 465 tonnas marmora, 155O tonnas smilšakmens, 3600 kubikmetri smilšu, 600 tonnas cementa, 400 tūkstoši ķieģeļu, 2O50 kubikmetru dēļu. Pieskaitiet vēl netiešā veidā celtniecībā iesaistītos zemniekus, vedējus, pārdevējus, kā arī iebraucamo vietu un restorānu saimniekus un darbiniekus… Un visiem par visu vajadzēja maksāt.   Noišvānšteinas celtniecībai tika izlietoti seši miljoni zelta marku.

Ludviga II pils

Situācija jaunbūvē 1886. gada jūnijā.

Virtuve

Apbrīnojami, ka virtuve ir labi saglabājusies un pārsteidz ar savu funkcionalitāti: ūdens plūda no dabiska avota. Ir jājūsmo arī par tā laika tehnikas novitātēm: automātiskajiem iesmiem medījumu cepšanai, kas atbilst Leonardo da Vinči izgudrojumam. Uguns sasildītais karstais gaiss dūmvadā grieza turbīnu virs iesma, kuru savukārt darbināja speciāls mehānisms. Dūmi no lielās krāsns virtuves vidū aizplūda pa grīdas atveri. Krāsns karstums telpā blakus plītij sasildīja traukus.

Ludviga II pils

Virtuve.

Ludviga II pils

Metru augsta statuja – Zigfrīds uzvar pūķi. Pēc Vidmana projekta veidojis Minhenes tēlnieks Vollenvēbers. Apzeltīta bronza.

Ēdamistaba

Šī istaba ir pavisam neliela: karalim patika pusdienot vienatnē, tāpēc platība un mēbeļu daudzums ir pieticīgs. Galveno vietu aizņēma galds vienai personai. Tā kā virtuvi no ēdamistabas šķīra trīs stāvi, nevarēja ierīkot  Ludviga iecienīto tehnikas jaunumu – mehānismu, kas pacēla un nolaida servētu pusdienu galdu (citas karaļa pilis ar šādiem „galdiņ klājies” bija aprīkotas). Ēdiena piegādē vajadzēja apmierināties ar rokām darbināmu liftu.

Šī ēdamistaba tāpat kā citās pilīs ieturēta sarkanos bordo toņos. Pie sienas – ozolkoka paneļi, ko  rotā kokgriezumi un Ferdinanda Polī panno, kuros attēlotas ainas no viduslaiku meistardziedoņu dzīves un viņu leģendārajām sacensībām.

Virs durvīm, kas aizklātas ar zīda aizkariem bordo un zelta krāsā, dzejnieka, „Parsifāla” autora Volframa fon Ešenbaha portrets, bet virs durvīm, kas ved uz kalpotāju istabu, – Strasbūras Gotfrīda („Tristāna un Izoldes” autora) portrets. Interesants ir fakts, ka visām gleznām karaļa dzīvojamās telpās par pamatni izmantots linu audums, kas rada gobelēna iespaidu. Taču īstie gobelēni maksāja dārgi, bet karalis centās būt taupīgs.

Ludviga II pils

Ēdamistaba.

Dzīvojamā istaba

Šī Noišvānšteinas pati lielākā dzīvojamā telpā veltīta Ludviga iemīļotajam varonim Loengrīnam. Mākslinieku Hausšilda un fon Cekela lielie panno attēlo ainas no leģendas par viņu. Galvenais ir gulbja motīvs. Majestātiskie putni attēloti arī sienas koka paneļu lejasdaļā un uz greznajiem zilajiem aizkariem. Taču galveno uzmanību piesaista lielā majolikas puķu vāze, kas atveido baltu gulbi. Pie griestiem – apzeltīta vara lustra ar 48 svecēm. Durvis tāpat kā daudzās pils telpās apkaltas ar dzelzi. Lustra un kandelabri tāpat kā kolonnas rotātas ar Bohēmijas stikla „akmeņiem”.

Ludviga II pils

Dzīvojamā istaba.

Salons nav pārblīvēts ar mēbelēm un kokgriezumiem. Te atsevišķa telpa ierādīta tā saucamajam Gulbju stūrītim. No pamattelpas to šķir arkāde – četras kolonnas ar misiņa kapiteļiem. Te Ludvigam patika vienatnē lasīt. Tāpēc galvenā mēbele ir  liels ozolkoka skapis. Tā pamatā – masīvs postaments. Pats skapis sastāv no trim daļām, ko rotā panno uz zelta fona.

Gulbju stūrītī atrodas vienīgie oriģinālie paklāji, kas vēl atceras Bavārijas karaļa soļus. Pārējie Otrā pasaules kara laikā tika aizvesti. Kur tie atrodas, to līdz pat šim laikam nezina neviens.

Ludviga II pils

Kabinets

Šī istaba veidota romantiskā stilā. Te dominē zaļā un zelta krāsa. Sienu ozolkoka paneļus rotā kokgriezumi un kalumi. Kabineta apgleznojumu tematika – leģendas par meistardziedoni Tanheizeru mākslinieka Jozefa Aignera izpildījumā.

Istabas centrā – darba galds, uz tā zelta, ziloņkaula un dārgakmeņu rakstāmpiederumu komplekts. To vainago figūra – Loengrīns bruņās.

Ludviga II pils

Kabinets.

Lustra un galda lampas darinātas no apzeltīta vara. Pie sienas – liels grāmatskapis, kura durtiņās pulētas dzelzs ielaidumi. Ornamentu pamatā XIV un XV gadsimta baznīcas mēbeļu metāla apdare.

No darba kabineta nelielā balkona  karalis varēja raudzīties tālumā uz Fisenu.

Ludviga II pils

Ludviga II pils

Glezna „Venera apbur Tanheizeru”. Jozefs Aigners

Karaļa tualetes telpa

Šajā telpā Eduarda Illes  griestu gleznojums rada iespaidu, ka atrodaties lapenītē zem klajas debess. Sienu apgleznojumos (autors tas pats) attēlotas epizodes no leģendārā meistardziedoņa Valtera fon der Fogelveides dzīves, virs ieejas durvīm – viņa paša portrets, pa kreisi – dziesmas „Zem liepas” ilustrācija. Valteram fon der Fogelveidem un viņa ceļojumiem kopā ar vijoli veltītas arī citas gleznas.

Ludviga II pils

Karaļa tualetes istaba.

Uz galdiņa erkerā stāv lādīte karaļa dārglietām. Tās priekšpusi rotā Špīsa glezna „Pirmās nakts tiesības” (veidota pēc Žila Gardjē gleznas).

Uz violeta zīda aizkariem un spilvenu pārsegiem izšūti pāvu attēli. Vienas durvis Minhenes meistara Moradelli darbnīcā apkaltas ar pulētu dzelzi.

Ludviga II pils

1. Guļamistabas krāsns, 2. Glezna „Pirmās nakts tiesības” (tualetes istabā). Špīss (pēc Žila Gardjē gleznas) un 3. Reljefs gultas kokgriezums.

Guļamistaba

Šī ir taisnstūra istaba ar erkeru un trim smailiem vitrāžas logiem – vienīgā pils telpa, kas pilnībā ieturēta vēlās gotikas stilā. Visbagātīgāk dekorētā  karaļa dzīvojamo telpu istaba. Visas koka detaļas pilnībā rotātas griezumiem, kuriem  14 Pesenbahera un Ērenguta Minhenes firmas kokgriezēji veltīja četrarpus gadus.

Sienas rotā gleznas – Tristāna un Izoldes traģiskās mīlas ilustrācijas. Galvenā ir karaļa iemīļotā koši zilā krāsa, ko organiski papildina dabiskie tumša koka toņi.

Guļamistabā dominē milzīga gulta ar baldahīnu – īsts karalim atbilstošs arhitektūras brīnums. Pamatne rotāta ar reljefu par Kristus augšāmcelšanās sižetu (tēlnieka Filipa Perona darbs), bet galvgalis – ar fon Franka ikonas kopiju, kas gleznota uz apzeltīta vara. Blakus gultai – augsts mazgāšanās piederumu galdiņš ar atvilktnēm, tumšpelēka granīta virsmu un iebūvētu sudraba izlietni. Mazgājampiederumu sudraba krūze atveido gulbi. Bet koka baldahīna balstus vainago uzlidojošu gulbju figūras. Guļamistabā ir arī krēsls ar augstu atzveltni un baldahīnu. Speciāli šim minitronim tika izgatavots grāmatgaldiņš uz ritentiņiem.

Gultas pārsegs un zīda aizkari bagātīgi izšūti ar zeltu un sudrabu, kā arī izrotāti ar aplikācijām: Bavārijas ģerboņiem un, protams, gulbju attēliem. Brīnišķīgos izšuvumus izgatavojusi Eresa un Šteinmeca firma Minhenē.

Ludviga II pils

Guļamistaba.

Dziedāšanas zāle

Šai zālei vajadzēja kļūt par galveno. Lai gan iecerēta kā dziedoņu simbolisku sacensību vieta, Ludviga dzīves laikā koncertiem nekad nav izmantota. Tas ir piemineklis viduslaiku kultūrai – tās dzejniekiem, bruņiniekiem, mīlestībai.

Līdz ar milzīgajām lustrām zāli papildus apgaismoja grīdas kandelabri. Zāles interjeru izstrādāja arhitekts Juliuss Hofmans. Dziedāšanas zāles mēbeles – tie ir 10 soli gar sienām pie logiem. Zālē ir arī neliels podests, ko no zāles nošķir trīs posmu arkāde. Šo savrupināto telpu bieži uztver kā skatuvi. Īstenībā tur bija jāatrodas karaļa krēslam. Bet par skatuvi atbilstoši viduslaiku zāles tradīcijām kļuva pati telpa.  Karaļa viesiem skatītājiem vajadzēja atrasties augšējā galerijā un jāieņem vieta uz soliem sienmalā.

Daudzie audekli pie sienas ilustrē leģendu par Parsifālu, kas iedvesmoja Vāgneru sacerēt savu operu. Gleznu autori ir tolaik slavenie mākslinieki profesors Ferdinands Piloti un Augusts Špīss. Bet audekls uz podesta sienas, kurā attēlots burvja Klingsora dārzs, ir Minhenes teātra mākslinieka Kristiāna Janka darbs. Viņš karalim Noišvānšteinā ir veidojis arī daudzus citus darbus.

Ludviga II pils

Dziedāšanas zāle

Grota

Starp salonu un darba kabinetu Ludvigs II lika uzbūvēt mākslīgu stalaktītu grotu romantiskā stilā. Karaļa pavēli izpildīja Minhenes meistars Dirigls (ala Linderhofas pilī arī ir viņa darbs). Šo grotu viņš veidoja no ģipša un pakulām un aprīkoja ar mākslīgo ūdenskritumu. No grotas var nokļūt ziemas dārzā. Tā stikla durvis ieslīd klints sienā. Šī grota ir sava veida ievads kabineta gleznām, kurās attēlotas ainas no sāgas par Tanheizeru.

Ludviga II pils

Grota.

Galvenās kāpnes

Interesantas ir galvenās kāpnes: pa tām drīkstēja kāpt tikai karalis, kad atradās savā pilī. Šo kāpņu centrālo kolonnu vainago dateļpalmas atveidojums. Ir tāds iespaids, ka tā ietiecas tieši debesīs. Blakus greznajai kolonnai vietu atradis uzticams sargs – balta akmens pūķis.

Ludviga II pils

Galveno kāpņu fragments.

Troņa zāle

Pati iespaidīgākā ir Troņa zāle, kas ieturēta Bizantijas stilā. Viss bagātīgais iekārtojums apliecina karaļa varas dievišķo izcelsmi. „Karaļus ieceļ Dievs” – tāda ir Troņa zāles galvenā ideja. Tās garums – 20, augstums – 15 metri. Augšējo galeriju veido arku anfilāde, ko tur nelielas balta marmora un lazurīta kolonnas; apakšējo kolonādi veido 16 lielas sarkanā porfīra kolonnas. Grīdas mozaīku veidojis Vīnes meistars Detons, kas izmantojis vairāk nekā divus miljonus flīžu. Uz grīdas zemes aplī  attēlotas divas pasaules – dzīvnieku un augu pasaule. Uz griestiem – saule un zeltītas zvaigznes.  Starp „debesīm un zemi” – zeltīta lustra Bizantijas kroņa formā, kas sver 900 kilogramus un domāta 96 svecēm.

Ludviga II pils

Troņa zāle.

Viena Vilhelma Hausšilda sienas gleznu grupa attēlo apustuļus, otra – pirmskristietības laika praviešus: Hermesu, Zaratustru, Solonu, Augustu. Pie sienas iepretim marmora kāpnēm – Svētais Juris baltā zirgā cīnās ar pūķi (Labā un Ļaunā simbols).

Ludviga II pils

Glezna „Svētais Juris cīnās ar pūķi”. Vilhelms Hausšilds.

Deviņi baltā Karāras marmora pakāpieni, ko ieskauj 12 apustuļu attēli, ved uz paaugstinājumu, kur pēc ieceres vajadzēja atrasties zelta un ziloņkaula tronim. (Taču troņa tur nav un nav bijis – pēc monarha nāves karaliskā ģimene atcēla plānoto troņa izgatavošanu). Pusapaļajā troņa nišā virs tukšās troņa vietas ir Kristus; abās pusēs – Dievmāte un Jānis Kristītājs skaita lūgšanu par visu cilvēci. Bet zemāk – seši Svētie karaļi. (Zāle tika pabeigta jau pēc Ludviga II nāves un nekad nav izmantota.)

Lūk, šādu pasakainu valstību sev bija uzcēlis vientuļais Pasaku karalis.

Ludviga II pils

Troņa zāles niša.

Ludviga II pils

Gleznās attēloti: augšā – Kristus; sānos – Dievmāte un Jānis Kristītājs; zemāk – seši svētie ķēniņi. Vilhelms Hausšilds.