Teksts: Jonas Maļinauskas
Foto: Raimonds Urbakavičs
Iespēja dzīvot priežu meža ieskautā plašā savrupmājā piecpadsmit minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra – tā dzīvē neapšaubāmi ir liela veiksme. Vēl jo vairāk tāpēc, ka māju būvējuši un iekārtojuši pieredzējuši arhitekti atbilstoši labākajām reģionālā modernisma tradīcijām.
Asta Kazlauskiene
Projektēšanas biroja darbinieki ievērojamā lietuviešu arhitekta Rolanda Paleka vadībā īpaši nenopūlējās, meklējot divstāvu dzīvojamās mājas telpisko kompozīciju: apjoms tika atvēlēts ar virtuvi-ēdamistabu savienotai viesistabai, bet virs pārseguma izvietotas bērnu guļamistabas un biljarda telpa. Atsevišķā spārnā iekārtoja galveno pasīvās un aktīvās atpūtas zonu: saimnieku guļamistabu un vannasistabu, aiz tām – pirti ar apjomīgu priekštelpu, baseinu un nelielu sporta zāli ar izeju uz plašu terasi. Ēkas pretējā pusē, vienstāva spārnā atrodas garāža un tehniskās telpas, bet uz plakanā jumta ierīkots skatu laukums, pēc kura, kā vēlāk izrādījās, „nav pieprasījuma”: svaiga gaisa cienītājiem jāmēro pārāk garš ceļš pa iekšējām kāpnēm un istabām – daudz vienkāršāk ir tieši no ēdamistabas iziet uz apakšējās terases.
Arhitektes Astas Kazlauskienes veidotā interjera vadmotīvs ir krāsu un apdares materiālu cēlais dabiskums. Bet par „programmas naglu” kļuva tieši viesistabas stiklotajā fasādē iebūvētais masīvais kamīna pilons, pareizāk sakot, runa ir par diviem kamīniem, jo platformāta kapsula pavērsta pret viesistabu, bet vaļējā mute – uz pretējo pusi, proti, terasi. Vairoties no iespējamās siltuma aizplūdes, nācās atteikties no efektīvās divpusējās shēmas, kas tiek plaši izmantota savienotu telpu apsildīšanai. Protams, atsevišķie dūmvadi aizņem tikai nelielu daļu no pilona, taču arhitekti to bija iecerējuši kā masīvu taisnstūra fasādes akcentu, tāpēc viss dobais apjoms samontēts uz masīva karkasa. Lejasdaļa no istabas puses apdarināta ar marmora plāksnēm, bet no ārpuses – ar melnu granītu, kas saskan ar fasādes galvenās daļas tumšajiem ķieģeļiem. Pateicoties pilona augšdaļas kontrastējošajai apdarei ar smilšakmens plāksnēm un efektīvajai pagaismai, interjers kļuvis līdzīgs XX gadsimta vidus klasiskā modernisma šedevriem, piemēram, Frenka Loida Rauita „Mājai virs ūdenskrituma”.
Viesistabas un ēdamistabas koloristiskā risinājuma pamatā ir gaišo toņu un apdedzināta ozolkoka tumši brūnās krāsas kontrasts. Ar minēto ozolkoku apdarināts spilgtais grafiskais viesistabas akcents – uz otro stāvu vedošo trepju pakāpieni un margas, kā arī vairākas mēbeles, to skaitā galdiņš viesistabā un iespaidīgais Ligne Roset pusdienu galds. Ar kamīna apdari gaišā smilškrāsā sasaucas siltais lielā vilnas paklāja okera tonis un Minotti platā dīvāna dabiskā lina mēbeļdrāna. Jāatzīmē, ka veiksmīgs kompozicionāls atradums ir prāvais akvārijs telpā zem kāpnēm – tas labi redzams gan no viesistabas, gan no virtuves puses, turklāt kalpo kā lokāls gaismas avots. Tomēr galvenais gaismas nodrošinātājs ēdamistabā ir oriģinālais Foscarini gaismeklis Caboche.
Pārējo mājas daļu aprīkojumā izmantoti kvalitatīvi, tomēr ne tik slavenu zīmolu darinājumi. Dabiskas apdares motīvi caurvij, piemēram, baseina telpu, kur izmantoti pīti rotanga krēsli, bet ar akmens masas plāksnēm uz grīdas labi „sadzīvo” rokām izveidota upes oļu mozaīka. Lielformāta flīzes brūnos toņos izmantotas arī galvenajā vannasistabā, kur speciāls grafisks zīmējums uz aizmugurējās sienas noslēpj reālo telpas garumu. Savukārt bērnu vannasistabā otrajā stāvā zaigo spilgtākas un vairāk piesātinātas krāsas. Dažādiem okera un šokolādes brūnajiem toņiem ir bagāta mājas saimnieku guļamistaba – aizkari, pārklāji un tekstiltapetes rada mājīguma, miera un stabilitātes sajūtu. Citādi nemaz nevar būt – māja taču uzbūvēta, tātad dzīve ir izdevusies!
