Ilze Kraukle
“Mazāk nozīmē vairāk.”
Ludvigs Mīss van der Roe
“Nākotne nenāk pati no sevis. Venīgi tad, ja pareizi veicam savu darbu, nākotnei tiks ielikts stabils pamats,” rakstīja arhitekts Ludvigs Mīss van der Roe. Viņš savu darbu veica pareizi. Un kļuva par mūsdienu arhitektūras ābeces autoru.
Marija Ludvigs Mīss van der Roe dzimis Āhenē 1886. gada martā, marmora tirgotāja Jakoba Mīsa ģimenē. Vēlāk, XX gadsimta divdesnitajos gados, viņš tēva uzvārdam pievienoja mātes uzvārdu Roe, to papildinot ar viņas aristokrātisko “van der”. Un ar šo uzvārdu kļuva slavens.
Ābeces gudrību apgūšana
Vispirms viņš mācījās tautskolā, pēc tam – būvamatniecības skolā, strādāja celtniecībā par akmeņkaļa palīgu. Tā bija diezgan skarba darba skola. Piecpadsmit gadu vecumā iestājās par rasētāju zīmētāju ģipša ornamentu darbnīcā, kur pēc pasūtījuma izgatavoja visdažādāko stilu un laikmetu ģipša ornamentus. Ludvigs pēc tam atcerējās: “Priekšpusdienā – Ludviķis XIV; pēcpusdienā – resesanse.”Arī tā bija laba skola, kur tika apgūti arihitektūras stilu pamati.
Savukārt 1905. gadā viņš pārcēlās uz Berlīni un strādāja pie arhitektiem, kuru specializācija bija koka ēkas. Pēc diviem gadiem uzbūvēja savu pirmo – Rila māju. Vēl pēc gada paveicās: Ludvigs iekļuva birojā pie arhitekta Pētera Bērensa – viena no pirmajiem Eiropas dizaineriem, kas bija pārņemts ar vācu klasicismu, taču pievērsa uzmanību arī modernismam. Turklāt viņš bija viens no pirmajiem rūpniecības objektu projektētājiem. Bērensa birojā tolaik praktizējās jaunais Valters Gropiuss un Lekorbizjē. Proti, bija nolasījusies spoža kompānija.
Mīss van der Roe no Bērensa pārņēma uzskatu par konstrukciju kā arhitektūras pirmpamatu. Tādējādi tika ielikti paša Mīsa jaunrades pamati. Bērensa ietekmē izveidojās Ludviga “universālā” pieeja ēku projektēšanai, kuru viņš izkopa visa mūža garumā.
Izprojektējis Vācijas vēstniecības ēku Sanktpēterburā, Bērenss uzticēja Ludvigam tās celtniecības autoruzraudzību. Skolnieks ar to tika galā. 1912. gadā Krollera kundze viņu uzaicināja Hāgā uzbūvēt muzeju savām gleznām no “Krolleru-Milleru kolekcijas”. Mīss van der Roe no koka un audekla izveidoja nama modeli dabiskā lielumā. Maketu vispārējai aplūkošanai novietoja izraudzītajā būvlaukumā. Un šī “ēka” neoklasicisma stilā, kā apgalvoja laikabiedri, bija daudz interesantāka par tām, kas tika celtas pēc Bērensa projektiem. Taču māja tā arī palika neuzcelta.
Patstāvīgā darbība
Mīss van der Roe 1913. gadā no Bērensa aizgāja un Berlīnē atvēra savu projektēšanas biroju. Drīz sākās Pirmais pasaules karš, projektēšana un mācības vairs nevienam nebija prātā (profesionālo izglītību Mīss tā arī neieguva). Taču domāt, filozofēt un eksperimentēt Ludvigam neviens nevarēja aizliegt. Viņš vadīja mākslinieku “Novembra grupas” arhitektūras nodaļu, izdeva žurnālu. Kādā no rakstiem, kritizējot formālismu, viņš rakstīja: “Forma ir nevis darba mērķis, bet rezultāts. Forma pati par sevi nepastāv. Forma kā pašmērķis – tas ir formālisms, bet to mēs noraidām.”
Mīss van der Roe 1919.-1924. gadā izatrādāja piecus debesskrāpju projektus, kas diemžēl netika īstenoti. Viņš pirmo reizi arhitektūrā izmantoja stiklu. Un atklāja, ka stikla sienu plaknes, kas cita pret citu izkārtotas dažādos leņķos, uz savas virsmas atspoguļo visu, ko “redz”: blakusmājas, kokus, ezeru. Kļūst par milzīgiem spoguļiem. Šķiet, ka ēkas konstrukcija apkārtējā vidē izgaist.
Un vēl viņu “savaldzināja” metāls. Mīss saskatīja ne tikai šī materiāla izturīgumu un drošumu, bet arī arhitektūras cienīgu skaistumu. Viņš metālu ieviesa tēlniecībā, tādējādi liekot pamatus mūsdienu arhitektūrai.
Galvenais – funkcija un vienkāršība
Mīss van der Roe 1923. gadā izstrādāja ārpilsētas koka un dzelzsbetona māju projektus, kuri iezīmēja jaunu koncepciju šo māju arhitektūrā un kuros izkristalizējās mājas plānojums pēc funkcionālās pazīmes, ar striktu dalījumu dzīvojamā un saimniecības zonā.
Vēlāk dzīvojamo māju projektēšanā tieši šis princips kļuva par galveno. Turklāt Mīss necentās funkciju ietvert sarežģītā apjomā. Tieši pretēji – viņš ēkas apjoma un telpisko risinājumu pilnībā pakļāva uzdevumam, kuram ēkas kalpos. Un vēl – arhitekts tiecās pēc maksimālas ēku vienkāršības. “Tām jābūt vienkāršām, taču nevis primitīvi vienkāršām, bet cēlām, pat monumentālām.” Vienkāršību viņš vienmār panāca, pateicoties tam, ka bija pilnībā atrisinājis sarežģītu problēmu, kas rezultātā bija tapusi vienkārša.
Jaunais arhitekts līdz 1927. gadam Vācijā bija kļuvis diezgan pazīstams. Pēc iecelšanas par Štutgartes dzīvojamo māju interjera dizaina izstādes “Veisenhofas ciemats” direktoru viņš aicināja tā veidošanā piedalīties senos paziņas – Bērensu, Gropiusu, Lekorbizjē. Mīss izstrādāja ciemata ģenerālplānu un projektēja pašu lielāko ēku, trīsstāvu daudzdzīvokļu māju ar plakanu jumtu, baltām sienām un platām, internacionālam stilam tipiskām logu joslām. Sienas, kas nodala sekcijas, kāpņu telpas un sanitāros mezglus, šajā mājā bija neizkustināmas, bet dzīvokļu plānojumu, pateicoties kustīgām šķērssienām, varēja variēt.
Bet drīz vien pie varas nāca nacisti, kas jauno arhitektūru nosauca par “neārisku” un “barbarisku”. Viņi pat pārveidoja šo ēku ārējo izskatu: plakano jumtu pārtaisīja par slīpu, gotisku, pārsedza ar tradicionālajiem vācu dakstiņiem. Bet tas notika trīsdesmitajos gados. Divdesmito gadu beigās Ludvigs paspēja čakli pastrādāt savas dzimtenes Vācijas labā.
Paviljons Barselonā
Barselonā 1929. gadā notika starptautiskā izstāde. Nacionālie paviljoni bija savdabīga dalībvalstu vizītkarte, tāpēc katra centās sevi parādīt no pašas labākās puses. Pateicoties Mīsam van der Roe, Vācija izskatījās brīva un skaista. Veimāras republikai taču bija Pābsta un Langa kinematogrāfs, Brehta un Piskātora teātris, Remarka un Manna romāni, Bauhaus arhitektūra, milzīgs savdabīgs inkubators, no kura nākušie talanti pēc tam, glābjot sevi un savu dvēseli, izklīda pa visu pasauli.
Paviljona ēka bija pati pilnība, tās stilu sauca par “internacionālu”. Tur nebija nekādu eksponātu: tāds bija pats paviljons. Plakano jumtu virs marmora platformas balstīja astoņas tērauda kolonnas. Sānu sienu vispār nebija, toties bija stikla un marmora šķērssienas. Veidojot “Veisenhofas ciematu”, Mīss parādīja, ka modernisms var būt pieticīgi ekonomisks. Turpretī Barselonā viņš demonstrēja: modernisms var būt izšķērdīgs. Ludvigs uzbūvēja māju metoforu, mītni, kas absolūti nav piemērota dzīvošanai, dārgu trīsistabu ēku. Dārgi bija visi materiāli – Itālijas travertīns, Alpu pelēkais un Grieķijas zaļais marmors, Atlasa kalnu onikss. Meistars izmantoja pulēto materiālu atstarošanas spēju. Daži uzskatīja, ka uz podesta paceltais paviljons ir līdzīgs senam antīkam templim, tas ir, Dieva namam. Un vai tad Dievam ir vajadzīga duša vai garderobes telpa?! Tāpēc arī Mīsa izdomātie slavenie krēsli Barcelona ar hromētiem karkasiem un ādas spilveniem ir tikai divi – tie bija novietoti kā troņi Spānijas karalim un karalienei izstādes apmeklējuma laikā.
Par vienīgo šī paviljona iemītnieci kļuva skulptūra “Dejotāja”, ko no zaļā marmora bija veidojis vācu tēlnieks Georgs Kolbe. Meistars par modeli izmantoja savu sievu. Skulptūra – kompozīcijas centrs, fokuss – slējās virs mazā baseina spoguļvirsmas. Skumjā dejā sastingušās jaunās sievietes siluetu uz mirdzošo virsmu fona daudzi uztvēra kā laikmeta simbolu.
Pateicoties šim projektam ar tā sadalīto, brīvi plūstošo telpu, Ludvigs kļuva slavens visā pasaulē.
Hermaņa Langes un Jozefa Estera māja Krēfeldē
Savrupmājas, kas divdesmito gadu beigās tika uzbūvētas Ēriham Vulfam Rubenē, Hermanim Langem un Jozefam Esteram Krēfeldē, ir klasiskās līdzsvarotības un precīzu apjomu asimetriska komponējuma paraugs. Tekstilfabrikants Hermanis Lange pēc iepazīšanās ar Mīsu van der Roe viņam pasūtīja savrupmāju sev un savam draugam Jozefam Esteram Krēfeldē. Hermaņa Langes ķieģeļu savrupmāja kļuva par vienu no raksturīgajiem XX gadsimta pirmās trešdaļas arhitektūras, funkcionālisma un Bauhaus skolas pieminekļiem. Māja mūrēta no vienkāršiem ķieģeļiem dažādos toņos – no gaiši sarkaniem līdz gaiši violetiem. Mīss asimetrisko māju novietoja uz piepaceltas terases un stabili iekļāva ainavā.
Tūgendhāta villa
Mīss 1930. gadā Brno pilsētā uzbūvēja Grētai un Fricim Tūgendhātiem villu. Viņš to novietoja kalna piekājē. Un atkal iedzīvināja savas idejas par kustīgu iekšējo telpu, ko sadala oniksa un marmora šķērssienas, kuras dzīvojamo zonu nošķīra no bibliotēkas Savukārt izliektais melnā makasara ekrāns norobežoja pusdienu zonu. Ārsienas kalna pusē bija pilnībā izgatavotas no stikla. Ar speciāla mehānisma palīdzību tās varēja nolaist cokolstāvā. Un tad mājas iekšējo telpu nekas nenošķīra no dabas. Šim projektam Mīss izdomāja un projektēja arī mēbeļu kolekciju Brno, pēc kuras līdz pat šim laikam ir pierasījums.
Grētai un Fricim Tūgendhātiem ļoti patika dzīvot šajā mājā. Viņi iekšējo telpu uzskatīja par dzīvu un reizē ērtu dzīvošanai.
Bauhaus, nacisti, aizceļošana uz ASV
Mīss van der Roe 1930. gadā kļuva par Bauhaus skolas direktoru. Tās dibinātājs un ideologs Valters Gropiuss bija sapulcinājis progresīvi domājošus jaunās mākslas piekritējus. Lai minam kaut vai Marselu Breieru un Lāslo Mohoju-Naģu, Vasiliju Kandinski un Paulu Klē…
Bet nacisti paziņoja: viss, kas neatbilst doktrīnai par “vācu nāciju kā Romas impērijas mantinieci”, nav uzskatāms par ārisku, tātad tam nav tiesību pastāvēt. No Gropiusa uzbūvētā, slavenā ēku kompleksa Desavā Mīss van der Roe skolu pārvietoja uz Berlīnes nomali. Pēc tam, kad skola tika pārmeklēta, pēc vajāšanas presē un audiences pie eksperta kultūras jautājumos Mīss Bauhaus slēdza, bet 1938. gadā Vāciju atstāja un pārcēlās uz ASV.
Amerikas posms
Tērauds un stikls – tāda ir Mīsa šī laika palete. Pēc viņa domām, jebkuras arhitektūras labākā rota ir “dzelzs loģika” (tērauda karkass) un dievišķā māte daba.
Pēc Mīsa van der Roe projekta 1951. gadā Čikāgā uzbūvēja divus dzīvojamos torņus, kas tika pienācīgi novērtēti.
Čikāgā Mīss vadīja Ilinoisas Tehnoloģiskā institūtā Arhitektūras fakultāti. Viņu uzaicināja arī projektēt jaunu ēku kompleksu, tostarp Krounhollu, kur izvietoja arhitektūras un dizaina fakultātes. Plašajā taisnstūra ēkā ar stikla ārsienām iekšējo sienu funkciju pilda bīdāmas šķērssienas un skapji. Vienkāršie konstruktīvie elementi un atsevišķo daļu proporcionalitāte ēkai piešķir mierīgu, klasisku raksturu, bet projekts bieži tiek saukts par “minimālistisku”.
Mīsa pedagoģiskā darbība veicināja modernisma ideju izplatību amerikāņu dizainā. Turklāt viņš izveidoja veselu simbolisku ēku galeriju. Mīsa van der Roe augstceltnes Čikāgā kļuva slavenas. Par vienu no Roe interesantākajiem darbiem pamatoti tiek uzskatīta kompānijas Bacardi (Mehiko) ēka. Arhitekts apzināti akcentēja uzmanību uz horizontālo plakņu proporcijām: tās kā magnēts pievilka gājēju skatienus
Piecdesmitajos gados Manhetenā aizvien biežāk izauga jauni askētiski torņi, kas arvien vairāk zaudēja jebkādas individualitātes iezīmes. Modernisms, kas būtībā ir atturīgs un elegants, bija pārvērties par ērtu vienkāršotas formas modeli. Bet tas visnotaļ apmierināja pilsētu darboņus, kas guva ātru peļņu. Mīsam uzticēja pasaulē lielākā vīna ražotāja, kompānijas Seagram debesskrāpja projektēšanu un celtniecību, ar ko viņš brīnišķīgi tika galā.
Stikla māja ārstei
Amerikas periodā par pašu slavenāko dzīvojamās mājas projektu šķiet kļuva Mīsa māja ārstei Edītei Fārnsvērtai, kas uzcelta 1951. gadā upes krastā netālu no Čikāgas.
Universālo valodu, ar kuras palīdzību Mīss veidoja savu arhitektūru, viņš balstīja uz tēraudu vai dzelzsbetona karkasu. Stikla sienas, kas izdzēš robežu starp cilvēku un dabu, cilvēku un kosmosu, ir Mīsa filozofijas stūrakmens.
Šī māja – tas ir pilnībā stiklots balts karkass uz plāksnes, ko tērauda statņi pacēluši virs ūdens līmeņa. Ir tāda sajūta, ka tā lidinās gaisā. Mājā nav iekšējo starpsienu: ir viena istaba, kas atvērta apkārtējai ainavai. Vienīgais apslēptais apjoms ir statnis, kurā izvietots sanitārais mezgls un palīgtelpa.
Stikla mājas platību veido trīs plaknes – terase, nojume un pati māja. Šādi tiek demonstrēta Mīsa ideja, viņa iemīļotā fraze: “Mazāk – nozīmē vairāk!” Viņš uzbūvēja māju, kurā neviena lieka detaļa nenovērš no vienotības ar dabu, kur sadzīves kņada un problēmas atvirzās otrajā plānā salīdzinājumā ar mūžības diženumu, kas paveras aiz logu panorāmas… Visa māja, no ārējā veidola līdz askētiskajam interjeram ar lakoniskas formas mēbelēm iemieso protestantiski puritānisko ideju par tīro vienkāršību visā, sākot ar domām un beidzot ar dzīvesvietas izskatru: beinahe Nichts jeb “gandrīz Nekas”, proti, katra elementa sašaurināšana līdz būtībai. Paša Mīsa uztverē šī māja vairāk bija tīrās estētiskās idejas templis nekā mājoklis. Tas bija pilnības paraugs, kas ietver lauku ainavu un novelk gandrīs neredzamu robežu starp cilvēku un dabu, starp ideju un realitāti.
Atgriešanās Vācijā
Sešdesmito gadu sākumā Mīss van der Roe beidza pedagoģisko darbību ASV un atgriezās Vācijā. Par viņa pēdējo darbu kļuva jaunā Nacionālā galerija (Rietumberlīnē) – XX gadsimta mākslai velīts mākslas muzejs Berlīnes valsts muzeju sastāvā. “Stikla un gaismas templis” – tā šo ēku nosauca laikabiedri. Arhitekts bija pārdomājis visu līdz pēdējam sīkumam. Uz granīta podesta slejas kvadrātveida paviljons, kas būvēts no tērauda. Katrā pusē jumtu tur divas tērauda kolonnas. Stikla zāle izskatās kā viena milzu telpa, kurā ir tikai divas kolonnas un vairākas kāpnes, kas ved uz pagrabstāvu.
Mīsa mēbeles
Mīss van der Roe ir slavens ar mēbeļu dizaina izstrādnēm. Viņa krēsli un galdiņi ir vienkārši un tehnoloģiski. Tos līdz pat šim laikam atdarina.
Mīss sāka ar to, ka aizrautīgi lieca metāla caurules un loksnes, lai no tām izgatavotu krēsla karkasu Vācijas paviljonam Barselonā un mēbeles Friča Tūgendhāta villai Brno.
Krēsli, šūpuļkrēsli un pufi uz X veida balstiem pauž autora filozofiju. Viņš ir pārliecināts, ka “lietai vērtību piešķir iespēja to izmantot”. Mīss drīz vien atzinās: “Krēsls ir ļoti sarežģīts priekšmets. To zina ikviens, kas reiz mēģinājis krēslu izgatavot. Ir bezgalīgas iespējas un daudz sarežģītu problēmu – krēslam jābūt vieglam, izturīgam un ērtam.” Un pēcāk piebilda, ka mēbeles šķiet ir grūtāk projektēt nekā debesskrāpi, un tāpēc skaidrs, kālab Čipendeils ir tik slavens.
Zinot, ka paviljona krēslam jābūt “solīdam, ļoti elegantam, dārgam un majestātiskam”, Mīss tieši tādu to radīja. Divi krēsli Barcelona kalpoja par troni Spānijas karalim un karalienei, kad viņi apmeklēja paviljonu 1929. gada starptautiskajā izstādē. Šie priekšmeti momentāni ieguva augstu statusu un kļuva par dizaina ikonām. Krēsli Barcelona tika izgatavoti no dabiskas ādas un monolīta tērauda karkasa pēc Ēģiptes krēslu parauga. Par papildinājumu kalpoja otomanes – kāju paliktņi. Šim krēslam 1977. gadā tika piešķirta prestižā Museum of Modern Art Award balva.
Mūsdienās ir atrodami pufi, dīvāni, kušetes, kas atkārto krēsla Barcelona dizainu. Šos priekšmetus nav izstrādājis Mīss van der Roe, taču tiem ir tās pašas X kājiņas un taisnstūra stepējums. Vienīgi vācu kompānija Knoll Studio, kas 1953. gadā no Mīsa ieguva ekskluzīvas tiesības, drīkst krēslus Barcelona ražot pēc oriģonālajiem autora rasējumiem. Uz visiem krēslu rāmjiem ir kompānijas Knoll Studio logotips un arhitekta paraksts, tāpēc tos var viegli atšķirt no atdarinājumiem.
Mīss van der Roe nomira 1969. gada augustā. Par pieminekli viņam kļuvušas meistara būvētās mājas, kas laika gaitā nenoveco. Un sajūsmas pilnas atsauksmes: viņa darbi “iemieso arhitekta gribu mūsu laika uzdevumu atrisināt ar nākotnes metodēm un līdzekļiem… Cilvēka mājokļa evolūcija, kas aizsākās ar alu, ir pabeigta. Jauns ceļš norādīts…”
