Viena no visiem zināmām dzīvojamo māju arhitektūras patiesībām skan tā: māju vajag būvēt nevis šā brīža vajadzībām, bet raugoties 15–20 gadus uz priekšu. Tieši tā darīja arhitekts Darjus Jakubausks, projektējot vienstāva dzīvojamo māju kādā no Lietuvas pilsētām. Jāatzīmē, ka tā nav pirmā māja, ko Darjus veidojis šim pasūtītājam. Iepriekšējie projekti arhitektam ļāva sīki iepazīt mājas iemītnieku vajadzības, bet pašiem saimniekiem – iemācīties precīzi un skaidri formulēt savas vēlmes.
Pats par sevi vienstāva plānojums lielā platībā (325 kvadrātmetri) ir plašu iespēju un pārticības apliecinājums – ne jau katrs var iegādāties šādu apbūves gabalu pilsētas robežās. Taču ilgtermiņa perspektīvā vienstāva shēma cilvēkiem cienījamā vecumā ir vairāk piemērota, jo viņiem gluži vienkārši nav spēka kāpelēt no stāva uz stāvu. Iemītniekiem, kuri vairs nav tik kustīgi, piemērots ir galveno apjomu plānojums apkārt nelielam iekšpagalmam, virtuves, ēdamistabas un viesistabas cieša funkcionāla savienošana. Ar orientāciju uz tālām, nodrošinātām vecumdienām izskaidrojams arī dzīvojamo istabu izvietojums: šajā mājā nav bērnistabu, toties blakus guļamistabai iekārtots kabinets un (atsevišķi!) bibliotēka, bet pretējā pusē – plaša istaba viesiem. Veselības stiprināšanai un „rudens grūtsirdības” kliedēšanai paredzēts vesels sporta komplekss, kurā ietilpst divas pirtis (sauna un turku pirts), peldbaseins un zāle ar trenažieriem. Viesistaba un sporta komplekss, kā arī tos savienojošais gaitenis, kas stiepjas gar dzīvojamām istabām, kopā veido kaut ko līdzīgu iekšpagalmu ieskaujošam stūrainam pakavam „П”. Šāds risinājumus, no vienas puses, optiski paplašina pagalmu, bet, no otras puses, ļauj uzturēt vizuālu saikni starp korpusiem. Ja nepieciešams, mājīgajā pagalmiņā un telpās ap to var izvietot veselu pulku cilvēku, taču saimnieki, visticamāk, visus šos labumus baudīs vienatnē vai šaurā tuvāko draugu kompānijā.
Arturas Imbrasas
Veidot ēkas interjeru tika uzticēts arhitektiem Astai un Arturam Imbrasiem. Viņu galvenais mērķis bija radīt pārticības un zināma solīduma atmosfēru, kas izceļas ar plašu tēlotājas mākslas objektu klātbūtni interjerā. Sevišķi iespaidīga bija sadarbība ar ievērojamo lietuviešu tēlnieku Robertu Antīni jaunāko. Pēc viņa skices no bronzas tika izliets masīvs kamīna portāls un blakus tam – mucveidīgs konteiners malkai. Kamīna fasāde, kas atgādina Mēness ainavas fragmentu, izraibināta ar nesošajā sienā izveidotiem izgriezumiem, robiem un spraugām, pa kurām siltais gaiss nonāk halles un priekštelpas zonā. Pats lielākais „krāteris” ir pēc speciāla pasūtījuma izgatavotās kurtuves kapsulas ovālā „mute”. Kurtuves zonas skulpturālā kompozīcija kalpo par viesistabas un ēdamistabas kopējās telpas iespaidīgu akcentu. Atturīgā Viduseiropas funkcionālisma garā ieturētās pārējās detaļas šajā zonā ir veidotas mierīgākā toņkārtā.
Ne mazāk iespaidīgs darbs atrodas iekšpagalma centrā zem klajas debess. Tēlnieka Kazimiera Kasperaviča monumentālā granīta kompozīcija formas ziņā atgādina daudzsejainu pagānu dievību, mītisku mājas pavarda sargātāju. Savā ziņā tā patiešām tāda ir, jo saimnieki to atveduši no iepriekšējās mājas un veiksmīgi novietojuši jaunajā vietā.
Par interjera stilistisko kopsaucēju var uzskatīt atsegto, arhaisko pārseguma konstrukciju kontrastaino apvienojumu ar moderno mīksto un korpusa mēbeļu lakoniskajām formām. Jāteic, ka koka siju demonstrēšanai ir arī praktisks aspekts, jo tā vizuāli paplašina telpu, īpaši viesistabas un baseina zonā.
Dabiskā koka maigie, siltie motīvi atkārtojas arī dzīvojamo istabu grīdas un sienu seguma, kā arī vannasistabas keramikas flīžu rakstā, nemaz jau nerunājot par korpusa mēbeļu apdari visās dzīvojamās telpās. Izņēmums ir vienīgi slavenās vācu firmas Bulthaup ražotā virtuve – tur dominē no nerūsoša tērauda izgatavoto konstruktīvo elementu asās formas. Interjera kopējais kolorīts ieturēts solīdā brūndzeltenā krāsu gammā, kuras uzdevums ir līdztekus citiem interjera elementiem atspoguļot mājas saimnieku pasaules uztveri un sociālo statusu ne tikai šobrīd, bet vēl daudzus turpmākos gadus.
